Demokrātiskā sistēmā teorētiski vajadzētu būt tā: politiķi izdomā, kā vajadzētu būt, un pēc tam sabiedrībai (vēlētājiem) piedāvā savu attīstības vīziju. Sabiedrība izvērtē šīs politiķu piedāvātās vīzijas un izvēlas sev tuvāko. Kurš piedāvājums iegūst visvairāk balsu, tas tiek realizēts.
Tā tas ir teorijā. Kā ir praksē? Tikai viens piemērs ilustrācijai. Uzreiz gribu atrunāt, ka šo piemēru minu tikai ilustrācijai, nevis kādam politiskam atbalstam vai tā diskreditācijai.
Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks piedraudēja nelegālajiem imigrantiem, ka mēneša laikā viņiem no Rīgas būšot jāaizvācas, šos draudus pamatojot ar apgalvojumu, ka rīdzinieki nelegālo imigrantu dēļ esot sākuši justies mazāk droši. Jau minēju, ka šo piemēru pieminu tikai ilustrācijai, tāpēc nesāksim izvērtēt, cik šie draudi populistiski vai reāli īstenojami. Gribu runāt par ko citu.
Sekojot līdzi sabiedrībā notiekošajiem procesiem, nevar nepamanīt, ka šī legālo vai nelegālo neeiropiskas izcelsmes migrantu arvien biežāka sastopamība Rīgas ielās rada daļā iedzīvotāju zināmu satraukumu. Par to liecina kaut vai šīs tēmas aktualitāte sociālajos tīklos. Respektīvi, problēma objektīvi pastāv, neatkarīgi no attieksmes pret šiem migrantiem vai pašu Ratnieku.
Politiķis Ratnieks piedāvā savu problēmu risinājumu. Tam var piekrist, tam var nepiekrist. To var atbalstīt vai, tieši otrādi, noraidīt, saukt par rasistisku, nehumānu vai kā citādi nepieņemamu. Kāda uz šo izteikti politisko piedāvājumu ir komunikācijas doktora (tātad izglītota viedokļu līdera) Mārtiņa Kaprāna reakcija?
Viņš viszinīgi jautā: “Vai Ratnieka rīcībā ir uzticami aptaujas dati, kas apstiprina viņa apgalvoto, ka rīdzinieki nelegālo migrantu dēļ šobrīd jūtas nedroši? [..] vēl viens āksts Trampu pārskatījies.”
Kaprāna reakcija ir zīmīga ar to, ka viņš skaidri parāda, kā viņš saprot politiku un kādu to gribētu redzēt. Ja tev nav uzticamu aptauju datu, ja nav veikts apjomīgs pētījums, tad vispār ar kādām tiesībām tu ver vaļā muti? Novedot šo tēzi līdz absurdam, varētu teikt: ja redzi apledojošu brauktuvi, netīrītu ietvi, tad neko publiski teikt nedrīksti, iekams nav iegūti “uzticami aptauju dati” un veikti visaptveroši (labi apmaksāti) “pētījumi”. Nav “pētījuma”, nav problēmas. Viss tik vienkārši.
Kā gandrīz visam šajā pasaulē, arī šai “pētījumu” mānijai apakšā guļ visparastākā alkatība. Ja par katru “pētījumu” var saņemt 300 000 eiro, tad skaidrs, ka vēlme tikt pie sava pētījuma kļūst nepārvarama. Ko tur kādreiz Kārlis Markss teica par tiem 300% peļņas? Neesot tāda nozieguma, kurš kapitālistus atturētu, ja parādās šāda peļņas normas iespēja.
Pārfrāzēsim Marksu. Nav tāda jautājuma, par kuru nevarētu uztaisīt “pētījumu” par 300 tūkstošiem. Tāpēc vispārējā uzplaukuma vārdā atliek tikai pamatot šo pētījumu nepieciešamību, ar ko vaiga sviedros nodarbojas doktors Kaprāns. Šim nolūkam nepieciešams uzbūvēt pasauli, kurā bez “pētījumiem” ne soli. Vismaz 300 000 eiro par katru.
Jāatzīmē, ka tā ir ne tikai Latvijas, bet visas pasaules problēma. Nupat ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs publiski sūrojās, ka lielāko daļu ANO ziņojumu tikpat kā neviens nelasa. Daudzi liela apjoma pētījumi un pārskati, kuru sagatavošanai iztērēti milzīgi cilvēku un finansiālie resursi, ir internetā lejuplādēti mazāk nekā tūkstoš reižu. Visā pasaulē un dažādās valodās. Arī Latvijas birokrātiskais aparāts “ražo” milzīgu dokumentu “blāķi”, kuri it kā kaut ko pamato, bet tikai tāpēc, ka tā līdz šim ir bijis pieņemts.
Jānorāda, ka šeit nerunājam par zinātni, bet gan tieši par politiku. Par attīstības virzieniem, par prioritātēm un vīzijām. Par to, ar ko politiķi atšķiras no ierēdņiem. Prasīt no politiķa, vai viņam ir “uzticami aptauju dati”, nozīmē ne tikai nesaprast politiskā procesa jēgu, bet arī to apzināti degradēt.
To mēs redzam arī ikdienas politikā, kad dažādi politikāņi (personas, kuras grib sevi redzēt politikā, bet nav politiķi) pasūta sabiedriskās domas aptaujas par dažādiem jautājumiem un tad, sekojot šo aptauju rezultātiem, cenšas attiecīgo tēmu apseglot, iegūstot politisko kapitālu. Var jau turēt aizdomās Ratnieku, ka arī viņš šajā gadījumā cenšas “apseglot” imigrantu tēmu, bet visi, kuri Ratnieku atceras vēl no studentu pašpārvaldes vadības laikiem, atzīs, ka šī tēma viņam piestāv tāpat kā priekšvēlēšanu Kārļa Ulmaņa ezītis un plato atloku uzvalks.
