«Bijām pārliecināti, ka neviens mierīgais iedzīvotājs nav nedz ievainots, nedz nogalināts,» nevainīgi mirkšķinādams acis, dievojas viens no militārās vienības Alfa vadītājiem, PSRS VDK virsnieks Vitālijs Demidkins.
Svēto pārliecību apstiprina aizkadra balss: «Un var tikai iedomāties, cik liels, atgriežoties Maskavā, bija viņu (Alfas kaujinieku – aut.) pārsteigums, kad viņi no medijiem uzzināja, ka Alfa un Pleskavas divīzijas karavīri esot sarīkojuši slaktiņu Viļņas centrā!» Bērnišķīgs naivums kontekstā ar vēsturisku atklāsmi – tas ir labs pamudinājums konsekventajai atpakaļrāpulībai, kas, izmantojot maigās varas priekšrocības, nostalģiski ved uz Padomju Savienības reabilitāciju.
Netiriniet PSRS!
Skatos Pervij Baltijskij kanal (PBK, Pirmais Baltijas kanāls – krievu val.) divdesmit minūtes garo raidījumu rubrikā Cilvēks un likums, kas savas vēsturiskās, faktoloģiskās un pseidopolitiskās izpratnes līmenī stāsta par 1991. gada 13. janvāra nakts notikumiem Viļņā. No kompartijas Lietuvas centrālkomitejas sekretāra Aļģimanta Naudžuna uzzinu, ka «nacionālistu pārņemtajā padomju Lietuvā» 1991. gadā esot notikušas baisas lietas, proti, «padomju armijas karavīrus un viņu ģimenes locekļus piekāva, slimnīcās viņiem liedza palīdzību, no bērnudārziem slēdza ārā viņu bērnus», bet paši nacionālisti «izplatīja skrejlapas», kurās bijuši lasāmi aicinājumi «nogalināt padomju virsnieku sievas, lai tās nedzemdētu jaunus okupantus». Šos plikos izdomājumus sacerēja tādi paši kompartijas dzejdari kā, piemēram, Iļja Ērenburgs, kurš Otrajā pasaules karā krietni piestrādāja, lai ar saviem asiņainajiem uzsaukumiem – komplektā ar spirta šļuku – satracinātu padomju armijas rīkļurāvējus pirms kārtējā uzbrukuma kādam mierīgo iedzīvotāju ciematiņam kaut kur Austrumprūsijā.
Bet ievērojiet, kas bijis pats trakākais un kā dēļ patiesībā padomju karavīri 1991. gada 13. janvāra naktī ieņēmuši Viļņas televīziju: «Lietuvieši bija sagrābuši visu televīzijas un radio apraidi, rādīja tikai lietuviešu programmas un gānīja padomju varu, bet tā negrasījās to ciest.» Lūk, kur, izrādās, slēpjas Viļņas notikumu atslēga un īstais iemesls, kāpēc lietuvieši arvien – ai, kādi spītnieki! – uzrāda četrpadsmit bojāgājušos, kurus tonakt nonāvēja gan krievu tanki, gan lodes. Lietuvas televīziju vajadzēja ieņemt, lai pēc tam PSRS virsvadonis un Nobela Miera prēmijas laureāts Mihails Gorbačovs varētu šajā pašā televīzijā paziņot par prezidenta pārvaldi Lietuvā.
Tāds pats scenārijs bija paredzēts Latvijā un Igaunijā, taču realizēties šim nodomam patraucēja Lietuvas traģiskā 13. janvāra nakts un Latvijas reakcija uz to, sākot celt barikādes ap stratēģiski svarīgiem valsts objektiem. Protams, visādu šlaku omoniešiem un alfistiem tas būtu nieks – noslaucīt no zemes virsas dažas barikādes, bet ne par to šī dziesma: pasaule uz mums skatījās ar izbrīnu un atbalstošu interesi, tāpēc Gorbačovs izlēma pateikt, ka par krievu armijnieku un keidžībī algotņu uzbrukumu Lietuvas televīzijas aizstāvjiem neko nezina un zināt negrib. Sak, tieciet paši galā ar savām problēmām, bet Padomju Savienību ar baltiešu nacionālistu un šķeltnieku murgiem, davai, netiriniet.
Jāsmacē ar meliem
PBK paskvilā vēl daudz pretīgu apmelojumu un ņirgu par Lietuvas traģisko nakti pirms gandrīz 23 gadiem. Bijušais TV raidījuma 600 sekundes vadītājs, skandalozais Aleksandrs Ņevzorovs pat uzdrošinās apgalvot, ka tonakt neviens no bojāgājušajiem nebija armijas upuris, savukārt tos, kurus «it kā» sašķaidījuši krievu tanki, par tādiem padarījuši paši lietuvieši, vairākkārt pārbraucot pāri līķiem ar žiguli... Savukārt par lietuviešu sašutumu Ņevzorovs vienkārši paņirdz: «Lietuvieši aizstāv savu mitoloģiju, viņi dara to fanātiski.»
Par mitoloģiju īpaša runa. Mītus par Padomju Savienības nedalāmību un mūžīgumu radījuši ne tikai PSRS politiķi, bet arī žurnālisti. Un šādi ņevzorovi, kuru atziņas pēkšņi uzpeld kā pīļu mēsli pavasara palos, nāk tieši laikā, lai pastiprinātu Krievijas maigās varas spēcinošo ietekmi uz nenobriedušiem, taču jau ielocītiem prātiem, un tādu Lietuvā ir pietiekami. Latvijā, protams, ir vairāk: ikgadējā 9. maija dzertiņā pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa plosās ne tikai «lielā tēvijas kara veterāni», bet arī viņu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Tik masveidīgu «uzvaras dienas» orģiju mūsu kaimiņvalstī nav, tāpēc Lietuva jāsmacē vismaz ar melīgiem raidījumiem, kas stiprina padomju mitoloģiju un kuru autori liek saprast: jā, kaut kādi līķi bija, tikai slepkavu nav!
