Latvijā situācija ar trešo valstu migrantiem pagaidām esot mierīga. Taču šis “pagaidām” amatpersonu apgalvojumos ir kā nomierinoša tablete, lai miegs mums nebūtu pārāk trauksmains. Par šo “pagaidām” situāciju migrācijas jomā, ko varam vērot mums apkārt, runājam ar Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītāju Gunāru Kūtri (ZZS) un Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (NA).
“Komisijā esam skatījuši šos jautājumus tikai caur to, ko mums stāsta citi dienesti. Vācijas attiecīgie dienesti nezina, cik daudz migrantu tur patiesībā ir. Latvijā arī precīzi nezina. Mūsu Iekšlietu ministrijā teica, ka, ievērojot vienoto Šengenas zonu, mēs varam fiksēt tos, kuri iebrauc, bet - kur viņi paliek? Daļa ir kaut kur aizbraukuši. Vācijas kolēģi teica, ka arī pie viņiem ir šī neskaidrā situācija,” teic Kūtris.
Ir izskanējusi publiska informācija, ka zviedri sākuši uztraukties par noziegumu skaita palielināšanos, bet, kā apgalvo Kūtris, “ilgus gadus zviedri ir bijuši diezgan mierīgā situācijā”. “Savā komisijā mēs skatām šos migrantu jautājumus dažādos griezumos, piemēram, ko dara augstskolas, ko dara Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) un Valsts robežsardze. Protams, ka robežsardzei ir nepietiekami resursi, lai pārbaudītu visu migrantu atrašanās vietas, un problēma ir tajā, ka migranti nedzīvo tur, kur ir reģistrējušies, bet tur, kur reģistrējies viens, patiesībā dzīvo desmit “īrnieki”,” stāsta Kūtris.
Viņš uzskata, ka vairāk vajadzētu strādāt policijai, taču tas nenotiek. Kāpēc? “Laikam jau nesaskata bīstamību,” atbild Kūtris. Tāda “nesaskatīšana” ir visai neizprotama: kā var nesaprast, ka migrantu skaita pieaugums ir bīstama parādība? “Latvijā pozitīvais pagaidām - pagaidām! - ir tas, ka šie migranti nedzīvo kompaktos mikrorajonos, anklāvos, kuros bail iet iekšā. Jautājām policijas pārstāvjiem: vai tādi neveidojas? Policija atbildēja: mēs turam roku uz pulsa. Dziļāk par to neko nezinu, tas ir drošības un operatīvo dienestu pienākums,” teic Kūtris.
Runājot par mošeju celtniecību - šis jautājums publiski izskanēja gluži nesen -, Kūtris skaidro: “Par to esmu lasījis tikai medijos. Oficiāli šis jautājums nav celts. Lietuvā tika atteikta mošejas celtniecība, bet atteikums, visticamāk, bija saistīts ar minaretiem - to pacelšana uz augšu nebija pieļaujama.”
Bet Kūtris to visu var “iztulkot” arī juridiski: “Lūgšanu nama izveide būtu pieļaujama, jo tas ir cilvēku ticības brīvības jautājums.
Bet nevar būt minarets, kas uzspiež ticību ar skaļiem aicinājumiem. Šobrīd Latvijā lūgšanu vietas jau ir iekārtotas kaut kādās pielāgotās zālēs. Bet kā Latvijas iedzīvotājam man negribētos, ka Latvijā veidotu speciālu lūgšanu namus vai mošejas islāmticīgajiem. Tas bieži vien tiek saistīts ar drošības aspektiem.” Kūtrim taisnība, jo Satversmes 116. pants nosaka ierobežojumus: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.”
Kūtris atgādina: “Jautājums ir tikai par to, vai šīs ticības sludinātāji rada apdraudējumu sabiedrībai un vai mēs to varam pierādīt. Ja šīs reliģiskās kopas garīgais līderis nāk no kādas teroristu valsts vai organizācijas, tas ir būtisks risks.”
Ir vēl viens riska avots: studenti, kuri nav studenti. Proti, Latvijā ierodas “studētgribētāji” no pakistānām un citām uzbekistānām, samaksā naudiņu un “studē”. Ir, piemēram, tāda Informācijas sistēmu un menedžmenta augstskola (ISMA), kurā no pērn apmācāmajiem 1727 studentiem 1420 bija ārvalstu pilsoņi. Gada griezumā: vidēji šajā augstskolā mācās ap 1500 trešo valstu studentu, savukārt to absolvē tikai 200. Kur paliek pārējie?
