«Atkāpjas tie, kas jūtas vainīgi,» pavēstīja Maxima Latvija vadītājs Gintars Jasinsks. Protams, ap Latvijas valdības vadītāja Valda Dombrovska atkāpšanos ir gana daudz spekulāciju, starp kurām ir gan mēģinājumi celt Vienotības katastrofāli zemos reitingus, gan punktu krāšana kādam iespējamam amatam Eiropas Savienības krēslu rindā.
Katrā ziņā vienus politikas vērotājus šis solis aizkustināja, jo Dombrovska sejā, paziņojot par premjera amata pamešanu Zolitūdes traģēdijas dēļ, beidzot bija parādījies kas līdzīgs emocijām, savukārt citi sprieda pragmatiski, sak, politikā jūtu nav, ir tikai izdevīgums, aprēķins, taktika un stratēģija.
Bet ne par to šoreiz dziesma. Mūsu valdošā elite patlaban aktīvi pauž sašutumu par Gintara Jasinska augstprātīgajiem un bezatbildīgajiem tekstiem, kas tiešām var iesvelt svētas dusmas pat rāmākajā miera balodī. Protams, Dombrovskis skarbi izteicās par Jasinska «neuzvedību», izsakot gandarījumu, ka iedomīgais tirgonis nu ir padzīts, protams, ka ekspremjers bija vairāk nekā neapmierināts par to, ka Maxima vadība pinas savos skaidrojumos kā kliba vista pakulās. Izteicās arī ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs, soloties par Jasinska prātulām parunāt ar savu lietuviešu kolēģi Linu Linkeviču. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Ābotiņa Zolitūdes traģēdiju salīdzināja ar 11. septembra terora aktiem ASV. Izteicās, šķiet, visi, kam amata krēsla pienākumos tas ietilpa, paužot sašutumu par šādu investora attieksmi pret valsti, kurā tas realizē savus biznesa plānus.
Jā, tāds, raugi, vienam otram investoram vieplis – tāds nepadevies, nesmuks un piedevām augstprātīgs. Bet tas, atvainojiet, ir mūsu pašu valdošās elites radīts – tās pašas, kas tagad sašūt par tā viepļa nesmukajām izteikām un uzvedību. Ir mums tāda Ārvalstu investoru padome (ĀIP), kas darbojas Ekonomikas ministrijas paspārnē. Tās mājaslapā citastarp rakstīts, ka «jāuzlabo teritorijas attīstības plānošanas un būvniecības process», tāpat ir «nepieciešams palielināt teritorijas plānošanu un būvniecību regulējošo normatīvo aktu efektivitāti, lai izveidotu efektīvu, vienveidīgu un iepriekš paredzamu būvniecības procesu». Nu, izcili! «Iepriekš paredzamais būvniecības process» jau noveda līdz katastrofai Zolitūdē. Tāpat ĀIP apgalvo, ka «visas pūles jāvelta darbaspēka emigrācijas mazināšanai, jaunu darbavietu radīšanai, kā arī jauniešu un ilgstoši nenodarbināto personu iesaistīšanai darba tirgū, tādējādi veicinot mērķtiecīga nodarbinātības atbalsta mehānisma izveidi, mudinot uz jaunu uzņēmumu izveidošanu un privātā sektora iniciatīvu uzņēmējdarbības atbalstam». Tiešām pareizi, nav, kur piesieties, vārdi rit kā pērlītes. Un nav brīnums, ka Ārvalstu investoru padomi mūsu valdīklas nolika dieva vietā, kad runa bija, piemēram, par Latvijas ostām, par kuru izaugsmi ĀIP tik karsti iestājās – kā nu ne, ko tad Latvijā vēl varētu tā kārtīgi paslaukt, ja ne ostas?! Ja jau ārvalstu investori kaut ko apgalvo, tad viss ir pareizi, nedod, dies, runāt pretim vai domāt patstāvīgi.
Bet nav manīts, ka mūsu valdošā elite kādreiz būtu izvirzījusi nosacījumus Latvijas ārkārtīgi svarīgajiem investoriem, un, proti, runa ir par gluži elementāru lietu: par darba devēju attieksmi pret darba ņēmējiem. Vai kāds no mūsu sašutušajiem valstsvīriem un valstssievām jelkad ir painteresējies, kādos apstākļos strādā un kādu algu saņem tie paši Maxima pārdevēji un kasieri? Kāpēc šis jautājums nekad nav skatīts publiski un valdības līmenī? Vai šie investori ir tik vērtīgi un neatvairāmi, ka atbildību no viņiem prasīt būtu nepieklājīgi?
Ir, protams, taisnīgi boikotēt Maxima veikalus pēc tirgotavu tīkla vadības ciniskajiem murgiem, taču jāatceras, ka šajos veikalos strādā Latvijas cilvēki, kuri vienā no attīstības scenārija variantiem var tikt atlaisti – ja Maxima tīkls, teiksim, aizietu zvejot uz kādu citu valsti. Bet šajā tīklā šobrīd strādā ap 7500 cilvēku. Saudzīgi sakot, kādi trīsarpus Liepājas metalurgi. Tad ĀIP sirdsšķīstie centieni «mazināt darbaspēka emigrāciju» smagi atdursies pret realitāti. Tieši tāpat kā mūsu valdošo aprindu permanentā nespēja – par spīti visādiem reemigrācijas plāniem – atsaukt latviešus atpakaļ uz dzimteni. Kamēr darba apstākļi šeit būs tādi, kādi tie ir, kamēr vietējie valdītāji bezzobainā piekrišanā šļupstēs līdzi ārvalstu investoru augstprātībai, tikmēr mēs varēsim bezspēcīgā apkaunojumā vien gaidīt, kad kāds jasinsks atkal iespļaus mums sejā. Un nezin kādēļ mēs atkal aizmirsīsim, ka tā ir mūsu seja, mūsu valsts, mūsu Latvija.