Dzīvojot līdzi Dziesmu svētku... paliem, lavīnai, paisumam – vienalga, kā mēs nosaucam šo latviskās dvēseles, dzīvesziņas un dzīves alku uzbangojumu –, mēs atguvām kādu riekšavu ticības pašiem sev.
Mēs varam, ja ir mērķis. Mēs spējam, ja kāda iekšēja dziņa liek savu tautiskumu ar lepnumu rādīt, ar pašcieņu nest un ar saudzību saglabāt. Svētdien tālrādē skatoties kopkora koncertu, ar kura pēdējiem akordiem izskanēja Lielie svētki, nevarēju ne acu atraut no dziedātāju skaistajām sejām: cik daiļš ir ikviens cilvēks, kas dzied no sirds. Kā deg sirds, ko viņš uzliek uz plaukstas un atdod mums. Kā mirdz vainags meitai galvā, kā lepojas platmale puisim uz gudrās pieres. Kā lido diriģenta roka pretim skaņu mežam.
Svētā jūsma ir dzīva tikai tad, kad atrodamies viļņa galotnē – latviskuma svētku virsotnē. Kad pienāk atvadu rīts, tad lēnām slīdam uz viļņa ieplaku, tad sākam domāt. Par to, ka noslēguma koncerta repertuārs bija savādi izvēlēts. Par to, ka visu šo brīnišķīgo emociju gūzmu radījušie cilvēki bija nolikti tādos kā otrās šķiras rāmjos, sak, dziediet, kamēr krītat, galvenais, lai svētki izdodas. Par to, ka aizliegums dzert alu ir bijis svarīgāk lemjams jautājums nekā Raimonda Paula dziesmas Manai dzimtenei iekļaušana noslēguma koncerta melodiju listē. It kā vēl nebūtu gana, Pauls vienā no medijiem tiek izsmiets par kaut kādas «Krievijas jaunās himnas» sacerēšanu, kaut gan ar to viņam tikpat sakara, cik klavierēm ar kafijas krūzi. Pēc svētās jūsmas atceramies, ka viens virsdiriģents bija aizmirsis beigt košļāt gummi, sākdams diriģēt kopkori, bet kāds cits koncerta nobeigumā bez aiztures un šaubām noblieza visus Pūtvējiņus, aizmirsdams, ka šajā dziesmā virsdiriģenta godu uzņemas visi cienījamie koru vadīšanas dižgari, nodiriģējot katrs pa pantam. Un svētā jūsma pagaist pavisam, kad pēcsvētku preses konferencē noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs diriģents Ivars Cinkuss pilnā nopietnībā apgalvo, ka, «izskanot XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV deju svētkiem, latviskā tautas gara attīrīšanās rituāls ir veiksmīgi noslēdzies».
Piedodiet, bet vai latviskais tautas gars kaut kādā veidā bija «sasmērējies», ka tam vajadzēja «attīrīties»? Manuprāt, attīrīšanos gan varēja manīt, bet ne jau gars tur pie vainas: nobeiguma koncerta repertuārs bija veiksmīgi «attīrīts» no tautā iemīļotām un brīnišķīgām melodijām, kuru vietā salikti gabali, kas, maigi sakot, garlaiko un rada neizpratni gan dziedātājos, gan klausītājos. Vai koncerta teju bezgalīgais garums – sešarpus stundas – bija nepieciešams, lai to izdaiļotu ar vairākām vienādas intonācijas līgodziesmām, pievienojot tām muzikāli gudro, bet tautas svētkiem pilnīgi nepiemēroto Uģa Prauliņa Jāņu nakts mistēriju? Svētdien, ja nemaldos, nenotika komplicēto kora skaņdarbu olimpiāde, bet gan Dziesmu svētki, kuros prieks jāizjūt visiem, ne tikai olimpiādes uzvarētājiem. Vai ne tāpēc kopkoris nekādi nevēlējās uzsākt Mistēriju, izsakot savu attieksmi ar vieglu protesta vilnīti, kas pārskrēja visu estrādi?...
Toties šajā koncertā neatradās vieta melodiskuma un simbolisma šedevriem – Raimonda Paula Manai dzimtenei vai, piemēram, Emīla Dārziņa Lauztajām priedēm. Paula skaņdarbam, kas savulaik radīts tieši Dziesmu svētkiem, vajadzēja gaidīt, kad tiek aiznests prom svētku karogs, un tikai pēc tam organizatori «atļāva» izskanēt šai «aizliegtajai dziesmai», kas kļuva par koncerta patieso, galveno nobeigumu. Kas tas bija? Organizatoru iedomība vai vienkārši maziska vēlme pazemot gan Raimondu Paulu, gan Lielā kora dziedātājus? Varbūt tas bija tāds «attīrīšanās rituāls» noslēguma koncerta māksliniecisko vadoņu gaumē? Bet varbūt tomēr vajag atturēties no tādas «mākslinieciskās vadīšanas», ja nav cieņas ne pret koristiem, ne skatītājiem, ne dziesmu autoriem?
Bet pirmām kārtām šādiem vadoņiem, šķiet, nav cieņas pret pašiem Dziesmu svētkiem. Dzenoties pēc daudzuma (dziesmu skaits) un muzikālas oriģinalitātes (Jāņu nakts mistērija u. c.), beigu beigās tika panākta skaņu un kustību bezjēdzīga pārblīvētība, kas nomāca pašu galveno – ideju, ka Dziesmu svētki ir, kā teica Imants Kalniņš, tautas rituāls. Šie svētki ir viens no tautas esības pamatakmeņiem, svētki, kuros latvietis dziesmā vienojas ar savu Latviju, paceļoties spēkā un pārliecībā pāri ikdienībai un raizēm. Bet paļauties tikai uz to, ka gan jau dziedātāji «aiznesīs to emociju līdz skatītājiem», ir nekrietni. Jā, dziedātāji aiznesa. Paldies viņiem par to. Aiznesa – par spīti mākslas vadoņu centībai, lai tas nenotiktu. Izrādās, tautas dziesmu garu nav tik viegli nokaut.