“Neviena paaudze nav iztikusi bez kara,” savulaik teica kāds mans paziņa, gados vieds un tālredzīgs. Toreiz gribējās strīdēties pretim, sak, mūsu paaudze iztiks bez kara! Šodien sāku domāt, ka man nebija taisnība: karš mūs jau ir skāris. Un ar karu neatraujami saistās deportācijas, kas Latvijā notikušas vairākkārt. Mēs atceramies 1949. gada 25. martu, kad uz Sibīriju tika aizvesti 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Tostarp arī mana vecmāmiņa Eleonora Tuče. Viņai tolaik bija 53 gadi.
Eleonorai Omskas apgabala Isilkulas rajona milicijas priekšnieks izdeva “spravku”, kurā bija rakstīts, ka viņa “atstāta uz mūžu obligātā nometinājuma vietā bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā”. Eleonora izturēja tālo ceļu, kas ilga aptuveni divas nedēļas, un vēlāk, atceroties, kā vagonā mira bērni - bez pārtikas un ūdens, viņa vairāk klusēja, mazāk runāja…
Bet pats sākums bija šausmu pilns. Marts Rēzeknē pildījās ar baisām priekšnojautām: runāja, ka atkal notikšot izvešanas, un cilvēki atcerējās 1941. gada 14. jūniju - glābiņa nebija. Eleonoras meita Marija 1949. gadā mācījās Rēzeknes vidusskolas 11. klasē, īrēja pilsētā gultasvietu. Saimniece, pie kuras dzīvoja Marija, 24. marta vakarā viņai pačukstēja, ka pilsētā iebraukušas daudzas padomju armijas mašīnas un sazin kas vēl notiks… Nākamajā dienā Marija aizgāja uz skolu: uz soliem skolēni bija salikuši cimdiņus, somās bija pirmās nepieciešamības lietas, jo nevarēja zināt, kurā brīdi vajadzēs doties prom…
25. martā pirmā bija vēstures stunda, un to vadīja skolotājs Leopolds Purviņš. Bet kāda nu tur vadīšana… Marija pēc tam atcerējās, ka skolotājs Purviņš bija sabēdājies par to, ka arestēts viņa labākais draugs Askolds. Nākamo šausmu mirkli Marija atcerējās mācību pārzines ienākšanu klasē: viņa kaut ko iečukstēja skolotājam Purviņam ausī.
“Marija, pēc jums ir atnākuši,” skolotājs Purviņš klusi noteica, skatīdamies uz izbiedēto Mariju. Nākamajā mirklī viņš izveda meiteni no klases un ātri izgrūda viņu pa sētas durvīm. “Skrien ātri prom! Es pateikšu, ka tu šodien neatnāci uz skolu,” teica Purviņš.
Marija steidzās uz savu īres vietu, bet tad skolotājs saprata, ka viņa tiks meklēta arī tur, tāpēc pārlaida acis pāri klasei un palūdza skolniecei Vilhelmīnei Sviklei aizskriet pie Marijas un viņu pabrīdināt. Tomēr cita klasesbiedrene - Genovefa Kudore - saprata, ka priekšzīmīgā komjauniete Svikle varētu “aizmirst” pabrīdināt Mariju, tāpēc pieteicās pati aizskriet līdz Marijai.
Marija vakarā laimīgi nokļuva līdz Leopolda Purviņa mājām, kur mitinājās vairākas dienas. Jāsaprot, ka viņš smagi riskēja, slēpdams pie sevis Mariju. Bet cilvēku tvarstīšana Rēzeknē turpinājās vēl dienas desmit. Laimīgā kārtā no sagūstīšanas izdevās izvairīties arī Marijas māsai Tonijai un brālim Edvardam. Marija devās uz Jēkabpili pie kāda radinieka, bet tas bija tik “gādīgs”, ka paziņoja čekai par Mariju, norādot, ka viņa ir uz Sibīriju izsūtītās Eleonora meita. Čekisti nosūtīja meiteni atpakaļ uz Rēzekni, kur viņai atkal bija jāpiesakās vietējā čekas kantorī.
