Valsts prezidents Andris Bērziņš savā pirmajā runā pēc prezidenta zvēresta došanas uzsvēra: «Šodien tautas skaitītāji nespēj Latvijā atrast pat divus miljonus cilvēku, jo daudzi pret savu gribu ir bijuši spiesti doties svešumā, tāpēc mums ir jādomā par to, kas šeit dzīvos jau vienas – tuvākās – paaudzes jeb tuvāko divdesmit gadu laikā, un mūsu uzdevums ir atvest viņus atpakaļ mājās.»
Šo citātu rādīja televīzijas, tas skanēja radio, bija lasāms drukātajos un interneta medijos. Lielā mērā šāds aicinājums sakrita ar stāvokļa nopietnības izpratni, kāda šobrīd veidojas politiskajā vidē. Lai gan Centrālās statistikas pārvaldes dati par demogrāfiju bija šausminoši jau kopš 1995. gada, bet politiķiem un banku analītiķiem acis atvērušās tikai šogad. Savukārt vienkāršiem Latvijas cilvēkiem par demogrāfisko katastrofu un valsts varas nevēlēšanos to pamanīt sirds sāp jau ilgus gadus.
Toties daudzi prezidenta citātu tūdaļ pat transformēja kā valsts galveno uzdevumu, un tagad jau banku analītiķi skaidro, cik ļoti Latvijas darba tirgum pietrūkst aizbraukušā darbaspēka un ka valstiski svarīgs uzdevums ir darbaspēku atdabūt atpakaļ pēc iespējas ātrāk.
Tie, kas prezidenta runu neklausījās vai neizlasīja, saprata, ka tas ir vienīgais un galvenais uzdevums, ko Valsts prezidents ir izvirzījis. Tas momentā radījis zināmus pārpratumus.
Vasara ir laiks, kad tie, kas strādā svešumā un kas vēl nav zaudējuši saikni ar Latviju, izmanto atvaļinājumu, lai atbrauktu uz Latviju un smagi strādātu, palīdzot saviem vecākiem vai vecvecākiem veikt grūtākos lauku darbus. Vasara ir laiks, kad tie, kas strādā svešumā, satiekas ar saviem tuvākajiem, radiem un draugiem.
Tā nu sagadījās, ka prezidenta runu atreferējumu medijos klausījos kompānijā ar aizbraukušajiem latviešiem. Sen nebiju dzirdējis tik emocionālu dusmu izvirdumu, kad aizbraukušie izteica savas emocijas par ideju pārvest mājup Anglijas darbaspēku.
Galvenais jautājums bija – uz ko jūs aicināsiet mūs atpakaļ? Lai piedalītos jūsu smilšukastes seklajos kašķos kopā ar visiem jūsu kampējiem, kampariem un zatleriem?
Aizbraucēju lielākā daļa lēmumu pamest dzimteni nepieņēma spontāni. Tieši pretēji. Lielākā daļa aizbraukušo vispirms ilgi un bezcerīgi centās atrast savu vietu Latvijā. Centās sākt savu biznesu. Tikai Latvijas nodokļu un grāmatvedības prasības jau no vissīkākā biznesa uzturēt grāmatvežu štatu atļāva rentabli saimniekot, tikai strādājot nelegāli – pelēkajā ekonomikā. Atklājās, ka biznesu ir daudz ērtāk sākt un veidot Lielbritānijā vai citviet. Citās zemēs, kamēr tavi gada ienākumi nesasniedz sešciparu skaitli, tev nav jāuztur un jāapmaksā sarežģīta grāmatvedība un nodokļu uzskaite. Viss ir vienkārši izdarāms pat ar minimālu izglītību.
Savukārt tie, kas brauca meklēt algotu darbu, sāka vergot par 1000 latiem uz rokas mēnesī un tagad, dažu gadu laikā, ir savus ienākumus palielinājuši jau trīs reizes. Šie cilvēki pauda neizpratni, uz ko «mūs šajā miskastē kāds taisās aicināt».
Klausoties sašutumu par prezidenta vārdiem, mani mocīja pārdomas, vai tie banku analītiķi, kas tagad sapņo par lēta darbaspēka atgriešanos, vispār saprot, ar kādām emocijām dzīvo latvieši svešumā. Vai šo ideju popularizētāji apjēdz, kādus apstākļus pieprasīs svešuma latvieši, lai atgrieztos mājās. Pat algas nav vienīgais un izšķirošais jautājums. Galvenais, ko Latvija nespēj piedāvāt, lai aizbraukušie atgrieztos, tā ir saprātīga un taisnīga pārvalde, kad tevi netrenkā par niekiem, bet valsts un tiesas aizsargā mazo cilvēku, nevis varmākas un zagļus.
Ko man bija iebilst?
Tikai to, ka savas pirmās oficiālās runas sākumā Valsts prezidents Andris Bērziņš uzsvēra pavisam ko citu. Viņš no Saeimas tribīnes teica: «Mana pārliecība ir, ka taisnīgums prasa, lai turpmāk pieņemtie ekonomiskie lēmumi veicinātu valsts attīstību, samazinātu mūsu reģionālās atšķirības, radītu vidi, kur cilvēkiem gribētos dzīvot, strādāt un mācīties.» Tieši šo teikumu varbūt vajadzēja uzsvērt, atainojot Valsts prezidenta teikto.
Varas uzdevums ir izveidot vidi, kurā cilvēkiem nerastos vēlme aizbraukt! Varas uzdevums ir sakārtot valsts ekonomiku un valsts pārvaldi tā, lai ļaudis vēlētos Latvijā dzīvot, dibināt ģimenes, – Latvijā audzināt bērnus. Lai ļaudis vēlētos tieši Latvijā pavadīt savas vecumdienas. Šis ir mērķis, ko sabiedrība gaida no varas.
Atvest no ārzemēm aizbraukušos ir tāls ilgtermiņa mērķis. Šobrīd galvenais ir apturēt aizbraukšanu, jo aizceļošana neapturami iztukšo Latvijas laukus un mazpilsētas. Tikko zvejnieku svētkos LTV meklēja un Pāvilostā arī atrada īstus zvejniekus. Vēl nedaudzie palikušie Pāvilostas zvejnieki ar rūgtumu stāstīja, ka jau rudenī kuģa īpašnieki saņems Eiropas Jūdasa grašus 70 000 latu izskatā un zvejas kuģi tiks sagriezti, bet pēdējie sirmie Pāvilostas zvejnieki brauks laimi meklēt uz Angliju.
Jāsāk ar reālām lietām! Kaut vai panākt to, lai pēdējie Latvijā palikušie zvejnieki rudenī neaizbrauktu uz Angliju vai citu zemi, bet spētu atrast savu vietu Latvijā.