Iznākusi multimākslinieka Artūra Bērziņa grāmata «Tēla dialektika», kas ir divdesmit gadu radošā darba kopsavilkums. Grāmata izdota apgādā «Zvaigzne ABC», un tās 232 krāsainajās lappusēs redzamas mākslinieka izcilāko darbu reprodukcijas, kā arī viņa radošās darbības pārskats gan autora paša skatījumā, gan skatā no malas. Grāmata izdota, pateicoties arī apgāda vadītājai Vijai Kilblokai, kura mākslinieku bikstījusi: «Saņemies! Saņemies un izdari!»
Tas ir fakts - daudzi nesapratīs Artūra Bērziņa provokatīvās norādes. Grāmatas «Tēla dialektika» pirmajos teikumos Artūrs Bērziņš ir atklāts: «Esmu dzimis Rīgā 1983. gada 20. aprīlī VEF sistēmu programmētāja Alda un preču pārzines Elīnas ģimenē. Kopš sevi atceros, sēdēju pie galda un zīmēju. (..) Piedzimu ar retu sirdskaiti: plaušu artērijas un aortas transpozīcija, plaušu artērijas stenoze, kopējais kambaris. Ar tādu diagnozi manai dzīvei bija jāapstājas jau deviņdesmito gadu vidū (..).» Laimīgas apstākļu sakritības dēļ Artūru operēja ASV un izglāba viņam dzīvību.
Rakstniece Ieva Melgalve, kura arī savulaik izpelnījusies skandālistes slavu, saka priekšā, kā uzlūkot Bērziņa darbus: «(..) viņa darbi ir lasāmi kā joki, kā stāsti vai kā romāni. Tie ietver sevī laika aspektu: neviena no Bērziņa daudzfigūru kompozīcijām nav izprotama bez jautājuma: «Kas šeit nupat notika, kas šeit notiks, kā veidojusies šī pasaule, kas nonākusi līdz šim mirklītim, un kāds liktenis to sagaida?»»
Šķiet, plaši izplatīts uzskats, Bērziņš ir mākslinieks ar skandalozu slavu. To radīt palīdzējušas gan pārdomātās un vienlaikus izaicinošās performances, gan gleznu filigrāni nostrādātā estētika, gan britu ekstrēmā metāla grupas «Cradle of Filth» jaunākajiem albumiem radītie vizuālie materiāli un videoklipu režija. Tomēr viņa darbi un izstādes vilina un uzrunā ar komplicēto tēlu struktūru, izcilu tehnisko meistarību, klasisku skaistuma izjūtu un neatkārtojamu - ironisku un gudru - humora izjūtu.
Un atkal jācitē Ieva Melgaile: «Augstā un zemā sajaukums reizēm izraisa apjukumu, smieklus, šoku vai pat sašutumu, tādējādi veicinot autora skandālista un provokatora tēlu.» Vienlaikus viņa uzsver, ka mākslinieks ar pietāti izturas pret to, par ko šķietami ironizē un joko, un skatītāju uztver kā gudru un domājošu.
