Humānisma vārdā beļģu parlamentārieši lēma, ka bērnu eitanāzija ir atļaujama – ja ir reālas ciešanas. Bet šis lēmums, manuprāt, vairāk izskatās pēc ciniskas izvēles: ilgstoši vai mazāk ilgstoši uzturēt bērnu paliatīvajā aprūpē, protams, ir daudz dārgāk nekā klusi un mierīgi ielaist viņam vēnā nāvējošu šķīdumu. Un tad visus var uzskatīt par ieguvējiem: gan tuviniekus, kas noguruši no rūpēm, gan mediķus, gan pašu bērnu, kas vairs necieš. Bet jāatceras, ka cilvēks, sevišķi bērns, kam sāpes pamazām laupa saprātu, ir gatavs uzklausīt aicinājumus pārtraukt sāpes ātri un uz visiem laikiem. Pieaugušam cilvēkam atliek piedāvāt «godpilnu nāvi», un šis jēdziens bez vārdiem tiek traktēts kā «mums apnicis par tevi rūpēties», savukārt bērnu «pierunāt» uz nāvi būs pavisam viegli. Jo viņš vienkārši nesaprot, kas ir nāve, viņš pat vēl nezina, kas ir dzīve. Grūti iedomāties, kā piecgadīgs bērns pilnīgi saprātīgi varētu piekrist pārtraukt savu esību. Vecāki to izlems? Tad nevajag runāt par to, ka mazais pacients tiek nonāvēts ar viņa paša piekrišanu. Bērniem netiek ļauts precēties vai iegādāties nekustamos īpašumus, savukārt atteikties no dzīvības – tas pieaugušajiem šķiet pilnīgi normāli?

Izskatās, ka jēdziens «tiesības uz nāvi» kļūst arvien plašāks, tā robežas izplūst nenoteiktībā. Beļģija jau izceļas ar to, ka eitanāziju izmanto ne tikai tie, kuri cieš nepanesamas sāpes, bet arī tie, kuriem dzīve vienkārši apnikusi un kuri neredz tai jēgu. Tā, piemēram, 2013. gadā eitanāziju pieprasīja dvīņi Marks un Edijs: viņi bija piedzimuši nedzirdīgi, un, uzzinot, ka ģenētiskas kaites dēļ viņi kļūs arī akli, abi izvēlējās mirt. Pēc kāda laika eitanāzija šķita vienīgā izeja arī kādam beļģu vīrietim, kas, veicis dzimuma maiņas operāciju, tomēr nespēja kļūt apmierināts ar dzīvi. Vai aktīvā nonāvēšana, kas, tradicionāli domājot, ir atbrīvošana no fiziskām, neizbēgamām un arī bezjēdzīgām ciešanām, jau nekļūst par mūsdienu amorālās pasaules dabisku virknējumu, tādu kā stila un modes sastāvdaļu, kurā tiek ievilkti arī bērni? Vai eitanāzija, kas patiesībā ir nogalināšana, jau neiekļauj sevī absurdu attaisnojumu – ciešanas ir viss, nāve nav nekas? Un vai tas, ka valsts apzinīgi iesaistās «žēlsirdīgās nāves» leģitimizācijā, neliecina par to, ka tā patiesībā atsakās atbalstīt cilvēkus, kas ir slimi vai vienkārši dzīves izmocīti? Vēl jo vairāk, ja tie ir bērni...

Dzīvība ir Dieva dāvana. Pat tad, ja tā jāvelk kā nasta. Vēl jo vairāk tad, ja tā ir bērna dzīvība. Ir pragmatiski spriest: bērnam sāp, bērns ir nedziedināmi slims, tātad nevajag viņu mocīt, ļausim nāvējošajai injekcijai darīt savu darbu. Taču, pirmkārt, bērns nekad – nekad! – nespēs objektīvi spriest par savu spēju vai nespēju dzīvot. Un, otrkārt, kā vecāki pēc lēmuma par bērna nonāvēšanu spēs dzīvot tālāk? Vai tiešām viņus nemocīs doma par to, ka varbūt netika darīts viss, lai bērnu glābtu? Un vai ārsts, kas būs atbildīgs par «žēlsirdīgās nāves» izmantojumu, pildīs Hipokrata zvērestu?

Par laimi, Latvijas likumdevējs vēl nav tik dziļi kritis, lai sāktu spriedelēt par to, cik vērtīga un nepieciešama ir bērnu eitanāzija. Taču «Eiropas vērtības» nāk virsū ar lielu joni, un reiz pienāks brīdis, kad tās iespiedīs stūrī Latviju arī šā jautājuma sakarā. Jābūt gataviem. Jādomā.