Jaciņa kā protesta karogs

Galīgi nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka latvieši ir, nu, tāda... bauru tauta.

Patiesībā latvieši ir smalka un īsti aristokrātiska nācija, kam džemperīšu elegance un ņieburu glamūrs ir daudz svarīgāki lielumi par kaut kādu tur intelektu, ko nevar ne apskatīt, ne pataustīt, ne mugurā uzvilkt. Protams, ne visi ir tādi vietējā kaluma aristokrāti, jo pamanāms, ka daļa tautas nezin kādēļ tomēr cenšas ieraudzīt cits citā un it sevišķi savos priekšstāvjos kādu saprāta dzirksti vai inteliģences atblāzmu. Ja neizdodas, tad, protams, atliek pievērsties jaciņu un svārku analīzei. Jo tā ir vienkāršāk. Un kas gan var būt saldāks par kāda sabiedrībā pazīstama ļautiņa apņirgšanu?

Prāta un profesionālās tālredzības aspekts mūsu sabiedrībā acīm redzami nav populārs. Kultūras eksministre Žaneta JaunzemeGrende tika atlaista ne tikai tāpēc, ka, premjeraprāt, nespēja tikt galā ar Operas samilzušo problēmu, bet lielā mērā arī tālab, ka uz to spieda «tautas sašutums», kas izpaudās inteliģentās dusmās par nesmukiem kleitu fasoniem, neatbilstošiem svārku garumiem un citām eksistenciāli tikpat nozīmīgām lietām. Jo kaut kā nevarēja pamanīt, ka skarbie inteliģenti, kas drosmīgi vērsās pret ministri, būtu veikuši dziļi strukturētu analīzi par viņas padarītajiem (un nepadarītajiem) darbiem. Tādas nebija. Bija tikai emocionāli izkliedzieni, kas pagaisa līdz ar krekliņu «Grende, atkāpies» nonēsāšanu līdz pirmajai veļasmašīnai. Personiska nepatika, ietērpta valstiska nozīmīguma drānās, bija daudz nepievilcīgāka par demisijas izdomātajiem iemesliem.

Arī tagad drānas izrādās primārais cilvēka (amatpersonas) novērtēšanas kritērijs. Tā vismaz izskatās eventuālās kultūras ministres Daces Melbārdes gadījumā. Lūk, viena no tviterpērlēm, kas sirsnīgā ritējumā pildīja sociālos tīklus sakarā ar iespējamās ministra amata kandidātes apģērbu: «Kas par lāstu ar tiem KM? Vienai grūtības notrāpīt svārku garumu, nākošā min. kand. – leopardraksta jaciņā.» Varētu, protams, diskutēt par to, vai leopardraksts šosezon ir aktuāls vai ne, bet lai to dara modes lapu aizpildītāji un visādi citādi stila blogeri, jo še ir cits jautājums: vai tiešām kultūras ministra amata kandidāte jāvērtē pēc bildes, kas izrauta no foto arhīva? Vai tiešām «kultūras cilvēkiem» galvenais kritērijs ir jaciņas strīpainums, pleķainums un spalvainība? Tā vietā, lai painteresētos par Daces Melbārdes uzskatiem viņas pārraugāmajā jomā, «kultūras cilvēki» utojas kā zoodārza paviāni un skaita asaras, kas, iespējams, noritējušas pār Daces Melbārdes vaigu, no amata pavadot Žanetu JaunzemiGrendi. Savādi, bet neviena jautājuma par pašiem pamatiem, proti, par kultūras kā latviskā dzīvesveida un izdzīvošanas iespējām, nemaz nerunājot par tik sarežģītām lietām kā, piemēram, kultūrpolitikas stratēģija attiecībā uz ekonomisko emigrāciju, kas fiziski samazina latviešu skaitu, vai valsts izglītības sistēmas izteiktā mazasinība, mēģinot radīt jauno kultūras cilvēku, kam tā kā pienāktos celt plaukstošo Latviju...

Nekā tāda nav. Tā vietā kulturālā publika kāri apspriež JaunzemesGrendes kleitas un Melbārdes leopardjaciņu – tieši tāpat, kā savulaik apmuļļāja Repšes vastūka uzvalciņu un VīķesFreibergas aizkustinoši meitenīgos īssvārciņus. Protams, nevar gribēt, lai pilnīgi visi, sākot no pēdējā dunduka un beidzot ar akadēmiķi, apspriestu «kultūrpolitikas vadlīnijas», taču no inteliģences, kuras viena daļa savu inertumu pēdējā laikā sublimē tukšā, neradošā agresijā, gan varētu gaidīt kaut ko vairāk par jaciņu apspriešanu. Ja jau tik traki gribējās to JaunzemiGrendi nostumt no amata, kāpēc gan nepastāstīt latvju tautai, kādu ministru vēlas redzēt mūsu «kultūras cilvēki»? Varbūt pat vadlīnijas iezīmējas? Vismaz nojausma?...

Ja dabā nebūtu Kultūras ministrijas, to vajadzētu izdomāt. Jo kā citādi izcelt savu aristokrātismu, ja ne ar zviedzieniem par bijušo vai topošo kultūras ministru svārkiem, šallēm, krellēm, stringiem, zeķbiksēm etc., etc.? Tā, leopardkrāsas jaciņu vicinot kā protesta karogu, beigu beigās var aizvicināties arī līdz ministrēšanai un tikt pie lielās šprices, lai parādītu, kā tad īsti vajag saimniekot tajā kultūras druvā. Un kāpēc gan ne, «kultūras ļaudis»?

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais