11.maijā notika Latvijas Enerģētikas forums, kurā nozares vadība un eksperti apsprieda Latvijas enerģētiskās ilgtspējas jautājumus.
Tika piedāvāti vairāki enerģētikas diversifikācijas virzieni. Radikālākā pieeja ir atteikties vai samazināt līdz minimumam Krievijas gāzes piegādes, bet attīstīt t. s. atjaunojamo resursu enerģētiku.
Vispirms ir jāuzsver, ka Latvijā zem termina "atjaunojamo resursu enerģētika" cenšas nomaskēties arī neefektīvas, nerentablas un pat videi kaitīgas tehnoloģijas.
Viens no piemēriem ir siltumsūkņi. Kā dogmu tiek piedāvāts pieņemt ideju, ka siltumsūkņi ir tīra enerģija, ka tā ir videi draudzīga, efektīva tehnoloģija, kas ietilpst atjaunojamo resursu kategorijā. Ir tikai viena problēma: siltumsūkņu tehnoloģija ir ar ļoti augstu elektrības ietilpību, jo elektrība darbina cirkulācijas sūkņu un kompresoru sistēmu. Ja siltums netiek ņemts no jūras vai lielas neaizsalstošas ūdenstilpes, tad elektrības patēriņš var būt ārkārtīgi liels. Ja visas Latvijas mājsaimniecības tā uzreiz (klik!) uzstādīs siltumsūkņus, tad Latvenergo būs nekavējoties būtiski jāpalielina elektroenerģijas ražošana (vai imports). Latvijā būtiski palielināt elektroenerģijas ražošanu ir iespējams tikai, darbinot TEC 2, kas elektrību ražo no Krievijas gāzes. Latvijas šodienas apstākļos masveida pāreja uz siltumsūkņiem nozīmēs palielināt atkarību no Krievijas gāzes piegādēm.
Līdzīgi var novērtēt idejas būvēt milzīgu jaunu – 400 megavatu lielu – ar malku vai koksnes atkritumiem darbināmu koģenerācijas staciju. Šādai stacijai ir tikai attāls sakars ar enerģijas efektīvu izmantošanu un atjaunojamo resursu politiku. Šādai stacijai ir jēga tikai tad, ja ir saprotams, kurš būs tik liela siltuma patērētājs. Ja siltumam nav pircēja, tad tā nav koģenerācija. Turklāt, jo lielāka ir koksnes kurināmā stacija, jo lielāki ir attālumi, kas būs jāpārvar, piegādājot malku vai koksni. Simtiem kilometru garas malkas transportēšanas ķēdes nozīmē ievērojamu fosilās degvielas patēriņu. Gigantiska koksnes koģenerācijas stacija neatbilst ilgtspējīgas atjaunojamo resursu enerģētikas principiem.
Koģenerācijas stacijas, kas strādā ar koksnes atkritumiem, var saukties "zaļas" tikai tad, ja tās ir izvietotas tiešā siltuma lietotāja un kurināmo resursu tuvumā. Ja šo divu nosacījumu nav, tad šāda stacija neatbilst Latvijas interesēm un ES kopējai politikai. Ja kāds kaut ko tādu vēlas celt uz savu risku, bez valsts atbalsta, tad uz priekšu! Latvijas kokrūpniecības uzņēmumos ļoti efektīvi strādā vietējas, uz koksnes atkritumiem balstītas siltuma ražotnes, kas domātas koksnes žāvētavām un rūpnīcu darba nodrošinājumam. Tās ir efektīvas siltuma ražotnes, kas ir izveidotas bez jebkādām Kampara sadalītām subsīdijām un piemaksām! Tā vienkārši ir izdevīgāk!
Tāpēc galīgi nesaprotama ir Ekonomikas ministrijas politika – atbalstīt neefektīvus un nerentablus projektus tikai tāpēc, ka tie piesegti ar atjaunojamo resursu terminu.
Tomēr Latvijas enerģētikā diversifikācija ir nepieciešama, tāpēc Latvijas Enerģētikas forumā liela uzmanība tika pievērsta jautājumam par sašķidrinātās gāzes termināļa iespējamo būvniecību. Sašķidrinātās gāzes terminālis varētu veikt divus uzdevumus. Vispirms tā būtu energoresursu diversifikācija, un, otrkārt, šāds terminālis stabilizētu gāzes cenu, jo radītu alternatīvu gāzes piegādēm.
Kā Enerģētikas forumā uzsvēra Latvenergo izpētes un attīstības direktors Māris Balodis, tad sašķidrinātās gāzes cenas pēdējo divdesmit gadu laikā ir samazinājušās no aptuveni 700 $ par tonnu līdz 400 $ par tonnu 2010. gadā. Šobrīd tiek vērtētas četras potenciālās vietas termināļa novietojumam – Rīga, Liepāja, Ventspils un Skulte. Domājams, ka jau 2011. gada jūnija beigās sabiedrība tiks iepazīstināta ar plānoto projekta jaudas un investīciju apjomu.
Taču ikvienam enerģētikas projektam jābūt rentablam no izmaksu viedokļa un jāatbilst augstākajiem dabas aizsardzības standartiem.
Latvija vairs nav tik bagāta, lai atbalstītu nerentablu parazītu vairošanos enerģētikas sektorā.