Tikmēr Marija jau bija uzzinājusi, ka viņas mamma Eleonora ir deportēta uz Sibīriju, uz kurieni tieši - nebija zināms. Kas viņai tika inkriminēts? Skaidrs, ka Eleonora Tuče bija “bīstams elements”: pirms 1940. gada okupācijas viņai piederēja paliela saimniecība, bet to “veiksmīgi” iznīcināja krievu okupanti jau 1941. gadā. Kas bija palicis? Gadsimta sākumā celta dzīvojamā ēka, kūts un siena šķūnis. Milzu vērtības, kas liecināja par Eleonoras pretpadomju noskaņojumu, bija dzelzs arkls, vienjūga dzelzasu darba rati un atsperecēšas.
Taču galvenais Eleonoras pretpadomju noziegums bija tas, ka viņa savulaik bija apprecējusies ar aizsargu Jāzepu Lāci. Pirmais vīrs - Jāzeps Tučs - nomira jau 30. gados. Pēc otrās okupācijas - 1945. gadā - Lācis tika arestēts un notiesāts uz 20 gadiem katorgā.
“Lācis, dzīvodams [vācu] okupētās Latvijas PSR teritorijā un būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, pirmajās [vācu] okupācijas dienās brīvprātīgi iestājās militāri fašistiskajā organizācijā “Aizsargi”, kuras sastāvā piedalījās soda izpildes darbībās pret padomju partizāniem un pilsoņiem,” - tā to visu “atradis” Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas 2. daļas B nodaļas “načalnieks” kapteinis Vatļecovs, kura lēmumam piekritis 2-H nodaļas “načalnieks” majors Zujāns.
Tāpēc tika nolemts “sodītā nacionālista Jāzepa Lāča ģimeni izsūtīt ārpus Latvijas PSR robežām uz attālām Padomju Savienības specnometinājuma vietām, īpašumus konfiscēt”. Eleonora dzīvoja un strādāja Omskas apgabala sovhozā “Ļesnoj”. Ko Eleonora tur darīja? Strādāja meža darbos, reizi mēnesī reģistrējās vietējā milicijas iecirknī. Vairākas reizes Eleonora rakstīja lūgumu atbrīvot viņu no izsūtījuma un ļaut atgriezties Latvijā, bet saņēma atteikumus.
Eleonora atgriezās Latvijā 1956. gadā - tiklīdz tas bija iespējams. Viņa līdzi bija paņēmusi nelielu čemodāniņu ar personīgajām lietām un kādu nelielu metāla kastīti ar krieviskiem Jaungada uzrakstiem. Tajā bija daži fotoattēli, no kuriem 1952. gada portrets ir tik raksturīgs tiem latviešiem, kuri izcieta un izdzīvoja Sibīrijas nāves maratonu. No foto uz mums raudzījās 56 gadus jauna sieviete, kuras sejā ierakstīts viss naids pret tiem, kuri izrāva viņu no mājām un atņēma dzīvi.
Kad Eleonora atgriezās, mana mamma Marija jau divus gadus bija precējusies. Viņa absolvēja Rīgas Pedagoģisko institūtu, taču arī tur bija radušās grūtības, par laimi - pārvaramas. Viņas kursabiedrene - tā pati Svikle - nosūdzēja čekistiem Mariju, jo viņa esot “krāpusies”. Iestāšanās anketā Marija ierakstīja, ka abi viņas vecāki ir miruši. Ja būtu atklāts, ka Marijas mamma ir izsūtīta, tad Marija, institūtā, protams, neiestātos. Bet brīnumi notika arī padomju laikā: fakultātes kompartijas sekretārs biedrs Tuhs iestājās par Mariju, un viņa palika mācīties.
Staļina nāve 1953. gadā pavēra deportētajiem iespējas atgriezties mājās. Protams, tiem, kuri to vēlējās, jo daudz bija arī tādu, kuri bija gatavi palikt Sibīrijā: nodibinātas ģimenes, ar vietējiem kopīgi uzceltas mājas, vēl arī svarīgs iemesls - Latvijā vairs nebija dzimto māju, uz kurām atgriezties. 1955. gada 29. decembrī Eleonora palūdza kādai vietējai krievietei uzrakstīt vēstuli Isilkulas speckomandantam (krievu valodas zināšanu Eleonorai faktiski nebija).
