Fons, kas pavadīja olimpiādes gaidīšanu, bija biezs un netīrs. Nav iespējams apgalvot, ka netīrības elementi būtu kāda neģēļa izdomāti: gan nepabeigtās viesnīcas, gan kandžas krāsas ūdens, gan klaiņojošo dzīvnieku brutāla iznīcināšana, gan cilvēku padzīšana no viņu mājvietām, lai to vietā celtu olimpiskos objektus, gan komiskie dubultpodi – jā, tas viss bija.
Publicitāti tam nodrošināja sociālie tīkli, apaudzējot «olimpiskos stāstus» ar daudzām kārtām, vairs nesaprotot – kura ir patiesā... Taču olimpiādes atklāšanas ceremonija risinājās visas pasaules acu priekšā – ar TV palīdzību. Noliekot malā nepārvaramo vēlmi analizēt Krievijas un Putina politiku (to mēs varēsim darīt citos rakstos), mums tika dota iespēja vienkārši paskatīties, kā krievi interpretē savu vēsturi, tātad tieši to, kas viņiem pašiem šķiet uzsverams un cildināms.
Taisnību sakot, bažījos, ka atklāšana izskatīsies pēc atbaidošas sviesta tortes ar zilām rozēm. Apbrīnojamā kārtā idejas autori bija pratuši izvairīties no tipiski krieviskā kiča, tomēr saglabājot laikmetu iezīmes un nacionālo līniju. Pārsteidzošās gaismas projekciju spēles, radot jūru un Pētera I kuģi, aizkustinošais Natašas Rostovas stāsts, krāšņie, putukrējuma gaisīgie baznīcu kupoli, smaidu raisošie pionieri un «ģaģa Sķopa» (onkulis Stjopa, padomju laika bērnu grāmatu varonis – krievu val.) – tā visa ir Krievijas vēsture, kurā daļēji esam iesaistīti arī mēs. Tā nu tas ir. Savukārt sarkanais ritenis, kurā saskatīju tiešu paralēli ar Aleksandra Solžeņicina darbu Krasnoje koļeso (Sarkanais ritenis – krievu val.), manuprāt, bija tieša norāde uz to, kādas traģēdijas ir nācies pārdzīvot Krievijas tautai. Un šajās traģēdijās ir bijusi ierauta arī Latvija. Ar bažām gaidīju četrdesmito gadu vēstures interpretāciju. Bet nebija nekādu «Staļingradu», «varonīgo padomju karavīru» un citu apstrīdamu skaidrojumu, kurus vairs nevarētu uzskatīt vien par fantāzijas izpausmēm. Šķiet, ka atklāšanas priekšnesuma veidotāji apzināti bija vairījušies no kontroversiālām tēmām.
Protams, dažās aprindās tas nav stilīgi – izteikt atzinību Krievijas olimpiādei un tās atklāšanas ceremonijai. Var, kā smejies, dabūt pa galvu ar latvisku bomi. Taču arī latviešu nacionālists, kam galvā iekārtotas smadzenes, sapratīs, ka citas tautas kultūra – lai arī cik īpatnēja tā kādam šķiet – ir šīs tautas patiesā izpausme. Tas, ko redzējām Soču olimpiādes atklāšanā, bija krievu kultūras, krievu fantāzijas un krievu pasaules skatījuma izpausme. Un, paldies dievam, koncertuzvedumā nebija ne miņas no politikas. Bet, kādā tonī izteikties par to, ko redzējām olimpiskajā stadionā, ir jau mūsu pašu inteliģences un kultūras jautājums.
Un vēl. Tas, ka uz olimpiādi aizbrauca arī mūsu Valsts prezidents Andris Bērziņš, ir vērtējams pozitīvi. Domāju, ka mūsu sportistiem bija gandarījums, redzot, kā prezidents viņus sveicina no tribīnēm. Tās nav nekādas 9. maija «uzvaras svētku» svinības, kurās mūsu prezidenta piedalīšanās būtu nepieņemama – kā to savulaik izdarīja Vaira Vīķe-Freiberga, neizprotamu motīvu dzīta aizlēkšojot uz Maskavu svinēt
«9. maiju». Savukārt Sočos šogad notiek pasaules sporta forums. Un daudzu rietumvalstu galvas šo olimpiādi ignorē tikai tāpēc, ka Putins, lūk, «apspiež gejus». Daudz ko var pārmest autoritārajam Putinam, bet viņš ir viens no nedaudzajiem pasaules valstu vadītājiem, kas vēl turas pretim geju totalitārismam un citām «cilvēktiesību» perversijām.
...Vakar Sahalīnā, Krievijas austrumos, pareizticīgo baznīcā dievkalpojuma laikā kāds nelietis nošāva divus cilvēkus. Ja «pasaulslavenās» Pussy Riot varēja pretīgi māžoties baznīcā, piedodiet, dziedāt, tad kāpēc gan nesākt tajā arī šaut? Stingri dogmatiskā Krievijas pareizticīgo baznīca nepieļauj nekādas atkāpes no saviem noteikumiem, kur nu vēl runāt par dažu galvā slimu jaunavu izdarībām, vēl vairāk – par asinsdarbiem dievnamā. Pieļaujamības robeža ir ne tikai pārkāpta, tā ir pat apgānīta. Abos gadījumos. Tad varbūt pieņemt to, ka krieviem – tiem, kas dzīvo Krievijā – skatījums uz dzīvi ir mazliet citādāks nekā «progresīvajiem Rietumiem», kas ar slimīgām putām uz lūpām aizstāv Pussy Riot «sirdsapziņas cietumnieces»? Un šis skatījums, pieņemu, attiecas ne tikai uz nožēlojamām pankgrupām, bet arī uz visu citu. Arī uz olimpiādi.