Atkārtoju, runa nav par Ratnieku vai migrantiem. Runa ir par to, ka politiķiem būtu jāpieņem lēmumi atbilstoši saviem, uzsveru - saviem priekšstatiem par vēlamo lietu kārtību, nevis katrā teikumā jābalstās uz kaut kādiem “objektīviem”, “uzticamu aptauju” un “zinātnisko “pētījumu” datiem.
Protams, visi šie aptauju dati un pētījumi var palīdzēt politiķiem argumentēt savu pozīciju, bet tie nevar būt noteicošie. Ja politiķi par katru savu soli prasītu sabiedrības vairākuma viedokli, tad diez vai mēs kaut kur uz priekšu tiktu, jo sabiedrības vairākums visbiežāk nekādas izmaiņas nevēlas. Gandrīz visi jaunievedumi sākotnēji sastopas ar ievērojamu sabiedrības pretestību. Vienalga, vai tas bija smēķēšanas aizliegums kafejnīcās, vai tā bija prasība pēc obligātas drošības jostu lietošanas, vai pēc veloinfrastruktūras izveides, vai alkohola tirdzniecības ierobežojumi. Visbiežāk izmaiņas notikušas, gandrīz vai ejot pret sabiedrības gribu.
Tāpēc politiķi ir politiķi, kuri ar savu pārliecības spēku virza savas idejas. Protams, ja nekādu ideju nav, ja nekādu vīziju nav, tad cita runa. Tad atliek balstīties uz “uzticamām aptaujām” un dažādiem “pētījumiem”. Skan jau labi, gandrīz vai zinātniski un moderni - uz pierādījumiem un datiem balstīta politika. Diemžēl praksē šāda politika ir ārkārtīgi neefektīva.
Tā vietā, lai politiķi pateiktu: būs tā un tā, jo sabiedrība mūs ir deleģējusi pieņemt lēmumus, sākas tradicionālais riņķa dancis ar visu veidu saskaņošanām. Sākas nebeidzamas tikšanās ar visādām “trīspusējām padomēm”, nevalstiskām organizācijām un darba grupām. Šajā mūžīgās saskaņošana slīkšņā nogrimst jebkura interesantāka ideja. Politiskais process pārvēršas bezrezultatīvā muldēšanā, kas ir arī lielākais mūsu stagnācijas (atpakaļslīdēšanas) iemesls. Jebkura reforma tiek kalta un kalta (saskaņota un saskaņota), līdz beigās tiek izkalts čiks.
Tas pats attiecas uz ikdienišķākiem jautājumiem. Neko nevar izdarīt, jo katra visniecīgākā lēmuma pieņemšanai nepieciešams sacerēt garu, līdz pēdējam sīkumam argumentētu pamatojumu uz daudzām, daudzām lappusēm. Turklāt 95% no šī pamatojuma teksta uz konkrēto lēmumu nemaz neattiecas, bet apraksta vispārējo situāciju.
Šo vispārzināmo patiesību lieliski zina ikviens, kuram kādreiz sanācis vai nu pašam darboties ierēdnieciskajās struktūrās, vai rūpīgāk iepazīties ar dokumentāciju kādā jautājumā. Turklāt lielāko daļu šo “pamatojuma tekstu” mūsdienās lieliski spēj uzrakstīt nevis birokrāts ar atalgojumu 15 eiro stundā, bet gan mākslīgā intelekta rīks par abonementa maksu 15 eiro mēnesī.
Nav noslēpums, ka jau tagad daudzviet birokrāti (īpaši to neafišējot) izmanto dažādus, parasti gan bez maksas pieejamos mākslīgā intelekta rīkus, lai ekonomētu laiku un savus birokrātiskos dokumentus piepildītu ar apjomīgu saturu (“ģenerētu smukus teksta blāķus”, Ilmārs Poikāns). Jādomā, jau pavisam drīzā nākotnē daudzās birokrātiskās struktūrās šī problēma, ka klasiskais birokrāts/dokumentu sastādītājs kļuvis absolūti lieks, kļūs ārkārtīgi aktuāla.
Iespējams, tieši mākslīgais intelekts palīdzēs sabiedrībai tikt vaļā no politikas pārbirokratizēšanās, jo, ja visus šos dokumentu blāķus ražos rīks par pārdesmit eiro mēnesī, tad pavisam īsā laika posmā nevajadzīgi un lieki kļūs gan paši šie “dokumenti”, gan to sacerētāji, jo līdz šim šo “dokumentu” vienīgā patiesā funkcija bija nodrošināt milzīgam cilvēku skaitam labi apmaksātu iespēju nodarboties ar darba imitāciju. Faktiski pildot Nodarbinātības valsts dienesta funkcijas.
Taču pagaidām, kamēr politikas debirokratizācija vēl ir tikai pašā sākuma fāzē, visu nokrāsu Kaprāni cenšas no reālās dzīves atgaiņāties, turpinot ierasti ņirgāties - “vēl viens Trampu pārskatījies”. Un vēlāk šie paši Kaprāni TV studijās pārnopietniem ģīmjiem spriedelē: kāpēc gan tik daudz cilvēku par “šitiem populistiem” balso? Kāpēc par mūsu “pareizajiem” tik maz?
