Sabiedrisko mediju ombuds publiskojis savu atzinumu par sabiedrībā skandālu raisījušo LTV demonstrēto filmu “Zaļā robeža”. Ombuds atgādina, ka nelikumīgo migrantu neielaišana Latvijā ir apsveicama lieta.
Poļu režisores Agneškas Hollandas skandalozā filma “Zaļā robeža”, ko Latvijas Televīzija demonstrēja janvāra beigās un februāra sākumā, raisīja sabiedrības sašutumu un līdz ar to - arī jautājumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētājam Jānim Siksnim un ombudam Edmundam Apsalonam. Sikšņa kungs - kā vienmēr - atrunājās ar tekstu: “Jautājumus par programmu satura redakcionālajām izvēlēm lūdzu uzdot Latvijas Sabiedriskā medija atbildīgajiem darbiniekiem.” Viņš arī pievienoja satura redaktores Vikijas Valdmanes-Rozenbergas skaidrojumu, kas bija publicēts portālā “lsm.lv”.
Ombuds atsūtīja “Neatkarīgajai” pagaru skaidrojumu, ko pilnībā var izlasīt SEPLP mājaslapā sadaļā “Ombuda atzinumi”. Taču galveno mēs akcentēsim. Atgādinām, ka filma bija par migrantiem, kuru liktenis “aicināja” uz skatītāju līdzjūtību, kamēr poļu robežsargi bija attēloti kā sadisti un noziedznieki. Polijas tīmekļvietne “PolskieRadio24.pl” publicēja Polijas tieslietu ministra Zbigņeva Ziobro teikto par filmu “Zaļā robeža”: “Agņeška Hollanda salīdzina poļu uniformās tērptos dienestus, kas aizstāv mūsu drošību uz austrumu robežas, ar vācu okupantiem, kuri pēdējā kara laikā slepkavoja cilvēkus. Hollanda ar savu jaunāko filmu nodarījusi lielu ļaunumu Polijas un poļu tēlam.”
Ombuds Edmunds Apsalons pavadvēstulē raksta: “Atbildot uz Jūsu 4. februāra vēstulē uzdotajiem jautājumiem, jāsaka, ka atzinuma gatavošanas laikā ombuds nerada pierādījumus pieņēmumiem, ka “Zaļā robeža” būtu uzskatāma par Krievijas propagandas filmu un ka Latvijas sabiedriskajam medijam būtu dots uzdevums negatīvi ietekmēt Latvijas un Polijas starpvalstu attiecības. Tomēr padziļināta filmas un ar tās sižetu saistīto apstākļu izpēte ļāva saprast iemeslus negatīvajai reakcijai uz filmas demonstrēšanu sabiedriskajā medijā. Tāpēc gribu pateikties Jums par uzmanības pievēršanu šim faktam un iespēju ombudam publiski izteikt savus apsvērumus šajā jautājumā.”
Pēc mākslas filmas “Zaļā robeža” (turpmāk - filma) demonstrēšanas VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs” (turpmāk - LSM) televīzijas programmā “LTV7” (turpmāk - LTV7) 2025. gada 31. janvārī plkst. 22.00 un “LTV1” (turpmāk - LTV1) 2025. gada 1. februārī plkst. 23.45, Latvijas sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons (turpmāk tekstā - ombuds) saņēma vairākas filmas skatītāju vēstules, kurās tika izteikta neizpratne un noraidoša attieksme par filmas iekļaušanu LSM saturā,” raksta Edmunds Apsalons.
Lai izvērtētu filmas iekļaušanas LSM saturā (..), ombuds no 2025. gada 4. februāra līdz 2025. gada 14. februārim: 1) iepazinās ar filmas saturu; 2) iepazinās ar LSM televīzijas programmu satura redaktores ziņu, informatīvi dokumentālajiem un sporta raidījumiem Vikijas Valdmanes-Rozenbergas rakstu ”Zaļā robeža” - no ziņu sižetiem līdz skaudrai filmai, kas publicēta 2025. gada 31. janvārī LSM ziņu portālā LSM.lv, piesakot filmu demonstrēšanai; 3) iepazinās ar tīmeklī pieejamajām publikācijām saistībā ar filmas demonstrēšanu Latvijas kinoteātros 2024. gada maijā; 4) iepazinās ar LSM portāla LSM.lv sadaļā “Migrantu krīze pie robežas ar Baltkrieviju un Krieviju” publicētajiem rakstiem un ziņām no 2021. gada 16. jūnija līdz 2025. gada 31. janvārim.
Tālāk tiek analizētas dažādu mediju publikācijas, kuras atspoguļo migrantu krīzi uz Baltkrievijas - Polijas robežas, kā arī reakcijas uz šīm publikācijām. Ombuds secina: “Vienas daļas LSM televīzijas programmu skatītāju aso reakciju uz filmas demonstrēšanas faktu ombuds skaidro ar to, ka filmas sižeta pamatā esošie notikumi Latvijas iedzīvotājiem nav sveši, tāpēc ir sarežģīti uztvert filmu atsvešināti - tikai un vienīgi kā mākslas darbu. Filmas atainotie notikumi asociējas ar līdzīgām situācijām uz Latvijas - Baltkrievijas robežas, jo Baltkrievijas politiskās vadības apzināti izraisītā un mērķtiecīgi vadītā migrantu krīze skāra un joprojām skar Latviju tādā pašā mērā un izpausmēs kā Poliju.”
