Elita Veidemane / Viedokļi

Ārlietu ministrs Krišjānis Artūrs Kariņš četru Ārlietu ministrijas amatpersonu pavadībā 5. februārī izlidoja no Rīgas caur Helsinkiem pasažieru reisa lidmašīnā uz Japānu, lai, citastarp, lasītu lekciju Tokijas universitātē, tiktos ar Japānas kolēģiem, Japānas parlamentāriešiem un uzņēmējiem. Kariņam un viņa delegācijai acīmredzams ieguvums – Japānas apmeklējums, bet kāds ieguvums no šis vizītes būs Latvijas valstij?

“Nacionālo apvienību neredz un nedzird,” īso sarunu pabeidzot, bilda kāds politiķis, kurš negribēja sevi publiskot. Un viņš to teica nevis ar dusmām, bet gan ar bažām, sak, šis ir Nacionālās apvienības īstais laiks – vērtēt notiekošo, cīnīties par un pret – atbilstoši politiskās partijas nostādnēm un idejiskajiem mērķiem. “Taču ir tikai klusums, un tas mani uztrauc,” viņš piebilda. Kas notiek ar NA?

Avoti vēsta, ka Valsts drošības dienests (VDD) ir zinājis par Tatjanas Ždanokas (Latvijas Krievu savienība) aktivitātēm vismaz kopš 2004. gada, kad viņa regulāri atskaitījās Krievijas federālā drošības dienesta (FSB) darbiniekiem un lūdza naudu pretvalstisku pasākumu rīkošanai.

Ja kāds mūsu valdībai uzdotu tiešu jautājumu par to, kādi ir Latvijas valsts mērķi, valdošie locīkļi uz vaicātāju droši vien paskatītos kā uz nepilnīgo: nu, kā – kādi?! Protams, ka klimatneitralitāte līdz 2050. gadam! Nē, nesmejieties, tā būtu nopietnība. Un, patiesību sakot, šī nopietnība biedē, rada spazmas pakrūtē un dzen skudriņas pār muguru.

Pašvaldībām plāno iegādāties elektroautobusus skolēnu pārvadāšanai, zinot to, ka tie mēdz aizdegties paši no sevis. Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis draudošās briesmas apzinās, savukārt Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) runasvīrs atbild, ka jautājumi par elektroautobusiem vēl neesot aktualizējušies.

Pēc publikācijas Neatkarīgajā par Latgales iedzīvotājam sarūpētajām problēmām ar "Latvijas pasta" pakalpojumu saņemšanu, valsts akciju sabiedrība, izanalizējot publikācijā aprakstīto un noskaidrojot notikušā apstākļus, apņēmusies situāciju vērst par labu – turpmāk Jānis Pīgoznis tiks pie pasta sūtījumiem.

“Esmu 2. grupas invalīds, pārvietojos ar palīglīdzekļiem, ārpus pagalma faktiski neizeju,” saka Jānis Pīgoznis, Rēzeknes novada Kantinieku pagasta iedzīvotājs. “Pasts man ir atteicis pakalpojumu: vairs nesaņemšu divus žurnālus un trīs avīzes, ko pasūtīju pērn,” viņš turpina. Kāpēc tā noticis?

Kājnieku mīnu mums nebūs, savukārt par bunkuriem, kādus Krievijas pierobežā jau sākuši būvēt igauņi, ir lielas šaubas – ja pat ar mūsu leģendāro robežas žoga būvi iet kā pa celmiem. Ideja par dronu koalīciju joprojām tīta miglā: uzņēmumus, kas gatavi ražot dronus, neviens nav informējis par to, cik lielā apjomā vajadzēs palielināt ražošanu un kāda būs lidaparātu specifikācija. Vienvārdsakot – pie mums viss kā parasti.

Tie paši ugunskuri, tas pats ziemīgums un no ietvēm nenotīrīts sniegs, tās pašas debesis un tā pati karstas putras smarža, kas plūda no lielā katla pie Saeimas nama durvīm. Viss bija tas pats. Kā pirms pieciem vai desmit gadiem, atminoties Barikāžu laiku un tiekoties ar kolēģiem, kuri toreiz, 1991. gada janvārī, strādāja, lai ļaudis uzzinātu, kas notiek Rīgā un Latvijā. Tikai krunciņu mums tagad vairāk, un mūsu rindas top retākas. Un tomēr… kaut kas pilnīgi cits bija jaušams 2024. gada Barikāžu piemiņas dienās.

Mūzika – īpatnā kārtā – ir palīdzējusi vienmēr. Dažkārt pat vairāk nekā taustāmas, materiālas lietas. Un Barikāžu mūzikai ir pavisam īpaša vieta 1991. gada janvāra notikumos. Tā toreiz bija kā svaiga gaisa malks, kā piparmētra, kā debesis. Ar mūziku sirds neiekrita bezcerības bezdibeņos, ar mūziku tai izauga cerības spārni.

