Sabiedrībā aug neziņa par to, kādēļ kara apstākļos valdība nespēj pieņemt izšķirīgus lēmumus kaut vai par tēriņu samazināšanu. Tā vietā, lai lemtu par vairāku valsts pārvaldes struktūru, daudzu pārvaldes funkciju un līdz ar to arī darba vietu likvidēšanu, valdība lemj izveidot darba grupu birokrātijas mazināšanai. Kas traucē valdībai pieņemt radikālus lēmumus, atbilstošus jaunajiem pasaules kārtības izaicinājumiem?
Brīžiem šķiet, ka valdība ir “parāvusi pēdu” vai iegrimusi klusuma bezdibenī. Kas tad traucē valdībai aktivizēties un veikt nepieciešamās reformas, ja tādas vispār paredzētas? Vai pie vainas ir koalīcijas partiju ideoloģiju atšķirības; vai ideoloģiskās atšķirības ir tik nepārvaramas, ka valdības darbs ir paralizēts? Par šiem jautājumiem mēģinām tikt skaidrībā sarunā ar politologiem Andi Kudoru un Filipu Rajevski, kā arī ar sociologu Arni Kaktiņu.
Rajevskis un Kudors ir skeptiski par valdības varēšanu uzlabot lemtspēju, turpretim Kaktiņš valdību uzslavē.
“Tas ir komplekts: ideoloģiskās atšķirības un ļoti vājais skaitliskais vairākums parlamentā. Tas viss kopā padara jebkuru jautājumu - pat vissīkāko - par titānu kauju. Ideoloģiskās atšķirības partiju līmenī vēl var kaut kā norīt un sagremot, bet, ja runājam par individuāliem viedokļiem, jo partijas sastāv no biedriem, biedri kādā mirklī sāk protestēt, ka partija, viņuprāt, iet uz nevajadzīgiem kompromisiem, jo viņi domā caur to prizmu, caur ko domā viņu vēlētājs,” uzskata Rajevskis.
Lai izvairītos no šādām situācijām, koalīcijas vadība saka: ejam uz priekšu! “Lielajās koalīcijās mēdz būt situācijas, kad koalīcijas partneri atļauj iezīmēties tā, kā partneris vēlas - ar labu saviem vēlētājiem. Taču šajā gadījumā tādu iespēju nav, jo balsu ir maz, tāpēc jābūt armijas disciplīnai. Tā ir milzīga tehniska problēma: ir grūti kaut ko normāli pielemt, ja ar katru frakcijas biedru tev jācīnās, lai viņu pārliecinātu. Jārod kompromisi, jāpiedāvā darījumi - tas ir grūts process, tāpēc neko normāli nevar pielemt, un tie lēmumi ir tādi puslēmumi,” spriež Rajevskis.
Premjere Siliņa ir izdevusi rezolūciju par darba grupas izveidi birokrātijas mazināšanai. “Radām jaunu institūciju, algojam cilvēkus… Tas nav nopietni. Nav skaidrs, ko no šīs darba grupas grib dabūt ārā. Kāds, piedodiet, ir darba uzdevums? Teiksim tā: pusgada laikā samazināt izdevumus par vienu miljardu eiro. Tad es saprastu. Bet tāda uzdevuma nav. Un tad mēs atgriežamies pie jocīgā stāsta par birokrātijas mazināšanu par 25%. Un tad šī darba grupa sāk izskatīties pēc pulciņa, kam dots uzdevums novirzīt atbildību no valdības,” uzskata Rajevskis.
Rajevskis nesen komentēja aptaujas datus, kur 60% aptaujāto balsoja par to, ka šai valdībai ir jādemisionē. “Neuzticēšanās valdībai ir milzīga, un pat tad, ja ir nodoms veikt kaut ko labu un pareizu, traucē neuzticēšanās. To zināmā mērā ir radījusi arī ideoloģiju nesaskaņa. Tāpēc visiem ir skaidrs, ka nopietni lēmumi ļoti grūti ies cauri,” teic Rajevskis, “un esmu pārliecināts, ka ideoloģiskās pretrunas šo valdību saārdīs. Svarīgs jautājums: kura partija ir gatava sevi likt uz upurbluķa? Pagaidām vissāpīgāk ir “Jaunajai vienotībai”, un nav pat runa par Eviku Siliņu, bet par to, kā šī partija redz savu nākotni. Ziedot sevi kaut kādu nākotnes mērķu vārdā? Nu, nē, daudz izdevīgāk ir sēdēt labi apmaksātos amatos un tieši tagad.”
