Elita Veidemane / Viedokļi

Līdz asarām aizkustina latviešu tautas jūtīgums un kaunīgums.

«Lēmums ECOFIN ir pozitīvs, Latvijā būs eiro! Ir pabeigta Latvijas integrācija Eiropā! Papildus stimuls izaugsmei, labklājībai, stabilitātei!» – tik priecīgi tvītoja finanšu ministrs Andris Vilks, saņemot «pozitīvo signālu» par Latvijas uzņemšanu eirozonā.

«Vispār jau man ir vienalga, kas notiek tajā aukstajā un nemīlīgajā zemē, kurā pat rupjās maizes nav, žēl, ka briti nespēj atmest savu tradicionalitāti un neatsakās no monarhijas, tā 21. gadsimtā izskatās smieklīga, un cilvēciņi, kas jūsmo un čurā biksēs, ieraugot viņus, ir infantili,» dusmīgi pauž kāds interneta vides apdzīvotājs, vērtēdams britu karaļnama priecīgo notikumu – Lielbritānijas troņmantnieka piedzimšanu.

Sociālie tīkli tomēr ir viena noderīga lieta: tajos var apmainīties viedām domām, izklāt emocijas, izkratīt sašutumu, rast padomu, risināt psiholoģiskus uzdevumus... Nu, raugi, viens piemērs.

Dzīvojot līdzi Dziesmu svētku... paliem, lavīnai, paisumam – vienalga, kā mēs nosaucam šo latviskās dvēseles, dzīvesziņas un dzīves alku uzbangojumu –, mēs atguvām kādu riekšavu ticības pašiem sev.

«Es tomēr viņiem neko nepateicu: baidījos, ka viņi mani izsmies,» sarūgtināta par savu nedrošību un jaunuļu nekaunību, piebilda Svetlana. Viņa bija viena no garāmgājējiem, kas liktenīgajā 21. jūnija vakarā, ejot pastaigāties pa Vecrīgu, ieraudzīja ugunsgrēku, kas bija sācis plosīt Rīgas pili.

Mākoņu, ikdienas un senču asiņu pieliekti, atgriežamies pie saknēm. Vismaz reizi gadā. Ziemsvētki ir vairāk Dieva bijāšanas un sevis dvēseliskās izvērtēšanas pieturvieta, savukārt Jāņos atdzimst mūsu pagānu asinis. Šķērītē lidot pāri ugunskuram, starp pilnmēness puķēm papardes ziedu atrast, rasas bļodiņās jaunības eliksīru destilēt, plikam pērngada kumeļus jādelēt... Vasaras zaļo un zūdošo plīvuru pārklāt pāri saviem kaislajiem centieniem iegūt Mūžības izpratni par to, kas tu esi, un par to, kas tu nebūsi nekad. Pietuvināties paisumam, aizbēgt no bēguma, saprast, ka esi sīkāks par skudru un dižāks par Visumu, sablīvētu Ūsiņa, Ausekļa, Pērkona un Māras glabātajos gadskārtu rakstos.

«Es iestājos Eiropas krievu aliansē!» – priecīgo notikumu man pavēstīja attāla paziņa, ar kuru sagadījāmies kopā kādā pasākumā. «Ak, tā? Un ko tad tu tur dari?» – paudu atturīgu interesi.

«Vienotībai ir vajadzīga jauna politiskā lielgabalu gaļa,» pēc Solvitas Āboltiņas intervijas Neatkarīgajā pauda Reformu partijas līderis Valdis Zatlers. Saeimas priekšsēdētāja bija neuzmanīgi, patiesību sakot, bezgala uzmanīgi izteikusies, ka Vienotība ir atvērta Reformu partijas (RP) biedriem, kuri nav mierā ar pēdējās politiku. Reformists Zatlers nepalika atbildi parādā, likdams saprast, ka tie Vienotības biedri, kuri nav apmierināti ar partijas priekšsēdētājas Āboltiņas vadības stilu, var droši sakravāt savus politiskos čemodāniņus un doties Reformu partijas daudzsološajos apkampienos.

Jūrmalas vēlēšanu rezultātu izveidoja uz iecirkņiem neaizgājušie vēlētāji. Faktiski tāpat kā visā Latvijā: vēlēšanu rezultāts būtu krietni vien citāds, ja ļaudis saņemtos un veltītu dažas sava dārgā laika minūtes, lai pievērstos savas pilsētas nākotnei.

«Jums dāvana no Alternatīvās partijas!» – mani krieviski uzrunā kāds pusaudzis pie viena no Jūrmalas lielveikaliem, sniedzot man plastikāta maišeli ar uzrakstu Partija Alternative. Latviski atbildu, ka no svešiem dāvanas nepieņemu.

