Izsmalcinātie makaroni
Izmeklēšanas farss, kas vārās Borisa Ņemcova slepkavības lietā, ir tikai viens gabaliņš Krievijas politiski vēsturiskajā puzzle game (atjautības spēle, kurā no simtiem mazu fragmentiņu jāsaliek viss attēls), ar kuru tā izklaidējas gadsimtiem, ieliekot tajā arvien jaunus melu un puspatiesību sižetus.
Nav ne mazāko šaubu, ka šī slepkavība netiks atklāta – tieši tāpat kā visas pārējās Krievijā pastrādātās politiskās slepkavības, varbūt vienīgi atradīs tās fiziskos pastrādātājus – droši vien jau līķu stāvoklī, bet neatradīs, precīzāk sakot – nevēlēsies atrast, pasūtītājus, par kuriem visi nojauš.
Bet vēsturiskās puzles paralēles ir acīmredzamas.
Martā aprit 75 gadi kopš Vissavienības kompartijas centrālkomitejas politbiroja sēdes, kurā tika apstiprināta tūkstošiem sagūstīto poļu gūstekņu apšaušana. Tie bija cilvēki, kurus padomju armija sagūstīja savā 1939. gada iebrukumā Polijā, un viņu vidū lielākoties bija virsnieki, policisti, inteliģences pārstāvji, profesori, ārsti, garīdznieki, zemes un fabriku īpašnieki, advokāti un ierēdņi. Tā kā Polijā augstskolu absolventi kļuva par rezerves virsniekiem, staļinisti apkāva lielu daļu šo jauno cilvēku. Staļina naids pret poļiem nebija remdināms kopš 1920. gada, kad viņi karavadoņa Pilsudska vadībā pie Vislas sakāva boļševiku karaspēku. Staļina aprēķins 1940. gadā bija pareizs: jāiznīcina poļu inteliģence un virsniecība, kas vēlāk – dies nedod! – varētu kļūt par pamatu atdzimstošajai Polijai. Un tā Katiņā un citās vietās tika nošauti vairāk nekā 20 000 poļu.
Padomju Savienība ilgi liedzās, ka būtu jelkādā veidā saistīta ar šīm masu slepkavībām. Tikai Gorbačova un Jeļcina laikā «pēkšņi» tika atklāts, ka – jā, NKVD bendes 1940. gada pavasarī noslepkavojuši tūkstošiem poļu gūstekņu. Sāka vērt vaļā Maskavas arhīvu. Taču Krievijas prezidents Vladimirs Putins 2004. gadā šo vēsturiskās patiesības uzvaras gājienu apturēja, sak, nav te ko mest aizdomu mēslus uz mūsu varonīgo pagātni. Putina skaļajos centienos atmazgāt valsts asiņaino būtību sirsnīgi ieklausījās arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas 2012. gadā to atzina par kara noziegumu, taču neatrada pietiekamu juridisku pamatojumu, lai rosinātu sākt to izmeklēt no jauna...
Tajā pašā gadā atklājās arī, ka gan Lielbritānija, gan ASV zinājušas par Padomju Savienības veiktajām masu slepkavībām Katiņā un citviet: ne Rūzveltam, ne Čērčilam negribējās kašķēties ar savu sabiedroto Staļinu. Tomēr abas sabiedroto valstis centīgi uzturēja PSRS pasaciņas par «vainīgajiem vāciešiem». «Ja jūs domājat Katiņas lietu, tad esmu ieinteresēts tikai tad, ja tas norāda uz vāciešu līdzdalību,» telegrammā rakstīja kāds sabiedroto militārā izlūkdienesta pārstāvis.
Tāda solidāra klusēšana vērojama arī šodien, jo neviena lielvalsts, kur nu vēl runāt par mazvalstīm, negrib Krievijas varai sejā pateikt skarbo patiesību. Kaut gan pamats būtu vispamatīgākais. Negrib tāpēc, ka Krievija šodien – tāpat kā PSRS tolaik – ir milzīga «stratēģiskā partnere», gan uz māla kājām, un tomēr. Ja tas bruks, tad zem sevis apraks daudzus. Tāpēc mīļā miera labad jāmelo līdzi vai vismaz jāklusē. Un Rietumi arī veiksmīgi klusē, kā zemi saēdušies. Protams, iziet miljonu maršā ar Je suis Charlie plakātiem, protestējot pret 12 karikatūristu nogalināšanu, – tas ir pavisam kas cits nekā, piemēram, uz brīdi iedomāties, kā tas ir, ka Eiropas vidū – Ukrainā – notiek karš, ko izraisījusi Krievija un kurā nogalināti tūkstošiem cilvēku. Neesmu Rietumos manījusi nekādus maršus ar plakātiem Je suis Ukraine. Pie mums, starp citu, arī ne. Jo Ukraina, zināt, ir tālu, un vispār tas mums pie elkoņa. Jo «mēs par amerikāņu interesēm karot neiesim».
Kremlis izprot šo klusēšanu pareizi un turpina Rietumiem kārt uz ausīm makaronus. Visi pateicībā tos apēd un vēl paslavē izsmalcināto garšu. Lūk, viens cilvēks gribēja pateikt tautai un pasaulei patiesību par Putina varu, dabūja pusduci ložu mugurā. Bet mums vēl ilgi vajadzēs klausīties Kremļa angažēto «izmeklētāju» versijās, kas melu piepildījuma ziņā ne ar ko neatpaliek no Katiņas slepkavību «izmeklēšanas» versijām. Bet, kā teica kāds prātnieks: cilvēki, kas mīl un ciena Staļinu, ir daudz bīstamāki nekā pats Staļins, jo tieši viņi rakstīja ziņojumus un šāva. Staļinu aprakt ir viegli, daudz grūtāk ir atveseļot tautu. To pašu var teikt arī par mūsdienām. Jānomaina tikai galvenie varoņi.