“Ja studenti nenāk uz nodarbībām, viņus eksmatrikulē,” saka Kūtris, “tā ir juridiskā puse. Ja students tiek eksmatrikulēts, augstskola neko nezaudē: par mācībām jau ir samaksāts. Visas augstskolas pārbauda nākamo studentu: vai viņš atbilst prasībām. Kad viņš tiek eksmatrikulēts, augstskola mazgā rokas nevainībā. Tikai jāpārbauda, vai viņš joprojām nedzīvo augstskolas dienesta viesnīcā.”
Kopumā izskatās, ka Latvija atrodas uz kaut kāda migrantu bezizejas sliekšņa. Kūtris gan tā nedomā: “Man šķiet, ka pirms gadiem pieciem vai sešiem bija vēl trakāk. Pirms pāris gadiem tika sakārtota augstskolu atbildība par ārvalstu studentiem. Un augstskolas līdz ar to mazliet baidās, ja parādītos studenti, kuri nemācās. Taču jāatzīst, ka mums ir nepietiekams kontroles mehānisms pēc tam. Atkal uz komisijas sēdi sauksim robežsargus. Skatīsimies, kas mainījies kopš iepriekšējās sēdes.”
Skaidrs, ka augstskolas pelna, uzņemot trešo valstu studentus, taču beidzot vajadzētu sākt domāt ne tikai par pelnīšanu, bet arī par bīstamību, ko rada šie studenti, kuri nav studenti. Latvijā ir 79 augstākās izglītības iestādes, trešo valstu studentu visvairāk ir Rīgas Tehniskajā universitātē - 2732, otrajā vietā ir ISMA, trešajā vietā - “Turība” ar 1000 ārvalstniekiem. Cik no viņiem ir studenti, cik - “nestudenti”? Tas netiek uzskaitīts.
“Ko varam mācīties no situācijas, kāda ar migrantiem izveidojusies daudzās Eiropas valstīs? To, ka nevajag viņus laist iekšā,” teic Edvīns Šnore, “tagad paši vainīgi - cīnās ar sekām. Mēs vēl pagaidām to varam nobremzēt.”
Patlaban apstiprināšanai tiek virzīts jaunais imigrācijas likums, ko ir sagatavojusi izpildvara, un NA skatījums ir tāds: rosināt tajā iekļaut virkni fundamentālu lietu, piemēram, kvotu noteikšanu. “No Valsts robežsardzes uzzinām, ka Latvijā gada laikā iebraukuši 28 000 uzbeku, pēc tam juceklīgi sākas skaidrošanās - kas tie tādi ir un kur viņi ir palikuši? Kontroles sistēma nav strukturēta. Mehānisms gan ir, un PMLP aktīvi un ātri reaģē uz signāliem,” stāsta Šnore.
Par mošeju celtniecību ir bijusi runa Rīgas domē, taču Saeima par to pagaidām klusē. “Kopumā valda sapratne, ka mums šeit nav vajadzīgas mošejas,” spriež Šnore. Arī jautājums par studentiem, kuri nav studenti, ir jāiekļauj jaunajā imigrācijas likumā. Šnore uzskata, ka faktiski visi šie migrācijas jautājumi pagaidām ir visai haotiski, vienlaikus kļūstot arvien aktuālāki.
“Domāju, ka Latvija šobrīd neatrodas uz briesmu sliekšņa, mēs esam sākuma stadijā, kurā vēl iespējams novērst to, kas diemžēl jau sācies rietumvalstīs, piemēram, tajā pašā Zviedrijā, kas mums vistuvāk,” teic Šnore.
Viņš arī piebilst, ka latviešu izpratne par migrantiem ir daudz dziļāka, ja salīdzinām ar rietumnieku izpratni. “Mums ir bijusi rūgtā pieredze ar dažādiem migrantiem, kuri iebrauc Latvijā un nevēlas gadu desmitiem šeit integrēties. Jebkurā gadījumā tā ir sveša kultūra, sveši paradumi, tāpēc mēs esam daudz piesardzīgāki, salīdzinot ar rietumeiropiešiem. Mūsu izpratne atspoguļojas Saeimā, tās pieņemtajos likumos, un tāds būs arī jaunais imigrācijas likums.”