«Toreiz, kad atbrīvoja Rīgu, kad atbrīvoja Latviju, kam tad bija jāatdod vara – tiem, kas cīnījās pret Padomju Savienību? Tā sanāk! Tāpēc nē, nekādas okupācijas šeit nebija, bet notika atbrīvošana un uzvara pār nacistisko Vāciju.»

Man neienāktu prātā 4. maijā rakņāties pa politisko dūksnāju, meklējot kādu satrunējušu siekstu, kas, melna ļaunuma piesātināta, vēl spētu nočerkstēt, sak, dabūjāt, ko gribējāt – bijāt gatavi pastalās uz brīvību iet, nu tad ejiet ar’, neaizmirstiet tikai savus nabadzības plikumus noslēpt!

Kad cilvēkiem galīgi vairs nav ko darīt, viņi veido politiskās partijas un piesaka to startu pašvaldību vēlēšanās. Latvijā septiņos pagastos esot tikai pa vienam vēlēšanu sarakstam. Nu, tiešām nožēlojami.

«Dombrovska veiksmes stāstā visiem pienākas dzīvot nabadzīgi, ar jostām, kas savilktas ap kaklu. Gan jau beigās samazinās algu tiem, kuri saņem ap 200 latiem mēnesī, un atdos naudu Liepājas metalurga miljonāriem,» sašutusi teic kāda interneta ziņu lasītāja, komentējot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) kārtējo reformu izvirdumu – reformēt Latvijas skolotāju algu sistēmu, jo, raugi, valstī esot tādi skolotāji, kuri, grābšļi tādi, saņem teju 1000 latu mēnesī.

Lupatīgi neizteiksmīgajām eiro banknotēm katram nu būs jānopērk īpašs maciņš – tāds, kurā varētu ielocīt nelielas spilvendrānas cienīgu apmēru naudaszīmes. Mūsu gaumīgos latus pēc 2014. gada 1. janvāra sašķērēšot un izkausēšot.

«Vai nebūtu laiks padomāt par Latvijas pievienošanu Krievijai?» kādā interneta portālā nevainīgi vaicā partijas Par dzimto valodu līderis Vladimirs Lindermans. Un turpina: «Visi mēģinājumi atrisināt krievu jautājumu, traktējot to kā Latvijas Republikas iekšējo problēmu, nav vainagojušies panākumiem. Eirosavienības līmenī arī nav rezultātu, Rietumi krieviem palīdzēt netaisās. Pieklājīgi, bet atsaka. Paliek Krievija. Loģiski pieņemt, ka radīsies partija (organizācija, kustība, kā vēlaties), kas noliks mērķi pievienot Latviju Krievijai.»

Šodien mēs skatāmies uz karogiem. Un vērtējam, kā namsaimnieki – valstiski vai privāti – izturas pret 25. martu, kas ir mūsu sēru diena. Pie vienas ēkas karogs kā izbalējusi trauklupata, izžņaudzīta un noplukusi, ar kaut kādu melnu zeķi apsieta.

«Es neko nedzird, ko jus sak,» lauzītā latviešu valodā atbild policists. Protams, nedzird: pāri visam Brīvības pieminekļa laukumam uz visskaļāko dārd tā dēvēto antifašistu rīkotās sapulces un piketa krievniecisks armijas maršs, pēc kura uz karstām pēdām seko tikpat skaļās bazūnēs iepakoti meli par latviešu leģionu.

Kad ļautiņš nezina, ko savā garlaicībā iesākt, viņš gatavs izmēģināt pat kreisās auss kasīšanu ar labās kājas pēdu. Publiski, tā, lai redz ne tikai draudzīgais kaimiņš kāpņu telpā, bet arī svešs pasažieris autobusa pieturā.

«Tjarves kungs nevienu TV raidījumu nav veidojis, radošais darbs viņam svešs. Bet varbūt vadītājam tas nemaz nav vajadzīgs,» izteicās kāda bijusī Latvijas TV darbiniece, piebilstot, ka viņā mājo 99% pārliecība par Rolanda Tjarves iecelšanu (ievēlēšanu) LTV ģenerāldirektora amatā.

Principā Aivim Ronim nav humora izjūtas. Ja būtu, tad viņš varētu pasmieties kopā ar nacionālās lidsabiedrības airBaltic reklāmas un mārketinga stratēģiem, ieplānojot nākamās biļešu pārdošanas aktivitātes, kurās kā reklāmas tēls tiktu izmantots, piemēram, Ļeņins un viņa dzimšanas diena 22. aprīlī.