Iebildīšu: aso reakciju izraisīja nevis līdzība ar situāciju uz Latvijas - Baltkrievijas robežas, bet gan tendenciozais poļu robežsargu atainojums, melīgi parādot viņus kā sadistus, kā arī kopīgās situācijas puspatiesību ekranizācija. Turklāt, vērojot mūsu valdības mīkstmiesīgo attieksmi pret migrantiem, kuri joprojām bauda pretvalstiskās organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” glāstus, nav pamata cerībām, ka Latvijā kaut kas varētu mainīties attiecībā uz “bēgļiem”: viņu mūsu valstī ir jau tūkstošiem, un Rīga kļūst arvien melnāka. Drīz tāda būs visa Latvija, ja valdošie krēsli beidzot nesāks kaut ko radikāli veikt.
Ombuds precīzi norāda: “2021. gada 10. augustā, Latvijas valdībai izsludinot ārkārtējo situāciju valsts pierobežā ar Baltkrieviju, tika noteiktas Latvijas Valsts robežsardzes un citu tiesībsargājošo iestāžu tiesības robežu nelikumīgi šķērsojušām personām dot rīkojumu atgriezties valstī, no kuras persona ieradusies Latvijā, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārliecinātos, ka robežu nelegāli šķērsojusī persona izpilda šo rīkojumu, t.sk. tiesības galējas nepieciešamības situācijās lietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus, lai nekavējoties atgrieztu personu valstī, no kuras tā nelikumīgi šķērsoja valsts robežu.”
Tad par ko gan mums vēl vajadzētu šaubīties? Rādīt filmas, kas palīdz pāri robežām lienošajiem migrantiem iefiltrēties sabiedrībā? Šobrīd nav jūtama nekāda valdības un Saeimas aktivitāte, nav nekādu tālredzīgu lēmumu attiecībā uz migrantu bariem, kas pārpludina Latviju.
Ombuds runā par vēstījumu, kas iekodēts jebkurā mākslas darbā: “Nereti var rasties nepatika, aizkaitinājums, aizvainojums, ja vēstījums nonāk pretrunā ar to, kas mākslas darba uztvērējam vēl pirms brīža ir šķitis drošs, pareizs, neapšaubāms. Filmā šādu sajūtu rašanos īpaši provocē sabiedrisko aktīvistu tēli - tie, kuri ir pieņēmuši lēmumu palīdzēt bēgļiem. (..) Tāda arī ir viena no mākslas darba funkcijām: uzrunāt mūsu sirdsapziņu, uzdot arī nepatīkamus, satraucošus jautājumus, tādējādi veicinot kritisku refleksiju par to, kas šķiet neapšaubāms un pats par sevi saprotams.”
Atliek secināt, ka mums - par spīti nepatikai un eksistenciālām bailēm no migrantu pieplūduma - jāatbalsta organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” aktivitātes. Nē, nav jāatbalsta. Tas ir bīstami Latvijai. Un šādas filmas arī ir bīstamas Latvijai un tās iedzīvotājiem, īpaši tiem, kuri vēl klīst šaubu krūmājos, mēģinot atrast atbildi uz jautājumu: migranti - tas ir labi vai slikti?
Tālāk - ombuda secinājumi. “Ombuds neatzīst, ka filmas demonstrēšanas fakts būtu pretrunā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 1. pantā noteikto mērķi un 3. pantā noteiktajiem sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipiem, sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksiem un redakcionālajām vadlīnijām, jo filmas kā mākslas darba vēstījums atbilst sabiedriskā medija misijai strādāt sabiedrības interesēs, veidojot savu saturu tā, lai sabiedrība saņemtu daudzpusīgu un daudzveidīgu informāciju, lai tiktu nodrošināta komunikatīvā platforma, kuras ietvaros tiek apspriesti sabiedrībai būtiski jautājumi, rosinot sabiedriski nozīmīgas diskusijas, kas palīdzētu katram Latvijas sabiedrības loceklim veidot savus uzskatus un patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Sabiedriskajam medijam ir jāveicina brīva informācijas apmaiņa un atklātas debates par jebkuru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu, tādējādi nepieļaujot ne ārēju, ne iekšēju satura cenzūru un izvairoties arī no pašcenzūras. Sabiedriskajam medijam nav jābūt aizbildnieciskam pret savu auditoriju, selektīvi atlasot, kuru informāciju sabiedrība vēlas vai ir gatava saņemt un kuru - ne. Ir jāuzticas auditorijas spējai kritiski vērtēt informāciju un formulēt savu patstāvīgo viedokli par valstī un pasaulē notiekošo. Tāpēc nav jāvairās arī no tādu tēmu aktualizēšanas, kas kādam varētu likties nepieņemamas, kā tas ir noticis saistībā ar filmu “Zaļā robeža”.”
Ombuda diplomātiskie secinājumi ir pārliecinošs atbalsts Latvijas Televīzijas izvēlei demonstrēt manipulatīvo filmu par “nevainīgajiem” migrantiem, kuri labticīgi mēģina iekļūt Polijā, un “sliktajiem” robežsargiem, kuri sargā Polijas robežu. Un šajā gadījumā nav runa par pašcenzūru, bet gan par kritisku skatījumu uz sabiedriskā medija piedāvājamo saturu.
Jā, “sabiedriskajam medijam ir jāveicina brīva informācijas apmaiņa un atklātas debates par jebkuru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu”. Bet, demonstrējot šo filmu, nekādas debates nenotika: sabiedrībai vienkārši tika uzspiests viens viedoklis, kas radīja neizpratni un sašutumu. Tas, iespējams, “piestāvētu” privātajam, nevis sabiedriskajam medijam, kam jāņem vērā visas sabiedrības intereses, turklāt necenšoties ar tam manipulēt.
