ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka viņam bijusi “ilga un ārkārtīgi produktīva” telefonsaruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu.
Sociālās saziņas vietnē “Truth Social” Tramps paziņoja, ka vienojies ar Putinu “nekavējoties” sākt sarunas par Krievijas provocētā kara izbeigšanu pret Ukrainu. Lielākā daļa tīmekļa lietotāju uztvēra šo ziņu kā apliecinājumu tam, ka Tramps ir nodevis Ukrainu, mēģinot “kaut ko sarunāt” ar diktatoru. Ko par to domā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts?
“Mēs uz visu skatāmies pārāk emocionāli,” uzskata Sārts, “bet, protams, šīm emocijām ir pamats. Taču labāk uz šo situāciju palūkosimies racionāli. Vai Tramps ar Putinu kaut ko mēģinās sarunāt aiz muguras Ukrainai un Zelenskim? Neesmu par to pārliecināts. Šī bija pirmā saruna ar Putinu un nebūt ne pirmā ar Zelenski. Pēc trešdienas sarunas ar Putinu Tramps tūdaļ runāja ar Zelenski.”
Tas ir pirmkārt, uzsvēra Sārts. “Otrkārt, patlaban Eiropā atrodas plaša ASV delegācija, tostarp arī viceprezidents, paralēli notiek sarunas par Ukrainu un citām tēmām. Ir samits par mākslīgo intelektu, Minhenē nedēļas nogalē notiks drošības konference, tur piedalīsies ļoti prominenti jaunās ASV administrācijas pārstāvji. Briselē savukārt notika NATO aizsardzības ministru sanāksme. Tie ir fakti.”
ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, runādams NATO galvenajā mītnē Briselē, atkārtoja Trampa iepriekšējo retoriku, aicinot palielināt aizsardzības izdevumus un noliedzot nodomus pamest NATO. “ASV ir aktīva šīs alianses dalībvalsts un vienmēr tāda būs. Bet, runājot par aizsardzības tēriņiem, pat 2% no IKP nav pietiekami. Jābūt trīs un četriem procentiem. Prezidents Tramps ir teicis: 5% aizsardzības izdevumiem ir kritiski svarīgi. Ir jāsaprot, ka eksistē Krievijas kara mašīna, kas cenšas sagrābt arvien vairāk Ukrainas teritorijas, un nostāties pret to ir svarīga Eiropas atbildība. Un, protams, arī ASV jau ilgstoši iesaistījušās,” teica Hegsets.
“Mums nav pilnas ainas par to, kas tur runāts,” saka Sārts, “mums nav zināms arī sarunas tonis. Ja mēs to visu zinātu, tad varbūt pavisam citādi lasītu dažus tvītus, ko rakstījis Tramps. Bet patlaban viss ir atvērts interpretācijai. Taču daudzas pozīcijas bija nolasāmas Trampa priekšvēlēšanu kampaņā. Jāatceras teiciens: velns ir detaļās. Es uzskatu, ka reālā situācija atklāsies tad, kad sāksies sarunas un kā tās risināsies tālāk. Nevaru gan apgalvot, ka esošajā situācijā mēs varētu saskatīt kaut ko diži optimistisku. Bet no otras puses - emocijās balstītai panikai vēl pamata nav. Mani līdz šim nekas nav pārsteidzis: protams, varēja būt labāk, bet nav arī panikas.”
Sociālajos tīklos virmo kaislības, daudz kur tiek izteiktas prognozes: ja ASV pamet Ukrainu zem Putina kara riteņiem, tās ir arī NATO beigas. “Tur ir loģikas kļūda,” iebilst Sārts, “ja ASV būtu vienaldzīgs NATO liktenis, tad kāpēc amerikāņi teic, ka Ukraina nevar būt daļa no NATO? Tad viņi varētu teikt - nu, esiet, mums ir vienalga! Līdz ar to - ASV netaisās pamest NATO.”
Vēl lielākas bažas izraisa pieņēmums, ka Putins varētu pieprasīt atvilkt NATO spēkus no Baltijas valstīm. “Domāju, ka tā būs viena no lietām, ko prasīs Putins. Bet jāatceras, ka Baltijas valstīs ir Kanādas, Zviedrijas, daudzu citu NATO valstu spēki, un es nedomāju, ka NATO vadība varētu nonākt pie šāda lēmuma.”
