Visu var izskaidrot. To, ka būvnieki, būvuzraugi un arhitekti «neredz savu vainu» notikušajā – viss taču, kā smejies, bija pārbaudīts, saskaņots un parakstīts. To, ka neviena amatpersona – ne pašvaldības, ne valsts līmenī – pat nepieļauj savu atkāpšanos no amata, kaut arī godaprātam – ja tāds būtu – vajadzētu diktēt gluži pretēju darbību.
To, ka idiotisku instrukciju dēļ lielveikala Maxima «atbildīgie dienesti» vienkārši ignorēja trauksmes signālus un ne tikai neraidīja ārā pircējus, bet arī laida tos arvien iekšā, jo piķis taču svarīgāks par kaut kādu tur trauksmes zvanu. To, ka uz Latviju joprojām nav uzaicināti neatkarīgi dažādu ārvalstu eksperti, kas bezkaislīgi varētu izvērtēt to, kas notika Zolitūdes lielveikalā. To, ka valdības bonzas ieradās nelaimes vietā un, svarīgas sejas sataisījuši, gudri pļurkstēja par to, ka viss notiek tā, kā jānotiek. Un nezin kādēļ man nebija ne mazākās ticības tam, ka vismaz kādam no viņiem patiešām sirdī ir līdzjūtība. Tur vīdēja tikai bailes, bailes, bailes...
Jā, to visu var izskaidrot. Bet ne saprast. Jo mūsu valstī neformāli pieņemtās un atbalstītās naudas un varas interešu saplūsmes apoloģēti kaismīgi turēsies pretim dažu godīgu cilvēku centieniem atritināt grodi savīto korupcijas un pofigisma kamolu, kurā ievīta arī Zolitūdes lielveikala traģēdija. Taču līdztekus nebija saprašanas vai skaidrojuma par amatpersonu kraso nostāju jautājumā par bojā gājušo cilvēku saraksta publiskošanu. Aģentūrai LETA iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Reformu partija) padomniece Daiga Holma paziņoja, ka lielveikalā bojā gājušo cilvēku saraksts netiks publiskots. Pēc viņas domām, to liedzot Fizisko personu datu aizsardzības likums, un atbildīgie dienesti un Iekšlietu ministrija šo jautājumu jau esot pārrunājuši, nonākot pie lēmuma.
Izskatās, ka ierēdņi kopā ar politiskajiem lēmējiem bija apmaldījušies pašu uzaudzētajos birokrātijas džungļos. Fiziska persona, piedodiet, ir dzīva persona, savukārt miris cilvēks vairs nav fiziska persona. Ziņas par mirušajiem cilvēkiem ir publiskas, un ikviena cilvēka nāvei jābūt publiski pieejamam faktam – kaut vai tāpēc, lai kāds nelietis, piemēram, nemēģinātu noslēgt līgumu vai paņemt kādu treknu kredītu, izmantojot mirušā cilvēka personas datus. Skumji, ka amatpersonas dažkārt mēģina skaidrot likumus atbilstoši savam intelekta (interešu?) līmenim. Tad jau sanāk, ka nedrīkstētu publicēt arī nekrologus vai līdzjūtības. Ar ko gan atšķiras ikdienā mirušu cilvēku saraksti, kurus savulaik publicēja daži laikraksti, no tiem, kas traģiski gājuši bojā lidmašīnas, vilciena vai veikala kataklizmā? Varbūt tad arī kapus noslepenosim? Tur pieminekļos taču iegravēti cilvēku vārdi, uzvārdi un nodzīvotie gadi! Kāds taču var uzzināt tik sensitīvus datus, kurus citur nu nekur nav iespējams dabūt!
Tad, kad pavadījām Mūžībā Aivaru Brīzi, nevienam neienāca prātā deklarēt, ka skumstam par kāda anonīma 51 gadu veca vīrieša nāvi. Mēs sērojām par lielisku mūziķi un draugu, es sēroju par mīļoto, kas nelaikā pametis mani un mūs visus, un savus brīnišķīgos muzikālos plānus. 54 bojā gājušie bija nevis anonīmi, bet gan pilnīgi konkrēti un cilvēki, par kuru likteņiem būtu vērts pastāstīt, ja vien tuvinieki to vēlētos. Bet birokrāti un viens otrs politiķis nezin kādēļ mēģināja šo cilvēku vārdus ievīstīt aizmirstībā, it kā viņi būtu nevēlami vai slēpjami. Kāds gudrinieks ir teicis apmēram tā, ka viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet vairāku desmitu cilvēku nāve – statistika. Cik jauki, ka mūsu politiķi un ierēdņi bija tik toleranti, ka nevēlējās līdzpilsoņus satraukt ar traģēdijām, bet centās pieturēties vien pie statistikas, kas nav tik sensitīva vai, nedod dies, emocionāla.
...Ko gan es darīšu, uzzinot kāda bojā gājušā cilvēka vārdu? «Varbūt uzmeklēšu to puisi mana dēla vecumā, kurš visu nakti gaidīja un nesagaidīja,» tviterī saka Inga. «Aiziešu pie sirmā kaimiņa, kas zaudējis savu mīļoto sievu, un paraudāsim abi par likteņa bargumu,» stāsta kāds cilvēks telefona sarunā. Kāds uzrakstīs eseju par mīļotās māsas un tēva zaudējumu. Kāds izkliegs sāpi zvaigznēm, jo kopā ar jauno sievu būs aizgājis arī vēl nedzimušais bērniņš. Un mēs to uzzināsim un tapsim labāki, līdzjūtīgāki, gaišāki. Ko gan es darīšu?... Iegravēšu atmiņā cilvēku vārdus, lai, piemiņas svecei manā logā izdegot, spētu iedrošināt sevi stāstīt par tiem, kuri tomēr ir pelnījuši piemiņu, nevis anonīmu aizmirstību. Jo ikviena cilvēka dzīves gājums ir kā stāsts, ko nevar neuzrakstīt.