Dieva dāvana un veca zupa

© F64

«Mudini meitu pēc studijām atgriezties Latvijā,» teica kāds Eiroparlamenta deputāts, uzrunājot lidostā satiktu paziņu, kurš nule bija pavadījis savu lolojumu uz lidmašīnu. «Tev viegli tā runāt,» indīgi attrauca pavadītājs, «tu ar savu deputāta algu izdzīvosi arī Latvijā. Bet ko viņai te darīt?» «Bet tu taču esi patriots,» sirsnīgi izbrīnījās deputāts. «Patriots es esmu, taču ar to vien paēdis nebūšu. Un mana meita arī ne.» Deputāts steidzīgi atvadījās, jo labi trenētā iekšējā dzirde teica priekšā: vēl mirklis, un senais paziņa sāks uz viņu kliegt. Agresīvi un, protams, netaisnīgi – kā šķita deputātam.

 

Protams, tētis – pavadītājs nav nekāds trūkumcietējs, taču miljonārs arī nav: viņš ir uzņēmējs, kas nodrošina darbu piecpadsmit līdz septiņpadsmit cilvēkiem, maksā nodokļus un skolo divus bērnus, no kuriem vecākā meita mācās Zviedrijā. Izglītība būs laba, meitene šobrīd prot krievu, angļu, franču un zviedru valodu – līdztekus labām latviešu valodas prasmēm. Taču viņas tēvs pašlaik neredz izglītotās meitenes nākotni Latvijā. Un ne jau tikai tāpēc, ka algu līmenis šeit ir kā mazattīstītā trešās pasaules valstī, bet galvenokārt tāpēc, ka valsts varas attieksme pret cilvēkiem ir atbaidoša un pazemojoša.

Vara jau gadu gadiem dzen stūrī cilvēkus, un nav nekāds brīnums, ka tie kļūst arvien agresīvāki: arī dzīvnieks, iedzīts stūrī, šņāc un atiež zobus, ir gatavs kost un skrāpēt. Agresija ir nelaimīgo, bezspēcības un izmisuma pārņemto pēdējais ierocis. Agresija sadzīvē un publikā, agresija interneta komentāros, agresija pret svešiem un savējiem, agresija pret dzīvniekiem, seniem cilvēkiem un bērniem, agresija uz autoceļiem, agresija mākslā un vispār pret visu. Agresija, kas no neapzinātas sajūtu izpausmes pāraug konkrētā, mērķtiecīgā darbībā, kļūdama postoša.

Tuvojas 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, un atkal, varas nesēju saldo runu aizkaitināti, daudzi gānīs valsti – vienīgo, kas mums pieder. Pagaidām pieder. Taču gānīšanas un agresijas virziens – kā ik gadu – būs nepareizs: ne jau valsts mūs iedzinusi stūrī, bet tās vadītāji, varneši, tāpēc nevajag jaukt Dieva dāvanu ar vecu zupu.

Savukārt aizkaitināti mēs varam būt par daudz ko. Piemēram, par to, ka šogad Saeimas deputātu mēnešalgas pieaugs par 99 līdz 157 eiro (ik gadu tās paaugstinās vidēji par 100 eiro), un šogad deputātu maciņus priecēs vidēji 2291 eiro (pirms nodokļu nomaksas). Tiem, kas strādā līdz tulznām (un galīgi nav no svara, kurā vietā tās rodas – uz plaukstām vai uz dibengala), šāda samaksa ir pats minimālākais taisnīgais atalgojums. Ja gribam čīkstēt par to, ka skolotājiem, medicīnas darbiniekiem un pensionāriem atkal kaut kā tur pietrūkst, labāk padomāsim, cik pašaizliedzīgi par mums dien' un nakt' rūpējas Saeimas deputāti, ministri un ierēdņi. Un nav ko arī gaudot par to, ka Eiroparlamenta deputāti saņem algā 6200 eiro, plus vēl dažādu izdevumu piemaksas – 4299 eiro apmērā. Pamēģiniet paši kādu mēnesi palidot uz Briseli, rūpējoties par tautiešiem dzimtenē. Nezinu gan, kā jums tas patiks.

Ja vēl gribas pameklēt to vietu, no kurienes aug agresijas kājas, varam padomāt par nodokļiem. Tas vēl nav nekas, ka jūs kā godīgs nodokļu maksātājs algas dienā atvadāties no sociālā un ienākumu nodokļa, bet neaizmirstiet, ka faktiski par katru elpas vilcienu jums jāmaksā nodokļi: ir taču vēl arī nekustamā īpašuma nodoklis par katru suņubūdu un purva gabalu, ir autoceļu nodoklis (autoceļu lietošanas nodeva), kas grabēdams aiziet nezin kur, kad jūsu autiņš pārlūst uz pusēm, vagojot mūsu izcilos ceļus, ir PVN, kas aizplūst katrā jūsu pirkšanā un pārdošanā, ir akcīzes nodoklis degvielai, «brīvais» elektroenerģijas tirgus un vēl desmitiem citu brīnumu. Bet, ja gadījumā gribēsit uzsākt uzņēmējdarbību, jūs noausiet kājas un izģērbsiet maciņu, mēģinādami iztapt dažādām ierēdņu prasībām, lai ievērotu aizliegumus, ierobežojumus un prasības.

Tas viss veicina nekontrolētas agresijas virpuļus. Varneši un viņu uzticamie ierēdņi dzīvo kaut kur izplatījumā un muld savu muldamo, kamēr mēs tepat uz zemes cepamies paši savā bezspēcīgajā agresijā. Un ir tikai viens jautājums: vai tiek īpaši domāts, kā veicināt agresiju, sajaucot vienā putrā Dieva dāvanu un vecu zupu, vai arī varnešiem ir galīgi vienalga, kas notiek šajā ārstniecības iestādē?

 

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.