Elita Veidemane / Viedokļi

Atceros 2000. gada augustu, kad Barenca jūrā pēc torpēdu sprādziena nogrima krievu zemūdene Kursk. Toreiz nebija nekādu iespēju uzzināt ko vairāk par traģēdijas apmēriem, par cilvēkiem, kas tajā gājuši bojā, jo nebija tūdaļ reaģējošo sociālo tīklu, – varējām izmantot tikai televizorā un radio skanošās ziņas.

«Tā ir laba ziņa, turpmāk varēsim kūpināt gaļu bez sankcijām,» priecīgs ir kāda gaļas pārstrādes uzņēmuma vadītājs. «Brīnišķīgi, mums ļauj kūpināt pēc sentēvu metodēm! Labāk bez sankcijām nekā bez dūmiem,» sauc otrs gaļinieks.

«Šads konkurss pazemina LATVIJAS dzives līmeni, jo ir balagāns, ja t.i.internacionāls, kāpēc tas notiek krievu val., nezinu nevienu dziedātaju, kas kaut ko būtu sasniegusi pēc ša konkursa, tie, kas ir par JAUNO VILNI, tie visi ir pret LATVIJAS neatkarību!» – šis jaukais rakstījums kādā no komentāru lapām ataino vispārējo sašutumu, kas ar gadskārtu ieražu regularitāti uzbango Latvijas sabiedrībā, sagaidot kārtējo Jauno vilni Dzintaru koncertzālē. Šogad pretestība pret muzikālo konkursu ir daudzkārt spīvāka: Krievijas bezkaunīgā militārā agresija pret Ukrainu cilvēkos raisa dusmas un trauksmi, un kaimiņzemes novajavolna tiek uzskatīta par līdzīgu agresiju, tikai – ar muzikālu novirzienu.

Tā ij nesapratu: novērtēt Drošības policijas (DP) pērnā gada darbības pārskata publisko daļu par izdevušos pīār pakalpojumu pašiem sev vai arī priecāties, ka tajā vismaz nosaukti pretvalstisko putu kūlēji mūsu dievzemītē.

«Nieres Kremļa īstenotās politikas taukos,» – tā dažus nabaga «apdalītos» krievvalodīgos nodēvēja dzejniece Liāna Langa. Tviterī lasāmā spraigā diskusija par Kremļa politiku un tās lienošajiem tārpiņiem notika pēc kārtējā TV domburšova, kurā piedalījās «cilvēktiesību aizstāvji» Ilarions Girss un Jeļizaveta Krivcova. Negribējās bojāt garastāvokli ar pretlatviskajām domu pērlēm, kuras dāsni tika bārstītas raidījumā, kam gana labs reitings, jo uzskatu, ka nav ko reklamēt ciniskus Latvijas nīdējus, sevišķi pirms valsts svētkiem. Taču vēlāk sapratu: patiesībā šādi girsi un krivcovas ir lielisks latviskās saliedēšanās saistmateriāls: mēs lielākoties spējam saplūst kopīgā dziesmā pret kaut ko, nevis par kaut ko.

Tā dēvētā nepilsoņu kongresa aktīvists Aleksandrs Gapoņenko ir tā pārbijies no aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa un no AM valsts sekretāra vietnieka Jāņa Garisona izteicieniem, ka pinas pa meliem un puspatiesībām kā trijos salmos apmaldījusies vista

Vai Krievijas TV kanālu propaganda sāka gāzties Latvijā tikai aizvakar? Varbūt pirms mēneša vai diviem? Manuprāt, tā ievazājusies šeit jau pirms pāris gadu desmitiem, vienīgi pēdējā laikā tā kļūst arvien uzstājīgāka, jo Krievijas agresoriem pavērušies jauni apvāršņi, kurus nosaka «krievu dzīves telpas» paplašināšanās ne tikai Ukrainā, bet arī «tuvajās ārzemēs», izsenis ar šo terminu domājot Baltijas valstis.

«Ar latviešiem nav nekādas vajadzības karot. Latvieši paši cits citu iznīcinās.» Tāds ir ieraksts kādā no sociālajiem tīkliem. Lai arī cik nepatīkami tas būtu, šim apgalvojumam diemžēl jāpiekrīt.

«Es atbalstu prezidenta pozīciju tāpat kā vairums padomju tautas,» teic krievu kinorežisors Staņislavs Govoruhins, skaidrodams savu parakstu zem vēstules, kurā tiek pausts atbalsts Krievijas prezidenta Vladimira Putina agresijai Ukrainā, maskējoties zem daiļiem vārdiem par divu radniecīgu tautu kopīgām kultūras un garīguma saknēm. Sākumā šķiet, ka Govoruhina teiktais atceļojis no dziļiem stagnācijas laikiem, bet nē – tā ir šodiena. Un, viņaprāt, šodien ir «dzīva» arī padomju tauta, kas bez mazāko šaubu ēnas atbalsta kārtējo «visu tautu tēvu» Putinu, lai kādas nelietības viņš būtu sastrādājis. «Padomju tautu», spriežot pēc parakstiem vēstulē, pārstāv daudzi Krievijas mākslinieki: Oļegs Tabakovs, Mihails Bojarskis, Fjodors Bondarčuks, Sergejs Bezrukovs...

Kas gan ir 60 000 eiro vienas kārtīgas provokācijas uzrīkošanai? Galīgi nekas, ja to organizē galvenais Latvijas «antifašists» Josifs Korens kopā ar savu pielūdzēju bariņu, kas ieradīsies Rīgā tieši 16. martā, lai piedalītos «konferencē», kurā kārtējo reizi nosodīs «Waffen SS veterānu glorifikāciju Latvijā».