“Lūdzu izskatīt manu iesniegumu un atļaut izbraukt uz dzīvesvietu pie meitas, kura dzīvo Latvijas PSR, Preiļu pilsētā, Komjauniešu ielā 37, un strādā par pasniedzēju skolā. Es kopš 1949. gada dzīvoju Omskas apgabalā un atrodos specnometinājuma uzskaitē, bet šobrīd sakarā ar cienījamo vecumu un slikto veselības stāvokli vairs nespēju strādāt. Kā rezultātā nespēju sevi uzturēt. Tāpēc lūdzu neatteikt manam lūgumam,” šādu vēstuli parakstīja Eleonora.
Pāris mēnešus dažādas komisijas pētīja viņas darbaspējas, un tad tapa “atzinums”: “Ņetrudosposobna!” (Darba nespējīga - krievu val.) Kāds Kolpakovs, nodaļas priekšnieks, parakstīja Eleonoras Tučes atbrīvošanas aktu.
1955. gadā es jau biju piedzimusi, un vecmamma pie mums nodzīvoja garu un gaišu mūžu līdz 1987. gadam. Bet nekad viņa nestāstīja par to, kas notika Sibīrijā. Nevienu vārdu. Vai viņa baidījās? Domāju, ka ne. Tā, manuprāt, bija vēlme izsvītrot no sirds to briesmīgo netaisnību, kas tika izdarīta pret cilvēkiem, kuri neko nav noziegušies.
Eleonoru Tuči reabilitēja četrus gadus pēc nāves. No LR iekšlietu ministra vietnieka Zenona Indrikova 1991. gada 24. janvārī saņēmām apliecinājumu: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 8. jūnija dekrētu “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju”, pilsones Eleonoras Tučes (..) administratīvā izsūtīšana 1949. gada 25. martā no bijušā Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Tuču mājām uz Omskas apgabala Isilkulas rajonu atzīta par nelikumīgu. Nelikumīgi izsūtītie pilsoņi tiek pilnīgi reabilitēti.”
Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētāja Lauma Vlasova, kura ik gadu atceras 25. marta deportācijas, atzīst, ka tagad ir grūti kaut ko aktīvi izdarīt: pārvietošanās problēmu dēļ. “Es vienmēr liku ziedus Torņakalnā, pie izsūtīto vagona. Tagad tas vairs nav iespējams,” skumji noteic Lauma.
Taču viņa atceras, kā savulaik - ik gadu - brauca uz Sibīriju, uz Omsku. “Tieši tur bija visvairāk izsūtīto latviešu, kurus no Latvijas deportēja 25. martā,” stāsta Lauma Vlasova, “un šis datums latviešiem bija ļoti svarīgs. Tika likti ziedi, dziedātas dziesmas, dedzinātas sveces. Telpās notika pasākums, kurā pie sienas bija Latvijas karte un Omskas apgabala karte. Katrs izsūtītais stāstīja, no kurienes viņš ir, kādas ir atmiņas par dzimteni. Bet ar katru gadu izsūtīto palika arvien mazāk… Pasākumā piedalījās arī viņu bērni un bērnu bērni.”
Lauma ar nožēlu piebilst, ka Omskas apgabalā palikušie latvieši pamazām zaudē latviešu valodu: “Vecajie visu stāstīja latviski, pēcnācēji - vairs ne… Valoda pazūd. Latvieši bija pieradinājuši vietējo varu, kas vienmēr ir bijusi diezgan “sarkana”, ka latvieši 25. martu pieminēs līdz pēdējam latvietim. Turklāt to pateica jauns cilvēks. Vismaz tāds gandarījums.”
Lauma joprojām sarakstās ar Omskas latviešiem, bet neviens nav izteicis vēlmi atgriezties Latvijā. “Ko viņi te darīs? Sibīrijā ir pagājusi visa viņu dzīve, un viņiem Latvijā nekā vairs nav. Ne radu, ne māju. Un kuram tad ir vajadzīgi veči? Ar savējiem mēs netiekam galā. Ir gan daži jaunieši, kuri atbrauc uz Latviju, viņi ātri pielāgojas, bet veciem cilvēkiem - būsim atklāti - perspektīvas nav.”
