«Grūti saprast, kā atklāti LV neatkarības ienaidnieki un okupācijas noliedzēji var kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās,» tūdaļ pēc filmas par Latvijas Tautas fronti (Atmodas antoloģija, autors Askolds Saulītis) dzejniece Liāna Langa tviterā pauda savu izbrīnu. Jā, filmas kadros bija redzami arī bijušie kompartijas un internacionālisma pīlāri – Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks, kas šobrīd ir Eiropas Parlamenta (EP) deputāti no Latvijas Republikas.
Gaidāms, ka arī nākamajās EP vēlēšanās abi kandidēs uz traki ienesīgo būšanu Eiropas Savienības lēmējinstitūcijā. Kamēr bijušais kompartijas Latvijas centrālkomitejas pirmais sekretārs un «sirdsapziņas cietumnieks» Rubiks, reizēm palaizdams vienu otru neapdomīgu politisko balodīti, tomēr pacīnās par Latvijas darbaļaužu un druvu arāju interesēm, izmantojot Eiroparlamenta deputāta statusu, tikmēr biedrene Ždanoka tikai kapā savu kapājamo – ar vienu nodomu: vājināt Latvijas valstiskumu. Te viņai jācīnās par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā, te viņai jārūpējas par to, lai visiem nepilsoņiem tiktu piešķirta pilsonība, vai arī jāiespringst par kādu citu līdzīgu aplamību.
Taču tas viss nemazina izbrīnu par abu biedru iespējām kļūt par Latvijas Republikas priekšstāvjiem ES institūcijās. Mūsu valsts parlamentā, raugi, viņus ievēlēt nav iespējams, jo tāds ir likums, savukārt mūsu valsti gan viņi drīkst pārstāvēt Eiropā, jo... tāds ir likums! Un abus likumus pieņēmuši Saeimas deputāti, no kuriem daudzi, izskatās, pat nesaprot, par ko balso. Tad arī sanāk tāds ķēmīgs rezultāts. Tāpēc ir vērts paskatīties, no kurienes tam balsošanas ķēmam tās kleinās kājas aug.
«Vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātu un nevar ievēlēt personu, kurai nav tiesību kandidēt un tikt ievēlētai Latvijas Republikas Saeimā.» To paredzēja Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums, kas Saeimā 2. lasījumā tika pieņemts 2003. gada 18. decembrī. Tas nozīmēja, ka EP vēlēšanās nevarēs kandidēt bijušie VDK darbinieki, kā arī personas, kas pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās kompartijā. Tautas partijas frakcija citastarp ierosināja 5. panta pirmo daļu izteikt tādā redakcijā, kas paskaidro šo nosacījumu, proti, «vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātu un nevar ievēlēt personu, kura (..) ir bijusi PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieks» vai «pēc 1991. gada 13. janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās».
Taču laikā starp 2. un 3. lasījumu likums nokļuva Saeimas Juridiskās komisijas apkampienos, kas noraidīja šos divus punktus. Saeimas balsošanai līdz ar to tika piedāvāts Juridiskās komisijas variants, kas atceļ vēlēšanu ierobežojumus bijušajiem čekistiem, internacistiem un kompartijas augsta ranga bonzām. Juridiskās komisijas sēdē, kas notika 2004. gada 21. janvārī, ierobežojumu atcelšanu atbalstīja Solvita Āboltiņa, Edgars Jaunups, Artis Kampars (visi no Jaunā laika), Valērijs Agešins (Tautas saskaņas partija) un Vjačeslavs Stepaņenko (Latvijas Pirmā partija), savukārt par ierobežojumiem iestājās Māris Grīnblats (TB/LNNK), Vineta Muižniece un Mareks Segliņš (abi no Tautas partijas).
Juridiskās komisijas priekšlikums tika likts uz balsošanu. Pirms tam, protams, debates. Un tajās kā greizā spogulī parādījās parlamentāriešu cēlās, demokrātiskās un cilvēktiesībās norūpējušās sejas. Vienā balsī un vienā toņkārtā par «demokrātiju un cilvēktiesībām» māva gan Jaunais laiks, gan prokremliskie spēki. Kamēr ZZS, TP un TB/LNNK deputāti pamatoti jautāja, kāpēc Jaunais laiks kopā ar TSP, PCTVL un LPP tik čakli atbalsta «teroristu organizācijas» (Aleksandra Kiršteina nodēvējums) – PSKP, VDK un interfronti, to redzamākos pārstāvjus ļaujot bīdīt uz Latvijas valsts pārstāvniecību Eiropas Savienībā, tikmēr jaunlaicēns Jaunups no tribīnes trallināja par «fundamentāliem cilvēktiesību pamatiem» un Strasbūras tiesu, jo Ždanokai būšot «unikāla iespēja» iesūdzēt tiesā Latvijas valsti, ja tā neļaus karstasinīgajai interfrontistei «demokrātiski» tikt ievēlētai par EP deputāti. Tas, ka minētie biedri atklāti iestājās pret Latvijas neatkarību, īpaši latviskos jaunlaicēnus kaut kā nekustināja. Galvenie faktori, protams, bija Strasbūras tiesa un vietējais tiesiskums, tāpēc balsojumā uzvarēja tie, kas iestājās par vēlēšanu ierobežojumu atcelšanu.
Tāda, lūk, atbilde Liānai Langai. Bet ir arī jautājumi likumdevējiem. Vai, balstoties uz pārprastu demokrātiju un apšaubāmu tiesiskumu, mūsu Saeima atkal ļaus Latvijas valsti pārstāvēt tiem, kas cīnījās pret to? Bet varbūt par jaunu atvērt Eiroparlamenta vēlēšanu likumu liedz kāda savstarpēja vienošanās? Jo citādi nevar izskaidrot absurdo situāciju, kurā politiski auni par saviem priekšstāvjiem izvirza kautuves direktoru un personāla daļas vadītāju. Tas tiešām ir demokrātijas triumfs.