Elita Veidemane / Viedokļi

«Osvoboģiķe proježuju časķ!»* megafonā skanošā sievietes balss uzstājīgi aicināja. «Tēvzemei un brīvībai! Tēvzemei un brīvībai!» atbildē skandēja simtiem cilvēku. «Dievs, svētī Latviju!» vēl pārliecinošāk uzsāka cilvēki. «Zabiraiķe, bistro, bistro!»** – latvisko skaņu un vārdu fonu kā indīgi sprakšķi skaldīja miliču un čekas ložņu pavēles, no pūļa raujot ārā aktīvākos saucējus pēc brīvības. «Rokas nost!» redzot, kas notiek, kliedza pūlis, taču miliči nesaprata nedz latviešu valodu, nedz cilvēcības valodu: protestētāji tika spundēti dzeltenajos Ikarus autobusos, kas bija sadzīti Brīvības pieminekļa pakājē.

Todien varēja sākties īstās šausmas, tādas, pēc kuru iestāšanās PSRS okupācija šķistu tikai kā pastaiga pa negludu ceļu. 1991. gada 19. augusts atnāca ar ziņu, ka Maskavā, atstādinot no amata PSRS prezidentu Gorbačovu, varu sagrābuši sazvērnieki, sevi pasludinot par Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju. Ārkārtējais stāvoklis tika izsludināts vairākos PSRS reģionos, arī Latvijā. Bija noticis militārs pučs.

Varētu jau citēt dažus izcēlumus no «grāmatām», kuras tirgo Rīgā, krieviskajā grāmatnīcā Polaris, taču tā būtu nevajadzīga reklāma. Latvijas Televīzija nesen iegriezās šajā tirgotavā un secināja, ka apmēram 20 grāmatas, kas iekļautas Ukrainas «melnajā sarakstā», ir nopērkamas veikalā Polaris.

Ja teikšu, ka valdība sīkmanīgi apzog kultūru, tā nebūs patiesība. Valdība rīkojas daudz agresīvāk: tā ir kā lielceļa laupītājs, kam nav svarīgs neviens morālais krampītis, kas varētu aizkavēt šādu laupītāja laušanos neaizsargātās durvīs. Tāpēc nav brīnums, kad pagājušonedēļ ar vieglu roku, teju visiem ministriem balsojot «par», Ministru kabineta sēdē valdība aizliedza četrām Kultūras ministrijas kapitālsabiedrībām paturēt valstij dividendēs izmaksājamo peļņas daļu – 90% no kapitālsabiedrības tīrās peļņas.

Slotaskāts nerunā latviski, slotaskātam tas piedodams – ne viņam smadzeņu, ne ambīciju, ne patriotisku jūtu pret Krieviju, ne viņam Krim naš un pat ne Staļin večno živoj.

«Nacionāļiem pašiem vajadzētu saprast, ka ir vērts pierauties. Tā teikt, papildu punktus dabūjāt, pietiek,» intervijā laikrakstam Diena teic Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ivars Ījabs.

Cik tomēr labi, ka ir tādi sociālie tīkli: ne tikai vienkāršais politikas vērotājs, pagalma vēstures eksperts vai koridora zinātnieks var izpausties savā objektivitātē, bet arī valdības locīklām ir dota iespēja diskutēt par valstij svarīgām lietām.

Raimonds Pauls aicina vērtēt pagājušos skolēnu dziesmu un deju svētkus nevis pēc tā, cik bērnu noģība, bet gan pēc tā, cik lieliski bija koncerti. Aicinājums izskanējis tuksnesī, jo šāda vērtēšana nav notikusi. Tas, kas paliek atmiņā no šī nozīmīgā notikuma, ir atceltais svētku dalībnieku gājiens, kas tomēr notika un kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, bērnu ģībšana un ar to saistītā ažiotāža. Valodas par svētkiem apklust, līdz ar to klusinās arī bažas par Mežaparka lielās estrādes fizisko stāvokli. Bet tām vajadzētu augt augumā un realizēties konkrētā darbībā, bez kuras kārtējie dziesmu svētki varētu arī nenotikt.

«Tagad var redzēt, cik daudzi cilvēki ienīst Prāta vētru,» drūmi liktenīgā tonī secināja kāda šīs popgrupas fane. Dramatiskais prātojums parādījās saviļņojošajā brīdī, kad visa latviešu tauta uzzināja: mīļotā muzikālā apvienība nule piedalījusies apšaubāmā pasākumā, kas notika Krievijā un popularizēja krievu armiju un tās neuzvaramo spēku. Sociālie tīkli burtiski uzvārījās sašutumā: jaukie, sirsnīgie, patriotiskie, latviskie zēni, kas uz skatuves savulaik mutējās ar tikpat neapšaubāmi latvisko prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, nu taisa vokalīzes krievu tanku paēnā!