Tieši tāpat mūsu pašu Jānis Urbanovičs (Saskaņas centrs) intervijā laikrakstam Neatkarīgā šķietami vientiesīgi saka: «Mana formula, kuru pieņemot būtu viegli runāt par visām iespējamajām okupācijām, ir tāda: okupācijas ir bijušas, bet okupantu nav. Jo viss ir pārveidojies.» Kur tad viņi, piedodiet, pazuda, un kas ir pārveidojies? 1992. gada sākumā Latvijā dzīvoja aptuveni 60 000 Krievijas militārpersonu, ko pavisam droši varēja uzskatīt par okupantiem, jo viņi īstenoja okupētājvalsts militāro pārvaldi Latvijā. Pēc smagām Latvijas un Krievijas sarunām divas trešdaļas militāristu no Latvijas aizbrauca uz Krieviju. Taču 1994. gada 30. aprīlī tika parakstīta vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību. Vienošanās rezultātā 22 320 padomju armijas virsnieku palika netraucēti dzīvot Latvijas teritorijā, jo viņi tā bija vēlējušies, bet «pārveidojies» vienīgi ir skaitlis, ar kuru mums jārēķinās: okupantiem nākuši klāt viņu bērni un mazbērni. Par savu «atbrīvotāju lomu» pašiem okupantiem smadzenes nav jāskalo, toties pēctecības vārdā tas jādara ar jaunākajām paaudzēm, lai, nedod dies, kādam jaunulim neienāktu prātā noliegt «atbrīvotāju» devumu vai kādu citu tikpat nozīmīgu lietu. PBK pilnībā atbilst šim cēlajam smadzeņu skalošanas mērķim.
Politiski iznesties nav vērts
Aptuveni 70% PBK satura veido Krievijas Pirmā kanāla un RenTV programmas, kas tiek translētas no Maskavas, un PBK ir viens no vairāk skatītajiem kanāliem Latvijā.
Kurš gan ļaus aizvērties tik vērtīgam kanālam – nākamgad taču ir Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanas, kurās startēs arī prokremliskais Saskaņas centrs! Savukārt lietuvieši noskaņoti kareivīgi: Lietuvas Seima deputāte Rasa Jukņevičiene ierosinājusi atņemt licenci telekanālam Pervij Baltijskij kanal. «Lietuvas sabiedrība, analītiķi un politiķi visās Baltijas valstīs pēdējā laikā daudz diskutē par Krievijas Federācijas informatīvo karu pret mums. Uzskatu, ka šis pēdējais notikums aizskar visu lietuviešu tautu, tāpēc pelnījis nopietnu izvērtējumu,» viņa teic.
Mediju holdings Baltic Media Alliance (BMA), kas Lietuvā translē telekanālu Pirmais Baltijas kanāls (PBK), rīkojas ar pārliecību: tas jau ir paspējis atvainoties par Lietuvā sašutumu izraisījušo raidījumu. Savukārt holdinga latviskais runasvīrs Edžus Vējiņš nule publiski pauda, ka PBK vadība nav zinājusi par raidījuma aizskarošo saturu un norobežojas no tā. Tā tiešām ir novitāte mediju praksē: medija vadītājs «norobežojas» no satura, ko pats publiskojis. «Demokrātiskā valstī tikai tiesa, vispusīgi izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, var pieņemt lēmumu, kā vērtējami vienas vai otras puses izteiktie viedokļi. PBK nevar uzņemties veikt tiesas funkcijas,» viedi norāda Vējiņa kungs un caur puķēm pamāj ar sētas mietu, ka «vērsīsies tiesā pret personām, kas bez iepriekšēja uzraudzības vai likumdošanas institūciju lēmuma aicina atņemt kanāla apraides licenci, tādējādi graujot kanāla reputāciju».
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekle Aija Cālīte apliecina, ka PBK gadījums jāizmeklē precīzi atbilstoši likumam, jo «PBK juristi ir ļoti spēcīgi, tāpēc no juridiskās procedūras nedrīkst atkāpties ne soli». Vispirms no Lietuvas jāsagaida oficiāli apstiprināts raidījuma ieraksts, jo šis nav tas gadījums, kad to var vienkārši noskatīties YouTube un kaut ko pa virsu emocionāli papļerzāt. «Ja gribam politiski iznesties – to, protams, var darīt,» teic Aija Cālīte, «taču tam nebūs nekādas nozīmes. Ceturtdien lemsim, kādi būs mūsu tālākie juridiski pamatotie soļi.»
Jācer, ka NEPLP saņemsies un izspers ārā Latvijas durvīs nekaunīgi iebāzto PBK telekāju. Bet pirms tam šim kanālam vajadzētu parādīt Jura Podnieka veidoto filmu par 1991. gada 13. janvāra nakts notikumiem Viļņā. Vai arī tad dažādi ņevzorovi, caurkrituši kompartijas sekretāri un noziedzīgi VDK virsnieki turpinātu murkšķēt par to, ka «Lietuvu izglāba karavīri, kas aizsargāja Viļņas televīziju» – proti, tie, kuri ar automātu laidēm un tanku kāpurķēdēm šķaidīja neapbruņotus cilvēkus?