Muļķi visapkārt?
«Tāpēc LV dzīvot ir riebīgi: auksts, netīrs un muļķi visapkārt,» pēc iznīcinošas kritikas, kas vērsta pret bijušo dzīvesvietu un tās iedzīvotājiem, uzsverot, ka sabiedrības lielākā daļa ir diletanti, interneta vietnē secina kāda anonīma «rakstniece» («rakstnieks»?), vēl piebilstot, ka Latvijā nedzīvojot jau sen. Tad gribas teikt: un paldies dievam, ka nedzīvojat!
Tā faktiski ir pirmā reize, kad pret cilvēku, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir bijis spiests pamest dzimteni, līdzjūtības un žēluma vietā izjūtu asu nepatiku, pat riebumu. Šķiet, ka šī anonīmā soģe ir apvainojusi mūs visus, tos, kuri palikuši Latvijā – arī kaut kādu iemeslu dēļ. Svēta vieta tukša nepaliks, skaidro gudrinieki, un viņiem taisnība: Latvija ir brīnišķīga zeme, kas vēl nav galīgi iztukšota, bet tas var notikt, un tad mūsu vietā atnāks citi, kuriem vārds «Latvija» būs tikpat nenozīmīgs kā anonīmajai «rakstniecei». Viņiem Latvija būs tikai teritorija, kurā nav zemestrīču, cunami un citu nešpetnu dabas parādību, toties ir līdzena un mierīga dzīvošana ekoloģiski pieņemamā vidē. Pagaidām pieņemamā. Kas būs vēlāk – to nezinām.
Bet ko patlaban dara tie «muļķi visapkārt»? Pavisam nesen viņi saziedoja 317 174 eiro, lai smagi slimais puisēns Dāvis varētu doties uz ASV klīniku, lai tur viņam veiktu operāciju, kādu neuzņēmās neviena Eiropas ārstniecības iestāde. Vēl pirms kāda laika «muļķi» sameta kopā naudiņu – vairāk nekā 100 000 eiro, lai bezcerīgi slimajai Zanei tiktu veikta plaušu transplantāciju. Nu Zane dzīvo. Bez ziedojumiem viņa neiztiktu – operācija netiktu veikta. Tāpat kā Dāvis neiztiktu. Tā bija izvēle – lūgt ziedojumus vai mirt. Līdzīga izvēle ir arī tiem, kuri cer uz labdarības maratoniem, kas ir kā dzīvības ceļš ļoti daudziem bērniem, kuriem skaudri ir vajadzīga palīdzība.
Protams, bija saujiņa humanoīdu, kas apšaubīja palīdzības nepieciešamību gan Dāvim, gan Zanei, jo, raugi, ir daudz citu cilvēku, kam arī piemetušās nedziedināmas ligas. Jā, tādi ir. Bet – ja nepalīdzēsim kaut vai dažiem, vai no tā kļūs labāk visiem? Tagad netirzāsim valsts līdzdalību, tas ir cita raksta temats. Vēlme ziedot nav tieši proporcionāla valsts spējai vai nespējai palīdzēt konkrētam indivīdam. Tieši otrādi: jo izteiktāka ir ierēdņu vienaldzība, jo dāsnāks ir ziedojumu birums un sirds atvērtība.
«Rakstniece» par tādiem pašiem «muļķiem visapkārt» droši vien uzskata arī tos pašaizliedzīgos un cerību pilnos cilvēkus, kuri teju trīs dienas meklēja ziemīgās jūras viļņos pazudušo kaitotāju Renāru Mileiku. Prāts skaidroja: cilvēks nevar izdzīvot ledainā ūdenī vairāk par divām stundām, pat ja viņš uzvilcis aizsargtērpu. Taču kādā sirds stūrītī mita cerība: brīnumi taču kādreiz notiek! Un ļaudis, gan tie, kuri pazina Renāru, gan tie, kuri nekad par viņu nebija pat dzirdējuši, devās uz jūras malu, lai meklētu brīnuma apliecinājumu. Palīdzēt! Lūk, kas bija svarīgi. Kaut vai ar tēju, siltām segām un lukturīšiem. Kaut vai ar uzmundrinājumu. Taču cerības, ka Renārs atradīsies dzīvs, kusa ar katru sekundi. To saprata ikviens, kas piedalījās meklējumos, un katrs, kas sekoja šai izmisīgajai cīņai ar nolemtību. Bet varēja taču neko nedarīt. Gan jau Renāru atrastu tāpat, vai ne? Jūra beigu beigās visus atdod! Tomēr «muļķi visapkārt» tērēja savu laiku un, protams, arī naudu, lai meklētu vienu ekstrēmistu, kas, dabīgi, pats vainīgs, ka ar viņu tā sanācis.
Taču ir kaut kāda vārdos neietērpjama cilvēcība, kas patiesu līdzjūtību un līdzdalību atšķir no augstprātīgu tukšpauru vāvuļošanas. Mēs varam stundām runāt par to, ka tas ir neprāts – kaitot vētrainā ziemas jūrā, par to, ka Renārs, to darot, ir bijis bezatbildīgs un tā tālāk. Bet tādi kā viņš vienmēr meklē okeāna augstāko vilni, kalna stāvāko nogāzi vai pavasara straujāko upi. Un katrā ziņā to atrod. Varbūt pēdējo reizi – tomēr atrod. Bez tādiem kā viņš pasaule nebūtu tik dažāda, un varbūt viņi pie mums nāk ar savu pārdrošību, lai mēs sevī atrastu to siltumu, par kuru merkantilajā dienu steigā esam aizmirsuši?...
Arvien pārliecinos, ka Latvijā dzīvot ir brīnišķīgi: te ir silti, te ir tīrība. Aukstuma periodus pārvarēsim, putekļus – aizslaucīsim. Ja vien būs vairāk tādu «muļķu visapkārt», kam Latvija svarīga, nevis centrējums pašiem uz sevi.