„No politikas brīnumus es negaidu. Politiķi nav domāti brīnumu radīšanai. Ja veikalā nopirksiet rauga pankūku mīklu, jūs nevarēsiet no tās uzcept kliņģeri vai napoleonu. Tas pats notiek politikā: kādas izejvielas ir dabūjamas, no tādām arī var kaut ko izcept. Cilvēki no politiķiem gaida tādu rīcību, kas nodrošinātu iekšējo kārtību un novērstu ārējos apdraudējumus, proti, cilvēki gaida stabilitāti. (..) Saprotiet, ja es pērku bundžu, uz kuras rakstīts „Šprotes”, es negaidu, ka iekšā būs cūkgaļa ar griķiem. Ja es lasu – partija „Vienotība”, tad man šķiet, ka tā cīnās par vienotību. Bet nekā tāda nav... Minimālais, ko es prasītu, ir: nomainiet nosaukumu! Uzlieciet, piemēram, nosaukumu „Anarhija”.”
Tā kādā intervijā 2016. gadā „Neatkarīgajai” atbildēja Gundars Bērziņš, viens no spožākajiem latviešu politiķiem, bijušais finanšu un veselības ministrs, dzimis 1959. gadā Jēkabpilī. Viņu ievēlēja 5. Saeimā no Latvijas Zemnieku savienības, partiju viņš pameta 1997. gadā. Savukārt 1998. gadā Gundars Bērziņš piedalījas Tautas partijas izveidē, iegūstot biedrakarti ar pirmo numuru.
Gundars Bērziņš bija 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas, finanšu ministrs Andra Bērziņa vadītajā Ministru kabinetā, savukārt 8. Saeimā - Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs. Veselības ministra amatā Gundaru Bērziņu iecēla 2004. gada 2. decembrī, bet 2006. gada oktobrī Bērziņš tika ievēlēts arī 9. Saeimā. Bet jau 2007. gada 17. janvārī viņš paziņoja par aiziešanu no politikas veselības stāvokļa dēļ.
Gundars Bērziņš - un to atzīst daudzi, - bija labākais veselības ministrs atjaunotās Latvijas laikā. Varbūt tāpēc, ka atklāts, pragmatisks un loģiski domājošs. Viņa laikā bija arī skaļi notikumi. Veselības ministrs Bērziņš ierosināja aizliegt cukuroto dzērienu, tostarp kokakolas, un čipsu tirdzniecību skolās. ASV vēstniecības spiediens uz Gundaru Bērziņu, uz visu valdību bija milzīgs, lai šo lēmumu nepieņemtu. Tomēr tas tika pieņemts 2006. gadā. Tajā pašā gadā Gundars Bērziņš Turcijā Pasaules veselības organizācijas konferencē 220 kandidātu konkurencē saņēma balvu par neveselīgas pārtikas ierobežošanu Latvijas skolās.
Un tomēr visspožāk Gundars Bērziņš uzmirdzēja, analizējot politiskos procesus. „Kāpēc veidojas tik daudz jaunu partiju? Tāpēc, ka latvietis pēc dabas ir paštaisns vienpatis. (..) cilvēkiem, kuri grib iet politikā, saku: jums ir jābūt gataviem izdarīt izvēli. Un šī izvēle būs starp sliktu un ļoti sliktu lēmumu. Iespējams, ka tikai neatkarības atjaunošanas laikā tika pieņemti arī tādi lēmumi, pēc kuriem sirds gavilēja, bet politiķus sumināja un slavēja ļoti reti. Ikdienas lēmumi tagad ir tādi, pēc kuriem politiķus nolamā, atspārda un apspļauda. Jo ilgāk cilvēks ir politikā, jo vairāk lēmumu viņam jāpieņem, jo straujāk tas vairo viņa pretinieku skaitu. Viss negatīvais sakrājas politiķī kā smagie metāli, kurus sākumā nejūt. Ja politiķis ir vadošā profesijā, viņš ir spiests konfrontēt ar politiskajiem oponentiem, viņam jāiet skaidrot sabiedrībai savus nepopulāros lēmumus, un tad vienā brīdī tie smagie elementi pārsniedz pieļaujamo normu, un viņš sāk grimt...”
Nezinu, vai smagie elementi pārsniedza pieļaujamo normu, bet svētdienā apstājās Gundara Bērziņa sirds. Nu Latvijai viens gudrs cilvēks mazumā.
