“Esmu nākusi klajā ar valdības uzrāviena plānu,” tīmeklī nesen lepni ierakstīja premjere Evika Siliņa (JV). “Uzrāviens” sevī iekļāva trīs ministru – Kaspara Briškena (PRO), Andas Čakšas (JV) un Ulda Auguļa (ZZS) – padzīšanu. Nav vienprātības par to, ko nozīmē termins “uzrāviens”: vieni domā, ka tas ir saistīts ar kādas vainīgās personas uzraušanu zarā, citi savukārt nav tik radikāli un atceras Raimonda Vējoņa pirmo teikumu, stājoties Valsts prezidenta amatā: “Laikam no sākuma jāierauj.” Politologiem Jurim Rozenvaldam un Filipam Rajevskim lūdzām skaidrot Siliņas “uzrāviena” būtību.
Galvenais jautājums ir tāds: premjere Siliņa tiešām vēlas kaut ko mainīt politiskajā ikdienā vai arī vienīgās alkas ir saglabāt savu amatu? Juris Rozenvalds uzskata, ka premjere Siliņa, protams, grib kaut ko mainīt. “Bet vai ir spējas to izdarīt? Visiem vai vismaz daudziem ir skaidrs, ka patlaban situācija ir tāda, kādu to savulaik aprakstīja Krišjānis Kariņš: draugi, nav labi! Koalīcijai ir fantastiski zemi reitingi. Kādreiz bija tā, ka vismaz pāris ministri var lepoties ar pozitīviem reitingiem, tagad nekā tāda nav, un ministru prezidentei ir viens no zemākajiem reitinga punktiem,” vērtē Rozenvalds.
Viņš piemin premjeres aplamo komunikāciju ar sabiedrību, un tāda tā, viņaprāt, acīmredzot ir arī Ministru kabineta un Saeimas ietvaros: “Visi labi atceras, kā Siliņa uzrunāja skolotājus pie Ministru kabineta, visi atceras, kā Saeimas deputātam Smiltēnam Saeimas namā (!) viņa uzsauca “Neaizrijies, neapvemies!” Arī Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanas bija zīmīgs pasākums…”
Rozenvalds ironizē, ka izmantot argumentu par “jaunām sejām” valdībā - tas nav nopietni, turklāt - tikpat labi tas var attiekties arī uz pašu Siliņu. “Visam šim procesam, manuprāt, ir divi galvenie mērķi,” uzskata Rozenvalds, “pirmais - saglabāt koalīciju. Visas trīs partijas jūtas pietiekami omulīgi, vēl vairāk omulīgi, ja iedomājas iespējamo alternatīvu - būt kopā ar NA un AS. Ja “Jaunā vienotība” ietu blokā ar šīm divām partijām, tad JV vecos laikus - kopā ar ZZS un PRO - atcerētos kā paradīzes dārzu. Jāņem vērā, ka “Jaunajā vienotībā” nav vienotības. Tur ir iekšējā opozīcija. Ministru prezidents un finanšu ministrs ir visaugstāk stāvošās personas partijas hierarhijā, un jebkādi mēģinājumi šīs personas nobīdīt rada iekšējo spriedzi. Un tātad otrais mērķis ir saglabāt Eviku Siliņu kā ministru prezidenti.”
No šiem virsmērķiem - atkal pasmaida Rozenvalds - rodas aritmētiskais dalījums: katrai māsai pa auskaram. “Briškena atlaišana bija prognozējama, ņemot vērā viņa ārkārtīgi zemo reitingu. Cits jautājums - skaidrot, cik lielā mērā viņš ir vainojams šābrīža satiksmes jomas problēmās un cik lielā mērā viņam piederēja Augeja staļļu tīrītāja loma,” spriež Rozenvalds.
“Kas attiecas uz Andu Čakšu: ne viss ir kārtībā ar skolām, klāt vēl nāk skandalozais monitorings par 21 miljonu eiro - situācijā, kad skolās nav mācību līdzekļu. Bet par Uldi Auguli runājot: izskatās, ka vienkārši kāds iebakstīja ar pirkstu ministru sarakstā un zem pirksta trāpījās Augulis,” uzskata Rozenvalds.