“Mums te jābeidz skrūvēt viena lidmašīna, to gaida Amerikā,” saka Ingemārs Butkevičs, “tā paredzēta demo dīleriem. Bet varētu būt, ka īstais klients būs viens bijušais militārais pilots. Es jums varētu piezvanīt pēc pusstundas.” Nu amerikāņu pilots gaida konteinerā iepakoto “Tarragon Aircraft” supervieglo lidaparātu, kas ražots Latvijā, bet “Neatkarīgā” sarunājas ar Ingemāru Butkeviču, SIA “Pelegrin” valdes locekli, kurš vada šo unikālo uzņēmumu – lidmašīnu ražotāju.

“NATO gatavojas iespējamajam Krievijas uzbrukumam alianses austrumu flangam, pamatojoties uz slepenu dokumentu, kas nonācis tā rīcībā, vēsta vācu tabloīds “Bild”,” mūs informē ziņu aģentūra LETA. Interesanti, kā gan “slepenais dokuments” nonācis dzelteno ziņu žurnālistu rīcībā?

Balsot pašvaldību, Saeimas un Eiroparlamenta (EP) vēlēšanās vajagot ļaut no 16 vecuma, bet līdz legālai cigarešu pirkšanai katram indivīdam gan būs jāpagaida četri gadi – pirkt smēķus un pīpēt drīkstēs tikai no 20 gadu vecuma. Tā lēma Saeima. Par balsošanu vēlēšanās gan vēl nav izlemts, par šo jautājumu šķēpi lūst krakšķēdami.

“Izglītības un zinātnes ministrijas dokumentā iecerētās darbības veicinās strauju lauku teritoriju degradāciju,” uzskata Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas direktore Gundega Rancāne. Runa ir par 2023. gadā sagatavoto un uz Ministru kabinetu virzīto informatīvo ziņojumu “Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā: ilgtspējīga izglītības ekosistēma un efektīvs finansēšanas modelis”. Situācija ar lauku skolām ir traģiska, un to veicina ministrija ar Andu Čakšu priekšgalā.

“Esmu pateicīgs Latvijai par neatslābstošu atbalstu,” teic Ukrainas prezidents, un es viņam ticu. Tīmeklī daudzi apgalvo, ka viņš izskatījies noguris. Ja kādam no mums būtu jāvada valsts, ko jau gandrīz divus gadus cenšas iznīcināt viens bandītveidojums, nezinu, kā mēs izskatītos. Prezidents Volodimirs Zelenskis preses konferencē, kas notika Rīgas pilī, izskatījās možs – pēc trīs Baltijas valstu apciemojuma, kas notika vienā nepārtrauktā skrējienā.

“Kā man iet? Kaut kā jau kustas ar to spieķ,” Raimonds Pauls runā, aprautās vārdu galotnes pamezdams kā nevajadzīgus niekus. “Parīt koncerts jāatstrādā. Kā es to visu iztur? Nav ne jausmas. Būs jāsāk dzert kaut kāds tablets,” viņš nosmej. Mūsu Maestro muzikālais spars ir fantastisks. Piektdien, 12. janvārī, ir viņa 88. dzimšanas diena. Sumināts, Maestro!

Neatceros nevienu valdību, kas būtu tik aktīvi rūpējusies par iedzīvotāju labklājību un labbūtību kā esošā: nepaiet ne diena bez jaunām ierosmēm un nekļūdīgiem soļiem, lai novestu iedzīvotājus līdz gaišajai nākotnei, kas tepat, tepat aiz stūra. Ak, tā nav, jūs sakāt? Labi, palūkosim.

“Zaļais kurss” sāk izskatīties arvien absurdāks – tā domā daudzi. Nē, tas ir vienkārši lielisks: dzīvosim pavisam zaļā pasaulē! – gavilē citi. Kurš dzīvos “zaļi”, tas vēl nav īsti skaidrs, bet tie noteikti nebūs auto īpašnieki: no 2024. gada degvielai Latvijā tiks pievienota biodegviela, un tas paaugstinās arī benzīna un dīzeļdegvielas cenu. Drīz būs jauns “zaļā” prieka vilnis: degvielas cenu paaugstinās arī CO2 emisiju kvotu iegāde.

Pēc Seima vēlēšanām Polijā patlaban pie varas ir “Pilsoniskās koalīcijas” līderis Donalds Tusks, kurš iestājas par “iekļaujošas” sabiedrības modeli, proti, viņš un viņa partija pārstāv kreisi liberālo orientāciju – kaut ko līdzīgu mūsu “Progresīvajiem”. Opozīcijā palikusī nacionālkonservatīvā partija “Likums un taisnīgums” var vien vērot, kā Polijas Seima priekšsēdētājs iekļaujoši bildējas kopā ar migrantu baru… Kas notiek Polijā – valstī, ko pazinām kā konservatīvisma bastionu?

“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Kurmja kungs šoruden un šoziem paspēja mani nokaitināt ar savu izmisīgo rakšanu, kas rūpīgi kopto piemājas zālienu padarīja par melnzemes sprādzienu piemeklētu karalauku. Un tad vienu dienu Kurmja kungs, saposies goda drānās, kas bija cauri slapjas, jo visi pazemes skapji bija ūdens pilni, pieklauvēja pie manām durvīm, sak, parunāsim, kaimiņien…

“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.