Elita Veidemane / Viedokļi

Stagnātu partija ar pārcilvēciskām pūlēm beidzot sasniedza reitinga griestus: nu viņus atbalstīja 2,5% vēlētāju. Pateicoties tik spožam rezultātam, partijas kodols saprata: uz Rīgas mēra amatu jāvirza nevis viens kandidāts – kā to darīja tās pārējās, no ratu pakaļas izkritušās neveiksminieku partijas – bet gan divi.

«Tas ir piemērs, kas notiek, ja valsts vadītāji sajūk prātā ar 75% nodokli. Viņiem seko arī aktieri.» Šādu ierakstu tviterotavā pamanīju svētdien, kad tīmeklis burtiski vārījās, apspriežot franču (nu jau krievu?) aktiera Žerāra Depardjē Soču pusdienas ar Krievijas prezidentu Putinu, Depardjē Krievijas pilsonību, ko apliecināja pases saņemšana, viņa dejas uz Mordovijas operas teātra skatuves un dzīvokļa atslēgu saņemšanu Saranskas jaunceltnē, kas atrodas netālu no gulaga nometnes, kuru Mordovijā gana daudz.

Šo saraksti ar epasta starpniecību varētu arī izmest vēstures mēslainē, ja vien tā neliecinātu par valsts un pašvaldības amatpersonu īpatnējo izpratni par publisko komunikāciju. Sarakste sākās šā gada janvārī, un tajā piedalījās Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis un viņa kolēģi, kā arī šo rindu autore.

...Mājiņa bija tā ieputināta sniegā, ka no tās varēja saskatīt vienīgi apdrupušo skursteni, kas kā vecs vīrs savu pīpi pakšķinādams, vēla dūmu mutulīšus saltajā, nekustīgajā, mirdzošas sarmas piesātinātajā gaisā.

Socioloģiskajā aptaujā par Ziemassvētku vecīša esamību vai neesamību uzvarēja viedoklis, ka vecītis eksistē: par to nobalsoja 66,6% aptaujāto. Pretēju viedokli pauda 33,3% aptaujāto.

«Kaut kur sēž cilvēki, kuri ir atbildīgi par to, ka manām meitām jāaug bez tēva. Un es ar saviem nodokļiem viņus uzturu. Bez Alda man ir ļoti grūti, un es nezinu, vai pietiks spēka novest līdz galam to, ko esmu iecerējusi,» rūgti noteic Inta, pabeigdama stāstu par kārtējo birokrātisko galopu, kas viņai jāizlēkā, lai uzbūvētu, kā viņa ironizē, – megabūvi: jaunu kafejnīcu šā gada sākumā nodegušā krodziņa vietā, kas atradās netālu no Skrundas, Liepājas šosejas malā.

Laikmetu burzmā kaut kā bija paskrējis garām fakts, ka Latvija no parlamentāras valsts pēkšņi pārtapusi par premjervalsti, un šis stāsts patiesībā ir garāks par šo teikumu.

...Dainas kundze man plaukstā iespieda nozīmīti plīvojoša Latvijas karoga izskatā. Sarkanbaltsarkanā karoga. «Un tagad dziedāsim Latvijas himnu,» viņa teica un piecēlās. Tas varēja izskatīties savādi: Salacas krasts, krēslaina novakare, vairs neviena cilvēka...

«Jūsuprāt, šie cilvēki būtu jāsoda?! «Tautas» pārstāvis Bērziņš grib pat sodīt ar 500 latiem!!! Patriotismu nevar piespiest!» – tāds agresīvs tvīts sociālajā tīklā izspruka kādam vīram kā spļāviens 18. novembra svētku rīta gaisotnē. Bet bija jau iemesls šā vīra paštaisnajai neiecietībai: ļaudis apsprieda kāda cita tvītotāja bēdīgo atziņu, ka pusei no aplūkotajām mājām neesot valsts karoga, un kā tad tu to karogu pakārsi, ja nav pat karoga turētāja?