Dominē naratīvs: Tramps trešdienas sarunā ar Putinu nodeva un pārdeva Ukrainu. “Ja esam uzmanīgi klausījušies Trampa priekšvēlēšanu runas, nav īpašu pārsteigumu. Kas patiesībā notiks, tas būs redzams tikai tagad, kad sāksies sarunas. Krievijai, kā zināms, ir daudz lielākas pretenzijas un prasības, nekā mēs varam iedomāties. Taču esmu jau teicis: neliksim ratus priekšā zirgam. Pagaidīsim. Šobrīd nav pamata milzīgam optimismam, taču plēst matus no galvas tiem, kuriem tie ir… arī nav pamata. Jārīkojas ar rāmu prātu, racionāli, bet skaidrs arī, ka ūdeņi būs vētraini, un ar emocijām cauri šīm vētrām tikt nevarēs.”
Tajā pašā Briseles sanāksmē, kur pulcējās NATO valstu aizsardzības ministri, ASV aizsardzības ministrs Hegsets, atbildēdams uz žurnālistu jautājumu par to, vai Tramps ir nodevis Ukrainu, skaidroja: “Nu, tie ir jūsu vārdi, ne mani. Noteikti tā nav nodevība. Kā jau vakar teicu mūsu sabiedrotajiem, mēs atzīstam neticamo apņemšanos, kas ir veikta daudzu gadu garumā. Un neviena valsts, kā prezidents Tramps ir uzsvēris, nav sniegusi lielāku ieguldījumu Ukrainas misijā kā ASV - vairāk nekā 300 miljardu dolāru apmērā. ASV ir ieguldījušas līdzekļus, lai stabilizētu frontes līnijas pēc Krievijas agresijas. Šeit nav runas par nodevību. Visa pasaule un ASV ir ieinteresētas mierā, sarunu ceļā panāktā mierā.”
Protams, esam jau pieraduši pie Trampa gājieniem: vienubrīd viņš pasaka kaut ko netverami aplamu, bet pēc mirkļa pagriežas, lai pateiktu kaut ko absolūti pretēju. Cik drastiski, toties precīzi bija viņa spērieni pa “progresīvo” voukisma pēcpusi, tik apšaubāma (vismaz pagaidām!) ir viņa mīlīgā ņemšanās ap asiņaino Putinu.
Taču tagad jāvēro Trampa darbi: iespējams, pēc mīlīgās sarunas ar diktatoru Putinu viņš meklēs (un atradīs!) iespēju nosūtīt Ukrainai militāro palīdzību daudzu miljardu dolāru apmērā.
Attieksme pret ASV prezidentu Trampu ir dažāda. Iespējams, ka varam pievienoties žurnālista Aleksandra Ņevzorova uzskatiem: “ASV prezidents tagad ir apreibis no sevis un saviem iespaidīgajiem panākumiem, solot atgriezties pie plastmasas salmiņiem (jo papīra nekam nederot). Un savā sajūsmā Tramps pat nav pamanījis, ka, zvanot asinssūcējam [Putinam] un runājot ar viņu, viņš ir nodevis cilvēku pasauli.”
Taču varam piekrist arī teātra režisoram Alvim Hermanim: “Šorīt visur lasu, kā Latvijas vīrieši pinkšķ un vaimanā, ka ASV vairs laikam negribēšot aizstāvēt Eiropu. Vispirms tomēr būtu labi pašiem sākt beidzot kaut ko pa īstam darīt ar savu ārējo un arī iekšējo drošību. Un kāpēc arī aizstāvēt tādus, kuri paši netaisās sevi aizstāvēt? Kad pirms diviem gadiem aicināju ar kājnieku mīnām aplikt visu mūsu austrumu robežu, tie paši pinkšķētāji mani izsmēja.”
Mums ir izvēles iespējas. Visai Eiropai tādas ir. Taču Eiropa (ieskaitot arī mūs) ir gļēva un mazkustīga, jo tās gausie un bailīgie līderi uzskata, ka viss nokārtosies pats no sevis. Un tas ir labākais variants Putinam: lai cik neaptēsts būtu šis asiņainais punduris, viņš ļoti labi saprot, ka vāja un aizstāvībai negatava Eiropa ir labs mērķis viņa negausīgajai apetītei.