Drīz vairs nepārsteigs nekas. Ne izdzimteņu bari, kas, trulas un vienaldzīgas asinskāres dzīti, savos viedtālruņos iemūžina žirafes slepkavošanu, ne pusaudži un viņu vecāki, kas danco uz miruša vaļa ķermeņa, ne asins lietus, kas līst pār Kijevu, nekas... Šķiet, visa jau ir pārāk daudz, un ikdienas fons pārvelkas ar vienaldzības plēvi. Bet, re, to kārtējo reizi pārdur gaismas nesēji no Rietumu pasaules, un tad tu saproti – ir, ir vēl varoņi, kas pelēcību izdaiļo: pirms dažām dienām Beļģijas parlaments pieņēma likumu, kas paredz nedziedināmi slimu bērnu eitanāziju, jo, kā apgalvoja likumdevēji, «ciešanas pārspēj visu». Likuma sākotnējā variantā bija pat paredzēts, ka eitanāziju (pacienta aktīvu nonāvēšanu ar viņa piekrišanu) varēs veikt garīgi slimiem bērniem, arī vienkārši «no dzīves nogurušiem» un ar anoreksiju sirgstošiem bērniem...

Mediķi ir sašutuši un pārsteigti par līdzcilvēku vienaldzību: šoziem nosaluši 63 cilvēki, no kuriem 27 – sabiedriskās vietās. Tas nozīmē: garāmgājēju acu priekšā. Atklāti sakot, nesaprotu, kāpēc mediķi brīnās?

Fons, kas pavadīja olimpiādes gaidīšanu, bija biezs un netīrs. Nav iespējams apgalvot, ka netīrības elementi būtu kāda neģēļa izdomāti: gan nepabeigtās viesnīcas, gan kandžas krāsas ūdens, gan klaiņojošo dzīvnieku brutāla iznīcināšana, gan cilvēku padzīšana no viņu mājvietām, lai to vietā celtu olimpiskos objektus, gan komiskie dubultpodi – jā, tas viss bija.

Visticamāk, Drošības policija (DP) tā arī nesadzirdēs premjerministres Laimdotas Straujumas aicinājumu publiskot savu jauniegādāto superautomašīnu cenu, jo, kā izteicies DP šefs Jānis Reiniks, pirmkārt, šādi dati sabiedrībai nav jāzina, otrkārt, šo neveselīgi karsto interesi atdzesē noteikumi, kuri saucas Valsts noslēpumu objektu saraksts, kas liedz atklāt šāda veida informāciju.

Tas ir kā mazs brīnums: ik gadu uz barikāžu laiku mani uzrunā kāds jaunietis, kas brīvprātīgi ir uzņēmies izpētīt, kas tad īsti tajās Atmodas dienās un 1991. gada barikādēs notika. Skolā uzdots darbs, paša interese?

«Apzinoties, ka Latvijas Zaļās partijas programmas nostādnes un prioritātes ir vides jautājumi, un respektējot partneru – centriskās partijas Latvijas Zemnieku savienības – rūpes par lauku vidi, Latvijas Zaļās partijas valde ir pieņēmusi lēmumu, ka Latvijas Zaļās partijas deputāti var atbalstīt tikai tādas valdības izveidi, kurā Zaļo un zemnieku savienība pārrauga vides un zemkopības jomas,» teikts LZP izplatītajā paziņojumā.

Tas, ka aģentūra Bloomberg kādā savā publikācijā Latvijas eiro monētā redzamo latvju jaunavu nule nodēvējusi par «tradicionālo slaucēju», izraisījis daudz lielāku viļņošanos nekā eiro ieviešana kā tāda.

«Atkāpjas tie, kas jūtas vainīgi,» pavēstīja Maxima Latvija vadītājs Gintars Jasinsks. Protams, ap Latvijas valdības vadītāja Valda Dombrovska atkāpšanos ir gana daudz spekulāciju, starp kurām ir gan mēģinājumi celt Vienotības katastrofāli zemos reitingus, gan punktu krāšana kādam iespējamam amatam Eiropas Savienības krēslu rindā.

Visu var izskaidrot. To, ka būvnieki, būvuzraugi un arhitekti «neredz savu vainu» notikušajā – viss taču, kā smejies, bija pārbaudīts, saskaņots un parakstīts. To, ka neviena amatpersona – ne pašvaldības, ne valsts līmenī – pat nepieļauj savu atkāpšanos no amata, kaut arī godaprātam – ja tāds būtu – vajadzētu diktēt gluži pretēju darbību.

Mēs visi esam divi. Pārfrazējot kāda domātāja teikto, gribas papildināt šo vienkāršo teikumu: es un mana māte. Es un mana vieta zem saules. Es un mans mīļotais. Es un mana dzimtene. Es un mana brīvība. Tā, svētus vārdus un jēdzienus vijot kopā ar sevi, rodas grods pavediens, par ko der padomāt ne tikai Patriotisma nedēļā, kurā apvienojas 11. un 18. novembris, bet arī pārējās – ne tik izcilās – dienās. Kaut gan... Ikkatra diena, kurā saule uzaust virs Latvijas, ir izcila: mums dots vēl viens gaismas brīdis, kuru būt kopā ar savu zemi.

Mana visdziļākā pateicība tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi mums palīdzēja mūsu ģimenes skarbajās dienās, atvedot uz dzimteni Aivaru Brīzi un viņu sirsnībā pavadot pēdējā uguns ceļā.

Galīgi nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka latvieši ir, nu, tāda... bauru tauta.