Elita Veidemane / Viedokļi

«Grūti saprast, kā atklāti LV neatkarības ienaidnieki un okupācijas noliedzēji var kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās,» tūdaļ pēc filmas par Latvijas Tautas fronti (Atmodas antoloģija, autors Askolds Saulītis) dzejniece Liāna Langa tviterā pauda savu izbrīnu. Jā, filmas kadros bija redzami arī bijušie kompartijas un internacionālisma pīlāri – Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks, kas šobrīd ir Eiropas Parlamenta (EP) deputāti no Latvijas Republikas.

«Bijām pārliecināti, ka neviens mierīgais iedzīvotājs nav nedz ievainots, nedz nogalināts,» nevainīgi mirkšķinādams acis, dievojas viens no militārās vienības Alfa vadītājiem, PSRS VDK virsnieks Vitālijs Demidkins.

Tautas fronte savu padarījusi, Tautas fronte var iet – tā savulaik varēja pārfrāzēt teicienu par mori, kas savu darbiņu ir paveicis un nu var būt brīvs kā Kuba. Tā vismaz šķita tad, kad Latvijas Tautas frontes saraksts ieguva vairākumu Augstākajā Padomē, kas vēlāk – 1990. gada 4. maijā – nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.

Kamēr mēs vēl priecājamies par dažām nacionālas valsts pazīmēm, kuras savādā kārtā saglabājušās, par spīti Eiropas Savienības (ES) nemainīgi kosmopolītiskajam spiedienam, tikmēr tajā pašā ES jau nobriedis kāds īpatnējs dokuments, kas nu jau sācis klaiņošanu pa Eiroparlamenta kuluāriem, frakcijām un gaiteņiem.

Šodien partiju nodibināt ir vieglāk nekā divus pirkstus... ievērt durvīs. Vien tā koķetīgā gatavošanās kaut ko juridiski piefiksēt, tā gan parasti ieilgst, jo publikai ir jāparāda, ka nodomi ir nopietni.

Katram laikam ir sava politiskā retorika. Pēdējais topa izteiciens ir «nespēja sadarboties ar nozari». Šo teicīklu piektdienas rītā pēc Vienotības valdes sēdes aktualizēja šīs partijas līdere Solvita Āboltiņa, attiecinot to uz kultūras ministri (bijušo, esošo?) Žanetu JaunzemiGrendi (NA).

Līdz asarām aizkustina latviešu tautas jūtīgums un kaunīgums.

«Lēmums ECOFIN ir pozitīvs, Latvijā būs eiro! Ir pabeigta Latvijas integrācija Eiropā! Papildus stimuls izaugsmei, labklājībai, stabilitātei!» – tik priecīgi tvītoja finanšu ministrs Andris Vilks, saņemot «pozitīvo signālu» par Latvijas uzņemšanu eirozonā.

«Vispār jau man ir vienalga, kas notiek tajā aukstajā un nemīlīgajā zemē, kurā pat rupjās maizes nav, žēl, ka briti nespēj atmest savu tradicionalitāti un neatsakās no monarhijas, tā 21. gadsimtā izskatās smieklīga, un cilvēciņi, kas jūsmo un čurā biksēs, ieraugot viņus, ir infantili,» dusmīgi pauž kāds interneta vides apdzīvotājs, vērtēdams britu karaļnama priecīgo notikumu – Lielbritānijas troņmantnieka piedzimšanu.

Sociālie tīkli tomēr ir viena noderīga lieta: tajos var apmainīties viedām domām, izklāt emocijas, izkratīt sašutumu, rast padomu, risināt psiholoģiskus uzdevumus... Nu, raugi, viens piemērs.

Dzīvojot līdzi Dziesmu svētku... paliem, lavīnai, paisumam – vienalga, kā mēs nosaucam šo latviskās dvēseles, dzīvesziņas un dzīves alku uzbangojumu –, mēs atguvām kādu riekšavu ticības pašiem sev.

«Es tomēr viņiem neko nepateicu: baidījos, ka viņi mani izsmies,» sarūgtināta par savu nedrošību un jaunuļu nekaunību, piebilda Svetlana. Viņa bija viena no garāmgājējiem, kas liktenīgajā 21. jūnija vakarā, ejot pastaigāties pa Vecrīgu, ieraudzīja ugunsgrēku, kas bija sācis plosīt Rīgas pili.

