Polija gatavojas visu pieaugušo vīriešu militārajai apmācībai un aizvien uzstājīgāk runā par vajadzību militārajā arsenālā iekļaut kodolieročus. Latvija tikmēr bikli runā par obligāto militāro dienestu, bet, ar ko un kā stiprināsim savu bruņojumu, nekas pārliecinoši netiek stāstīts. Mūsu aptaujātie eksperti ir bargi: pietiek nodarboties ar zaļā kursa sektantismu – tauta no valdības gaida izlēmīgu rīcību.
Visu pagājušo gadu Polijā bija aktuāla retorika par kodolieroču izvietošanu valsts teritorijā. Kremlis pērn pasludināja, ka Krievijas kodollādiņi tagad glabājas arī Baltkrievijā, bija skaidrs, ka sekos atbildes soļi. Tāpat aktuāli bija draudi no Karaļauču apgabala, kas aktīvi militarizējās. Pērn Polijas prezidents Andžejs Duda arī atzina, ka kodolieroči ir poļu un amerikāņu sarunu temats, un viņš personīgi par to runājis vairākas reizes: “Atzīšos, kad man par to pajautāja, es paziņoju, ka esam gatavi.”
Tagad situācija mainījusies, un draudzība starp poļiem un amerikāņiem vairs nav tik kvēla. Toreiz Donalds Tusks skaidroja: “Es teiktu, ka ideja ir absolūti vērienīga un ļoti nopietna. Man būtu jāzina visi apstākļi, kas pamudinājuši prezidentu nākt ar šādu paziņojumu.” Tikmēr ietekmīgais Polijas politiķis, Tuska partijas biedrs un Sejma Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Pāvels Kovals sarunā ar Polijas radio aizrādījis, ka Polijai sava ģeopolitiskā stāvokļa dēļ “jābūt gatavai izmantot visas aizsardzības formas, ieskaitot kodolieročus”.
Polija ir gatava ne tikai kodolieroču izvietošanai. Polijas valdība gatavojas organizēt visu pieaugušo vīriešu militāro apmācību, piektdien teica premjerministrs Donalds Tusks. Viņš parlamentā paziņoja, ka militārās mācības radīs rezerves spēkus, kas “atbilstu iespējamajiem draudiem”.
Bijušais NBS komandieris Juris Dalbiņš: “Poļi izvēlas savus paņēmienus. Iespējams, viņiem ir tāds iekšējais noskaņojums. Jebkura apmācība, kas cilvēkiem dod pieredzi, spējas, zināšanas, lai ārkārtas situācijās prastu aizstāvēt sevi un valsti, ir svarīga un noderīga. Politiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā sabiedrības noskaņojumu.”
Vai mūsu sabiedrība ir uz kaut ko noskaņota? “Kopumā grūti pateikt. Tomēr jaunā paaudze arvien meklē iespējas drošības jautājumu risināšanā, un tur mums ir iespējas. Mums ir obligātais dienests, zemessardze, šī virzība ir jāturpina.”
Bet ir jābūt autoritatīviem cilvēkiem, kuri aicina uz šādu rīcību. “Vislabākais variants ir tas, ka tie cilvēki, kuri izgājuši militāro apmācību, nes savu pieredzi atpakaļ sabiedrībā. Jācer, ka valdība beidzot sāks kustēties… un ka tas 4x4 variants kopā ar uzrāvienu parādīs savu efektivitāti (smejas).”
“Tas, ka Polija gatavojas organizēt visu pieaugušo vīriešu militāro apmācību, ir ļoti pareizi,” vērtē advokāts Saulvedis Vārpiņš, “savukārt pie mums, nešķirojot neko, liek visiem sagatavot 72 stundu somu. Sāksies haoss! Ir cilvēki, kuri grib un var aizstāvēt savu zemi, bet ne visi ir zemessardzē, turklāt neviens nezina, kur tad skriet - paķers to 72 stundu somu, un kur tālāk? Tā ka poļi ir malači: gan attiecībā uz Otavas konvenciju, gan uz visu pārējo.”
Vārpiņš uzskata, ka daudz ir vīriešu, kuri savulaik ir beiguši augstskolu un izgājuši militāro apmācību. “Viņi pietiekami prasmīgi māk apieties ar ieročiem, viņiem ir taktiskās iemaņas. Iespējams, viņi nav zemessardzē, un dažam labam, iespējams, arī vecuma cenzs neļauj tur būt.” Bet kāpēc poļi var, savukārt mēs - nevaram? “Tāpēc, ka pie mums valda neizlēmība,” uzskata Vārpiņš. “Turklāt mūsu politiskie spēki ir caurauguši ar krievisku noskaņu. Un ļoti daudz kas notiek neapzināti pretvalstiski, lai mūs pasniegtu kā neveiksmīgu valsti. Mūsu valdība ir pārāk nogaidoša, pārāk klusējoša, diemžēl nevaram gaidīt vairāk izlēmības un iniciatīvas. Tā vietā mūsu valdība domā par kaut kādām mistiskām problēmām, kuru reāli nav. Piemēram, zaļā kursa sektantisms,” viņš tupina.
Vārpiņš vērtē arī poļu nodomus izvietot kodolieročus: tas gan, viņaprāt, attiecas vairāk uz šo ieroču ražošanu. Un nebūtu slikti, ja trīs Baltijas valstis apvienotos kodolieroču ražošanai.
