«Apzinoties, ka Latvijas Zaļās partijas programmas nostādnes un prioritātes ir vides jautājumi, un respektējot partneru – centriskās partijas Latvijas Zemnieku savienības – rūpes par lauku vidi, Latvijas Zaļās partijas valde ir pieņēmusi lēmumu, ka Latvijas Zaļās partijas deputāti var atbalstīt tikai tādas valdības izveidi, kurā Zaļo un zemnieku savienība pārrauga vides un zemkopības jomas,» teikts LZP izplatītajā paziņojumā.
Tiktāl skaidrs. Bet jaunās valdības ilgais ceļš kāpās jau pārtapis pamatīgā purva brišanā, un nu, ņemot vērā topošās valsts vadītāju kopas īso mūžu, šis process jau sāk kļūt viegli komisks. Vēl aizvakar mēs sapratām, ka ZZS vēlas pārraudzīt vides aizsardzības jomu, vakar uzzinājām, ka to, izrādās, vēlas tikai Zaļā partija. Pirms kāda laika Vienotība piedāvāja Arti Pabriku kā premjerministra amata kandidātu, nu šī partija grasās viņam neuzticēt pat aizsardzības ministra portfeli. Tāda pati mētāšanās ar amatiem notiek katru dienu, mainot prioritātes un iespējas.
Protams, nav īsti saprotams, kāpēc premjera amata kandidāte Laimdota Straujuma tā iecirtusies nepiedāvāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadību zaļzemniekiem, bet dziesma faktiski nav par to. Patiesībā savāda šķiet ZZS vēlme vispār iekļauties šajā valdībā. Nepārliecina teoretizēšana par to, ka zaļzemnieki nevairās no grūtībām, atbildīgos brīžos palīdzēdami ar savu valstisko pieredzi utt. Tā tas kopumā varētu arī būt, taču kāda politiska jēga un tālākredze ir šādam solim, ja ņem vērā to, ka esošās koalīcijas locīklas jau pārpārēm, jau kopš tās pirmās dienas un pat vēl agrāk bija apliecinājušas savu nicinājumu un noliegsmi pret zaļzemniekiem, pilnīgi atklāti tos dēvējot par «oligarhu kabatas partiju» un tamlīdzīgos daiļos apsaukājumos?
«Sarkano līniju» zīmētājs, izjukušam galertam līdzīgās Reformu partijas bijušais līderis Valdis Zatlers izteicās, ka VARAM vadīšana «ZZS ir nepieciešama, lai varētu novirzīt Eiropas Savienības līdzekļus «saviem» novadiem, kā arī risinātu Ventspils mēra Aivara Lemberga un VARAM tiesvedības procesu». Pirms bakstīt ar pirkstu acī saviem oponentiem, reformistiem varētu atgādināt viņu «labos darbus», ko tajā pašā VARAM veicis visu laiku izcilākais ministrs Edmunds Sprūdžs, kā arī nepārvaramo tieksmi «reformēt» ostas, čakli tekot pavadiņā visādām ārvalstu investoru padomēm. Tāpēc teoretizēšana par ES līdzekļu novirzīšanu «saviem novadiem» ir vairāk nekā smieklīga, jo tas vienkārši nav iespējams. Tā ir kārtējā dubļu kulšana ar mērķi: turpināt diskreditēt ārpus koalīcijas esošu politisku spēku, kam tiek dotas iespējas iekļauties jaunajā valdībā.
Tad varbūt tomēr tajā nevajag iekļauties? Kā mēdz teikt, varbūt labāk izturēt pauzi līdz galam, lai ar svaigiem spēkiem sāktu visu no jauna līdz ar nākamajām Saeimas vēlēšanām? Tad, visticamāk, pāri savai «sarkanajai līnijai» nebūs pārkāpuši paši reformisti un valdību varēs izveidot bez apsaukāšanās, tankiem un citas politiskas šļuras. Vēl jau zatleristi turas kā mieti, gan būdami mazliet pārsteigti par to, ka uz valdības veidošanas sarunām tika aicināti arī zaļzemnieki, bet tad «nāksies cīnīties ar iekšējo opozīciju», piebilst eksvadonis Zatlers. It kā šādas cīņas nebūtu notikušas jau iepriekš...
Bet iespējams arī cits skaidrojums, kam ar pauzēm nav nekāda sakara. Šodienas Latvijas politikā faktiski nav nevienas partijas, kas būtu vienota kā zāģa zobi. Gan Vienotībā, gan NA, gan RP, gan ZZS ir savi klani un piekļuves līmeņi, un par to liecina arī šī nemitīgā cīņa par amatiem valdībā: neviens nevar vienoties ne par ko. Taču, ja Vienotība pamanījās uzaicināt Reformu partiju uz «ciešāku sadarbību», tas ir, uz RP pakāpenisku ieplūšanu Vienotībā, kāpēc gan Nacionālā apvienība nevarētu uztaisīt tādu pagaidu bloku ar ZZS? Zaļzemnieku viedoklis par zemes nepārdošanu ārzemniekiem, šķiet, varētu līdzskanēt ar nacionāļu pārliecību par uzturēšanās atļauju ierobežošanu. Tad vismaz kādu laiku varētu vērot, kurš politiskais bloks stiprāks – Vienotība, kas lēnām noņammā reformistus, vai nacionāļi, kas piecieš zaļzemnieku nereti pielaidīgo attieksmi pret Saskaņas centra centieniem.
Ir, protams, arī slavaskāri un gluži saprotamu merkantilismu apliecinoši skaidrojumi zaļzemnieku vēl līdz galam nenoformulētajai vēlmei iekļauties jaunajā, bet ne ilglaicīgajā valdībā. Iespējams, zaļzemnieks Jānis Dūklavs nu tik ļoti vēlas iesēsties zemkopības ministra amatā, ka darīs visu, lai pārliecinātu partijas biedrus atbalstīt nepārdomāto soli – sasmērēties, sēžot aizejošajos mēslu ratos. Būt vienā koalīcijā ar tiem, kam zaļzemnieku pazemošana ir tikpat noturīga kā permanentais uzacu krāsojums – varbūt tas ir politikas diskrētais šarms, kam grūti noturēties pretim?