Mākoņu, ikdienas un senču asiņu pieliekti, atgriežamies pie saknēm. Vismaz reizi gadā. Ziemsvētki ir vairāk Dieva bijāšanas un sevis dvēseliskās izvērtēšanas pieturvieta, savukārt Jāņos atdzimst mūsu pagānu asinis. Šķērītē lidot pāri ugunskuram, starp pilnmēness puķēm papardes ziedu atrast, rasas bļodiņās jaunības eliksīru destilēt, plikam pērngada kumeļus jādelēt... Vasaras zaļo un zūdošo plīvuru pārklāt pāri saviem kaislajiem centieniem iegūt Mūžības izpratni par to, kas tu esi, un par to, kas tu nebūsi nekad. Pietuvināties paisumam, aizbēgt no bēguma, saprast, ka esi sīkāks par skudru un dižāks par Visumu, sablīvētu Ūsiņa, Ausekļa, Pērkona un Māras glabātajos gadskārtu rakstos.

«Es iestājos Eiropas krievu aliansē!» – priecīgo notikumu man pavēstīja attāla paziņa, ar kuru sagadījāmies kopā kādā pasākumā. «Ak, tā? Un ko tad tu tur dari?» – paudu atturīgu interesi.

«Vienotībai ir vajadzīga jauna politiskā lielgabalu gaļa,» pēc Solvitas Āboltiņas intervijas Neatkarīgajā pauda Reformu partijas līderis Valdis Zatlers. Saeimas priekšsēdētāja bija neuzmanīgi, patiesību sakot, bezgala uzmanīgi izteikusies, ka Vienotība ir atvērta Reformu partijas (RP) biedriem, kuri nav mierā ar pēdējās politiku. Reformists Zatlers nepalika atbildi parādā, likdams saprast, ka tie Vienotības biedri, kuri nav apmierināti ar partijas priekšsēdētājas Āboltiņas vadības stilu, var droši sakravāt savus politiskos čemodāniņus un doties Reformu partijas daudzsološajos apkampienos.

Jūrmalas vēlēšanu rezultātu izveidoja uz iecirkņiem neaizgājušie vēlētāji. Faktiski tāpat kā visā Latvijā: vēlēšanu rezultāts būtu krietni vien citāds, ja ļaudis saņemtos un veltītu dažas sava dārgā laika minūtes, lai pievērstos savas pilsētas nākotnei.

«Jums dāvana no Alternatīvās partijas!» – mani krieviski uzrunā kāds pusaudzis pie viena no Jūrmalas lielveikaliem, sniedzot man plastikāta maišeli ar uzrakstu Partija Alternative. Latviski atbildu, ka no svešiem dāvanas nepieņemu.

«Toreiz, kad atbrīvoja Rīgu, kad atbrīvoja Latviju, kam tad bija jāatdod vara – tiem, kas cīnījās pret Padomju Savienību? Tā sanāk! Tāpēc nē, nekādas okupācijas šeit nebija, bet notika atbrīvošana un uzvara pār nacistisko Vāciju.»

Man neienāktu prātā 4. maijā rakņāties pa politisko dūksnāju, meklējot kādu satrunējušu siekstu, kas, melna ļaunuma piesātināta, vēl spētu nočerkstēt, sak, dabūjāt, ko gribējāt – bijāt gatavi pastalās uz brīvību iet, nu tad ejiet ar’, neaizmirstiet tikai savus nabadzības plikumus noslēpt!

Kad cilvēkiem galīgi vairs nav ko darīt, viņi veido politiskās partijas un piesaka to startu pašvaldību vēlēšanās. Latvijā septiņos pagastos esot tikai pa vienam vēlēšanu sarakstam. Nu, tiešām nožēlojami.

«Dombrovska veiksmes stāstā visiem pienākas dzīvot nabadzīgi, ar jostām, kas savilktas ap kaklu. Gan jau beigās samazinās algu tiem, kuri saņem ap 200 latiem mēnesī, un atdos naudu Liepājas metalurga miljonāriem,» sašutusi teic kāda interneta ziņu lasītāja, komentējot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kārtējo reformu izvirdumu – reformēt Latvijas skolotāju algu sistēmu, jo, raugi, valstī esot tādi skolotāji, kuri, grābšļi tādi, saņem teju 1000 latu mēnesī.

Lupatīgi neizteiksmīgajām eiro banknotēm katram nu būs jānopērk īpašs maciņš – tāds, kurā varētu ielocīt nelielas spilvendrānas cienīgu apmēru naudaszīmes. Mūsu gaumīgos latus pēc 2014. gada 1. janvāra sašķērēšot un izkausēšot.