«Lai lasās prom no Saeimas, ja nespēj strādāt!» – skarbi izteicies kāds interneta rakstonis, vērtējot deputāta... Jā, kura deputāta rīcību?
Neuzminējāt, par Vienotības Veiko Spolīti še nav ne runas. Kaut arī viņu 29. oktobrī pieķēra pie auto stūres 1,4 promiļu reibumā, kaut arī viņš 5. novembrī sagaidīja «mīkstā» mandāta apstiprināšanu, pirms tam ne vārda nebilstot dzimtajai partijai par savu fušieri. Vēl vairāk: Spolīša kungs nule izteicās, ka neplāno nolikt deputāta mandātu, jo tādam solim esot nepieciešams daudz nozīmīgāks iemesls. Vienotības biedri trešdien diskutēja par to, ka viņš ir apkaunojis partiju, tālab viņam vajadzētu nolikt mandātu, bet, ja viņš atteiksies, tad par to jālemj parlamentam.
Bet, kā jau teicu, runa nav par Spolīti. Niknais komentārs attiecas uz Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju un Saeimas deputātu Raivi Dzintaru. Viņš 4. decembrī ir nolicis deputāta mandātu, jo nākamo pusgadu izmantos bērna kopšanas atvaļinājumam. To pieļauj Saeimas Kārtības rullis. Taču niknais «komentētājs» klaigā: «Redzat, nu, kādus deputātus esam iebīdījuši, viņiem nošpļauties par Latvijas nākotni, ka tik viņiem izdevīgi!» Tādu klaigātāju ir gana daudz, un sāk rasties pārliecība, ka lielāko daļu valsts pilsoņu tiešām uztrauc viena deputāta atrašanās vai neatrašanās parlamentā, viņa pašaizliedzīgais darbs vēlētāju labā un Latvijas nākotne kā tāda. Izdevīgums, protams, tiek mērīts naudā, sak, Dzintaram alga liela, tāpēc viņa «tēta alga» būs attiecīgi pieklājīga.
Taču Raivis Dzintars – bļāvējiem par nelaimi – atbild, ka viņš nepretendē uz valsts pabalstu un algu par šiem mēnešiem viņš arī nesaņems. Savukārt tiem, kuri sašūt par traģisko vakuumu, kas politiskajā telpā iestāšoties pēc Dzintara aiziešanas bērna kopšanas atvaļinājumā, viņš paskaidro: «Es (..) sekošu līdzi politikas procesam un neliegšu padomu vai zināmu palīdzību, ja tāda būs vajadzīga komandas biedriem.» Un kaitējums organizācijai netiks nodarīts. Ar nosacījumu: «Ja esmu vadījis labi, tad organizācijai dažus mēnešus jāspēj turpināt līdzšinējo kursu un solījumu izpildi pilsoņiem arī bez manas ikdienas klātbūtnes.» Sašutušajiem politikas patērētājiem Raivis Dzintars taktiski izklāsta, ka viņš savu lēmumu palīdzēt sievai bērnu audzināšanā ir izlēmis, nopietni to pārdomājot un «detalizētāk paskaidrojot apstākļus» saviem kolēģiem.
Šķiet, nekādu komentāru vairs nevar būt, un, ja mūsu valstī demogrāfiskais jautājums ir prioritārs, tad taisnprātīgo tiesātāju mutēm vajadzētu aizklapēties kā kūtsdurvīm caurvējā. Taču jaunizcepto tiesnešu izpētes kāre nerimstas, sak, gan jau tur kaut kas netīrs slēpjas, un ne jau bērnu dēļ Dzintars aiziet no Saeimas uz veselu pusgadu! Tiesneši pat nepieļauj domu, ka cilvēks var pamest pieklājīgi apmaksātu darbu ģimenes dēļ. Pamest godīgu – godīgu! – iemeslu dēļ.
Savukārt diskusija par Veiko Spolīša iedzērienu pie stūres sāk izskatīties pēc sen apnikuša humora gabala pārstāstīšanas katrreiz citā kompānijā, proti, katrreiz citā vadošās un valdošās partijas spārnā. Bet smieklīgāk par veco dzērājstāstu ir tas, ka šie spārni neizceļas ar eņģeļbaltu morāli, jo āža kāju, kā smejies, nenoslēpsi. Ko tik tajos spārnos neatrast – gan vēlētāju balsu pirkšanu, gan lakatiņu kontrabandu, gan deputāta atteikšanos no mandāta pilnīgi idiotisku iemeslu dēļ, gan Kārļu pārveidošanu par Karlīnēm un citas ģeķības... Par šiem politisko īsfilmu kadriem gan neatceros tādu sašutumu kā par Raivja Dzintara absolūti saprotamo vēlmi palīdzēt ģimenei pārvarēt grūtības, kuras viņš saprotamu iemeslu dēļ nevēlas detalizēti izklāstīt visai plašajai un zinātkārajai vēlētāju saimei.
Veiko Spolīti, protams, nevajag izmest politikas mēslainē: viņš var noderēt kā uzskates materiāls anonīmo alkoholiķu sanāksmēs, kā plakāta seja partijas attīrīšanās procesa vizualizācijai. Jo gan jau ne visi partijas locīklas ir zvērināti atturībnieki. Visādā ziņā. Bet tas, ka skaļuma ziņā tracis par Dzintara īslaicīgo novēršanos no aktīvās politikas līdzinājās Spolīša skandālam, liek domāt: vai mūsu vērtību sistēma nav pārlieku sagrīļojusies zem smagās veiksmes stāsta nastas, kas spiež lūkoties ikdienas izdedžos un sodrējos, aizmirstot, ka virs skursteņa ir arī zvaigznes?