«Krievu laikā esmu piedalījies astoņu samērā lielu tiltu būvniecībā. Ja manu darbu neatzīst, pieprasu, lai Viņķele pār šiem tiltiem nebrauc. Sarakstu varu piestādīt. No mūsu paveiktā tik daudz ir postā aizlaists, tomēr vēl vairāk ir palicis.

Pētera Laķa piemiņai

«Kāda gan nozīme tiem dažiem burtiņiem, kas ierakstīti pasē? Nafig man tāds ieraksts – latvietis!» – prastā atklātībā piegružodams sociālo tīklu, pauž kāds jaunulis, iekļaujoties karstajā diskusijā par to, vai LR pilsoņa pasē ir ierakstāma tautība vai ne.

Reformu partijas (RP) kopīgā gatavošanās tīģera lēcienam ir veiksmīgi sakritusi ar tās ministra Edmunda Sprūdža individuālo rēcienu Ventspils mēra Aivara Lemberga virzienā.

Intensīvi rakņājoties politisko atmiņu krātuvēs, neatradās neviena eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pārdomu vēstule, kurā viņa pēdējo piecu gadu laikā būtu paudusi sarūgtinājumu par tautas likteņiem, dienām un nedienām.

Kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Valda Reisa mūs, piektklasniekus, sāka vest ekskursijās pa Latviju, pa tādām vietām, kas mums pat ģeogrāfijas sapņos nerādījās, mēs vēl nenojautām, cik nozīmīgi turpmāk izrādīsies šie pārgājieni: tie bija kā pirmās mācību stundas ne tikai latviešu valodā izrunājamiem un izjūtamiem vietvārdiem, bet arī izpratnei par to, ko mums kādreiz nozīmēs Latvija.

Nesen dzirdēju jauku anekdoti. Ar ko atšķiras instalācija no performances? Ja mākslinieks noliek pie kaimiņa durvīm kluci un aizbēg, tā ir instalācija. Ja mākslinieks noliek kluci, piezvana pie durvīm un sagaida, kad tās atver saimnieks, tā ir performance.

«Trakums tāds, ka dzīve kļūst arvien īsāka,» kādā savā intervijā ironiski teic Uldis Stabulnieks. Tāds lēnīgi smaidīgs, tajā pašā laikā – ar melodisku, iekšēju precizitāti noasināts. Par sevi ne īpaši labprāt stāstošs. «Mani pazīst tikai pēc dziesmas Tik un tā,» viņš tikpat ironiski, taču bez uzspēles piebilst.

Tas, ka Vladislavs Rafaļskis ir publiski pateicis noniecinājuma vārdus Latvijas valstij, nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo 40. vidusskolas pedagoga Rafaļska «politiskā darbība» jau ilgāku laiku ir varonības aktu pilna: tā, piemēram, 2004. gadā šis biedrs aktīvi organizēja krievu skolu protesta pasākumus pret izglītības reformu, sevišķu sajūsmu nekārtības cēlāju vidū izraisot ar paša iedziedātu pretlatvisku dziesmeli, kuras meldiņu šis krievu valodas un literatūras inteliģents bija nozadzis grupai Pink Floyd.

Roberts Ķīlis ar bungu solo publikā uzsit tādu asini, ka vēlētāji spiedz un ir gatavi mesties pie urnām. Viņus uzmundrina ugunīgā soliste Solvita Āboltiņa ar pilnīgi jaunu dziesmu par Saeimas atlaišanu, bet Edmunds Sprūdžs, basģitāru kā Nacionālās attīstības plānu kautri padusē ietvēris, piedungo dominanti.

Mūs mēģina iznīcināt, zem mums rok, lāpstas jau sitas gar papēžiem, speram pretim, lai tur vai kas! – tādi ir Reformu partijas (RP) augstie un satrauktie saukļi, ko var baudīt ikviens politikas vērotājs.

Mārtiņš Roze (1964.28.09.–2012.08.09.)

«Jā, šī dziesma kādreiz bija himnas vietā, nu tā acīmredzot vairs nevienam nav vajadzīga,» vērtējot sava populārā skaņdarba Manai dzimtenei izmešanu no Dziesmu svētku repertuāra, teic Raimonds Pauls.