Viņš šaubās par to, ka šis “uzrāviens” kaut ko mainīs valdības darbā. “Lai kaut kas mainītos, būtu nepieciešams valdības līdzšinējā darba izvērtējums. Sabiedrība gribētu sagaidīt kritisku skatījumu no Siliņas puses, sak, mēs labosim situāciju tādā un tādā veidā, bet neko tamlīdzīgu mēs neesam sagaidījuši. Nekāda lielā optimisma manī nav, kaut gan mēs, protams, gribētu sagaidīt labas pārmaiņas valdības darbā,” teic Rozenvalds.
Filips Rajevskis ir pārliecināts, ka Siliņā ir ieslēdzies amata pašsaglabāšanās instinkts: “Ir skaidri redzams viens no “Jaunās vienotības” principiem: novākt līderus, kuri vairs nav vajadzīgi. Kur tagad ir Solvita Āboltiņa? Viņa savulaik bija partijas neapstrīdama līdere. Tagad viņa jau otro termiņu sēž kaut kādā vēstniecībā ārzemēs. Kur patlaban ir Krišjānis Kariņš? Līderis, kurš palīdzēja partijai iegūt 26 mandātus šajā Saeimā. Protams, nevar teikt, ka šie līderi bija bez kļūdām, bet veids, kā no viņiem atbrīvojās, mudina par varītēm turēties pie amata krēsla, nevis atkāpties.”
Rajevskis uzskata, ka jaudas ieslēgšana, kā mēdz teikt, 4x4 režīmā neko nedos, jo valdībai nav reāla plāna: “Piemēram, solījums, ka birokrātija tiks samazināta par 25%. Kas tas ir - birokrātija? Tiks atlaisti 25% ierēdņu? Samazinās algas par 25% vai kā?”
Vēl interesantāks ir stāsts par to, ka Siliņas valdībai vajagot jaunu mandātu. “Jā, tas ir leģitīmi,” teic Rajevskis, “ir jāatjauno valdības deklarācija un jāpieprasa jauns balsojums Saeimā. Bet par visu valdību! Tas būtu uzticības balsojums Siliņas valdībai. Taču arī par to netiek runāts. Tāpēc tiks balsots par katru jauno ministru atsevišķi. Mēs vēl nezinām nevienu jauno ministru, bet balsojums būs jau ceturtdien, 27. februārī. Tiešām savdabīgi.”
Ir jāņem vērā arī tas, ka nav skaidri zināms, cik balsu valdošajai koalīcijai būs Saeimā. “Neesmu pārliecināts, ka koalīcijai būs 50 balsis,” šaubās Rajevskis. Viņš arī ir neizpratnē par aizņemšanās trakumu: “Atkal aizņemsimies miljardus - šoreiz aizsardzībai. Nevis sakārtosim savu valsts saimniecību un samazināsim izdevumus, bet aizņemsimies! Vai šis lēmums ir kārtīgi izdiskutēts?”
Vērtējot nevarīgo valsts pārvaldi, sabiedrība to ir “apbalvojusi” ar rekordzemiem reitingiem. “Kučinska valdībā visnepopulārākajam ministram reitings bija -12. Siliņas valdībā vispopulārākajam reitings ir -12. Pārējiem tas ir vēl zemāks,” konstatē Rajevskis, “un šobrīd es prezumēju, ka šī valdība kritīs.”
Rajevskis uzskata, ka mūs gaida interesantas ministru nominācijas. Turklāt nevar zināt, ko vēl izstrādās “progresisti”: viņi taču bija principiāli sašutuši pat tikai par iespējamību, ka Briškens varētu tikt izmests no valdības. Kur tad palika klusie draudi pacelties spārnos, lai beidzot aizlaistos uz politisko miskasti? Vēl interesants būs izglītības ministra jautājums: “Šis ministrs būs jāizvirza no JV,” saka Rajevskis, “un “Jaunajai vienotībai” tas nebūs vienkārši. Anda Čakša šobrīd ir dusmīga un apgalvo, ka tas tikai kavēs reformu. Un draudzības starp partijām arī nebūs.”
