Vai Krievijas TV kanālu propaganda sāka gāzties Latvijā tikai aizvakar? Varbūt pirms mēneša vai diviem? Manuprāt, tā ievazājusies šeit jau pirms pāris gadu desmitiem, vienīgi pēdējā laikā tā kļūst arvien uzstājīgāka, jo Krievijas agresoriem pavērušies jauni apvāršņi, kurus nosaka «krievu dzīves telpas» paplašināšanās ne tikai Ukrainā, bet arī «tuvajās ārzemēs», izsenis ar šo terminu domājot Baltijas valstis.
Tajās, kā zināms, dzīvo tik daudz apspiesto krievu, ka pilnīgā nopietnībā jādomā par viņu tiesību nostiprināšanu uz pamatnācijas rēķina. Taču tas nav izdarāms vienkārši: 5. kolonna jābaro regulāri un mērķtiecīgi, un viens no barošanas veidiem ir Krievijas tālrādes kanālu ekspansija vietējā mediju tirgū.
Ja nemaldos, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) , kas nesenā pagātnē gan bija ar citu nosaukumu, ir darbojusies kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, un jau tad bija skaidrs, ka Krievijas TV kanāli nepiedāvā nekādus pīrādziņus, kas pildīti ar labām ziņām par Latviju. Par filtru šo kanālu retranslācijai, manuprāt, vajadzēja domāt jau agrāk. Taču NEPLP ir laikus pamodusies: nu tā ir nolēmusi uz trim mēnešiem aizliegt retranslēt programmu Rossija RTR Latvijas teritorijā, jo izrādās, ka vairākos šī kanāla raidījumos, galvenokārt par notikumiem Ukrainā un Krimā, padome konstatējusi likuma pārkāpumus, proti, mudinājumus uz naida kurināšanu un aicinājumus uz karu. Nu, lieliski: agresoru propaganda mums tiešām nav vajadzīga, un nav ko skalot cilvēkiem smadzenes!
Taču ir pāris «bet». Rossija RTR nav vienīgais kanāls, kas tiek retranslēts Latvijā, ir vēl gūzma citu, kas savstarpēji konkurē par agresīvākā un mēslainākā kanāla statusu. Tad kāpēc tos neklapē ciet? Turklāt ir arī tāds lielums kā Viasat, kas slaidi uzšķauda NEPLP un turpina retranslēt gan Rossija RTR, gan visu citu. Ja neplam bija labā griba novērst Krievijas TV kanālu gēbelsveida propagandu, kas zināmu sabiedrības daļu apspēlē graujoši, tad vajadzēja palūkoties savā resursu krājumā: kādā veidā, ar kādiem līdzekļiem iespējams mazināt šīs propagandas iedarbību? Patlaban sanāk tā, ka simtkājītim viena kāja nocirsta (uz laiku), bet pārējās 99 turpina šļakstināt dubļus.
Līdzīgi ir ar krievu satīriķi Mihailu Zadornovu, par kuru patlaban tiek spriests – vai anulēt viņam uzturēšanās atļauju Latvijā, jo, raugi, viņš esot musinājis uz nacionālo naidu. Protams, ir pretīgi dzirdēt viņa ņirgas par Latviju, un būtu labāk, ja viņš tās spļaudītu kaut kur Krievijas plašumos, un tā mēs tiktu galā ar vienu kaimiņvalsts pilsoni. Bet apbrīnojama bezspēcība un gausums parādās, kad jātiek galā ar ļautiņiem, kas izrādās pašmāju pilsoņi, piemēram, kaut kāds Aijo Beness. Vai Vaļera Kravcovs. Vai Taņuša Ždanoka. Vai Lariks Girss. Spēlējas kā bērņuki smilškastē, mammu klātbūtnē nedara pāri cits citam, mantiņas neatņem. Bet bērņuki, kamēr mammītes neredz, piečurā dzimto smilškasti, pēc tam apgalvojot, ka visu izdarījuši likuma robežās, jo, raugi, viņu tiesības un brīvības esot diskriminētas. Un tie, kuri gatavi pasūtīt trīs mājas tālāk Zadornovu, pēkšņi aplaužas, ieskatoties vietējo latvijiešu godīgajās acīs. Varbūt atkal pietrūcis drosmes, politiskās gribas vai prasmes lasīt likumus, lai iedunkātu šo ļautiņu bezkaunīgo esību Latvijas zemē? Bet varbūt vispār nav nekādu resursu, lai uzsāktu būtisku un jēgpilnu sarunu par Latvijai nevēlamām personām?
Baidos, ka līdzīgi var sanākt ar gaišo domu par Baltijas valstu kopīgā krievu TV kanāla veidošanu, kas atsvērtu Kremļa propagandas neganto spiedienu. Nu, nezinu. Nezinu, vai ir resursi, un ar to nedomāju finanses, bet gan žurnālistus. Jo ir jāsaprot, ka šādu Baltijas krievu kanālu var veidot Latvijai un citām Baltijas valstīm lojāli krievi, nevis krieviski runāt protoši latvieši. Taču – cik ir to valstij lojālo krievu, ja pat latviešu paliek arvien mazāk... Iespējams, ka Igaunijā un Lietuvā ir citādi, taču Latvijā visbiežāk ieraugām sāju smīnu, kad uzsākam sarunu par cieņu pret valsti un citām netveramām, taču būtiskām lietām.
Tāpēc nedz Krievijas trulais propagandas āmurs, nedz humoristu – izsmējēju koris, kas apkladzina Latviju no kaimiņvalsts vistu kūts, man nešķiet tik bīstams kā mūsu pašu vienaldzība, kūtrums un īpašā latviskā prasme pārgrauzt cits citam rīkli vien tāpēc, ka tas otrs domā citādi nekā tas pirmais. Kā vienmēr – pietrūkst pašlepnuma, gudrības un tālredzības. Tikmēr tas simtkājītis turpina šķiesties ar dubļiem, bet mēs tikai strīdamies par to, kurš tapis netīrāks, it kā šie dubļi kādu saudzētu.