Valdības buksēšana, mīņāšanas uz vietas saistīta ar “Jaunās vienotības” (JV) stilu, uzskata Andis Kudors. “Tas ir tipisks neizlēmības stils, kas redzams jau Rīgā, un tas ir saistīts ar personībām, kas atrodas amatos. Mēs neesam dzirdējuši par lieliem, ambicioziem plāniem, lai uzlabotu situāciju, piemēram, ekonomikā. Toties iedarbojas Trampa efekts: tiek mēģināts uzlabot kaut ko administrācijas darbā,” spriež Kudors, “taču diez vai tur kas mainīsies.”
Viņš uzskata, ka JV taktika ir aiziet no punkta A līdz punktam B. “Savulaik, kad bija “Repšes laiks”, bija jaušams vērienīgums, bija ideja, bija izpildījums, bija mērķtiecīga rīcība. Bet tad līdz ar laiku JV palika inertāka. Ir labas attiecības ar Briseli, tomēr Latvijai nav tādas jaudas, lai šajā stagnējošajā situācijā vēl kaut ko kustinātu,” saka Kudors.
“Trampa faktors” šobrīd iedarbojas visai juceklīgi. “Sekot līdzi izteikumiem, ko pasaka Tramps, pēc tam nākamajā dienā viņš viegli no tiem atkāpjas - tas rada mulsumu. Jāseko rīcībai, ko Tramps dara, nevis runā. Mēs gribētu redzēt Trampa spiedienu uz Krieviju, nevis uz Ukrainu. Zelenskis drosmīgi mēģināja nostāties pret Trampu. Tagad Saūda Arābijā notiekošajās sarunās tiks mēģināts noskaidrot iespēju robežas. Tagad ir sācies īsti aktīvais process. Tagad runā profesionāļi. Redzēsim, kādi būs formulējumi.”
Kudors uzskata, ka mūsu diplomātiem patlaban jānogaida: kā mēdz teikt - nav jāskrien ratiem pa priekšu. “Mūsu diplomātiem jāpaliek pozitīvā vēstījumā: ASV ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris. Uz visu pārējo - jānogaida. Domāju, ka šajā gadījumā latviskā atturība, ko var nosaukt par superdiplomātiju, būs īsti vietā. Mums ir svarīgi, lai ASV skatītos labvēlīgi uz Baltijas valstīm.”
Arnis Kaktiņš savukārt redz mūsu valdību kā eksistējošu un pat strādājošu: “Visi ministri ir savos amatos, algu saņem, notiek pat MK sēdes. Cilvēki nejūt, ka valdība strādā? Tad tā varbūt ir cilvēku problēma? Pirms gada cilvēki juta, ka valdība strādā? Kādā veidā tad cilvēki jūt to valdības lietu? Kad ēdam zupu, tad jūtam - tai par daudz sāls. Bet tagad, manuprāt, viss ir kā parasti: sabiedrība - kā parasti - ir neapmierināta un vēlas pārmaiņas, taču neviens nav spējīgs kaut ko radikāli bliezt. Ja savācas kritiskā masa, tiek mesti kūleņi, tiek mainīti ministri, to visu nosaucot par restartu. Viss ir kā parasti! Bet re, mediji uzsver, ka tas, kas notiek, nav labi. Jūs taču varējāt pateikt, ka viss ir labi, un ja vēl nebūtu tas Tramps, tad vispār būtu ideāli!”
Runājot par ideoloģiskajām pretrunām, kas acīmredzami plosa koalīciju, Kaktiņš uzsver, ka šīs pretrunas patiesībā uztiepj mediji. Ideoloģiskā plosīšanās šo koalīciju neapdraud: šī valdība ir stabila, uzskata Kaktiņš. “Vairākums nav pārliecinošs, tomēr tas turas kopā. Un šī valdība var krist tikai tad, ja kuluāros ir uztaisīta jauna valdība. Bet tās nav,” domu piebeidz Kaktiņš.