Taisnību sakot, tas ir brīnums, ka Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) jūlija sākumā ir pieņēmusi rezolūciju Par ģimenes aizsardzību, apliecinot, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, kurai ir tiesības būt aizsargātai no valsts un sabiedrības puses. ANO ar šo rezolūciju aicināja valstis realizēt uz ģimeni orientētu visaptverošu starpnozaru politiku, iekļaujot to valsts attīstības plānos un programmās. Zinot agresīvi uzbāzīgo, kompromisus nepieļaujošo nostāju, kuru visiem cenšas uztiept minoritāšu lobijs, šāda pretimnākšana tradicionālajām ģimenēm ir visai neparasta.

Kad dienvidvējš ar lunkaniem pirkstiem izbrauc cauri pelēkzaļam rudzu laukam un apstājas sprogainiem raspodiņiem saaugušā paugura pakausī. Kad bērzu pazares pieriet pilnas ar tumšzaļu vasaras sākuma pirmpienu. Kad pļavas alkaini tiecas debesīs, bet lietus maigi pātago savu mīļoto – zemi. Tad ir Jāņu laiks. Kā nepārejoši īsais laika sprīdis starp rietu un ausmu, kā iezīmējums saulgriežu tektoniskā lūzuma līnijā. Starp vakar un šodien. Starp tevi un mani.

No kapteiņa atraitnes saņēmu vēstuli: «Pa radio dzirdēju, ka Amigo Dzintara dziesmu aptaujas noslēguma koncertā 13. jūnijā Jelgavā, Uzvaras parka estrādē, būšot lustes līdz rīta gaismai. Aicina līksmot visu nakti, kurā pirms 74 gadiem Dievs debesīs drebēja no nevarības un akmeņi raudāja no latviešu sāpēm un izmisuma, jo aizrestotos ešelonus piekrāva ar tūkstošiem nevainīgu cilvēku iznīcināšanai svešumā pat bez kapavietas.

«Vai Latvijas iedzīvotāji izjutīs pozitīvas pārmaiņas, kad tiks ievēlēts jauns Valsts prezidents?» – šāds jautājums izskanēja kādā TV raidījumā. Nu kā tad ne?! Latvijas iedzīvotājiem būs jauns objekts, par kuru izteikt nievas, bārstīt ņirgas un visādi citādi intelektuāli vērtēt prezidenta institūciju kā tādu.

«Mēs nedrīkstam skaļi izrādīt savu nepatiku. Ja mēs to darīsim, būs nepatikšanas,» teic kāda Zviedrijas latviete, kad jautāju viņai par attieksmi pret imigrantiem, kas pārplūdinājuši valsti, lielākoties galvaspilsētu Stokholmu. Bilstu, ka arī viņas ģimene ir imigranti, taču sieviete tūdaļ zina teikt: «Mēs jau sen esam integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, zinām zviedru valodu, mūsu bērni beiguši zviedru skolas, mēs pilnībā esam iekļāvušies zviedru tradīcijās un cienām Zviedrijas likumus.»

Rīga TV24 nesen pārbaudīja Valsts prezidenta amata kandidātu prasmi runāt angliski.

«Malacis Grībauskaite! Prezidents ar mugurkaulu. Īsi, lakoniski un neielaižas kaut kādu žurnālistu šantāžās!» Aptuveni tāds bija vienas grupas viedoklis, kas pulsēja sociālajos tīklos.

Vudū lelle, kas, krustā piesista, karājas Stūra mājas pagalmā un kurai visās iespējamās vietās var iesist naglas, izsauca ažiotāžu ne tikai melnās maģijas pielūdzēju vidū un citos tumsonīgos ļautiņos: par to esot sašutuši īstenie pareizticīgie, Krievijas vēstniecība un par Doņeckas teroristu atbalstīšanu aizdomās turētais kaut kādas tur biedrības pārstāvis Staņislavs Bukains. Melnās maģijas fani sašūt, ka izcilo mākslas darbu – lelli, kas līdzīga Krievijas prezidentam Putinam – grasās nobēdzināt, savukārt pārējie sašūt par pilnīgi pretējām darbībām – ka to taisās atstāt.

Izrādās, skolās slikti māca vēsturi. Un patriotisms – vismaz uz Latviju attiecināmais – vispār ir sveša lieta. Izrādās arī, ka jaunieši neidentificē sevi ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latviju, sevišķi tie, kuri skolās mācās krieviski. Bet viņiem taču, kā smejies, ir Izglītības ministrijas noteiktas mācību programmas un valstiskā audzināšana! «Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem ir svarīgāki Krievijas valsts simboli,» kultūras ministres Daces Melbārdes (VL!-TB/LNNK) balsī ir patiesas sēras, to visu konstatējot.

«Nost ar Georga lentītēm!» – dažas dienas pirms «uzvaras svētkiem» aicina Saeimas deputāts Veiko Spolītis (Vienotība).

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Domāju, ka Latvijas drošībnieki un citi ārkārtīgi atbildīgi ļauži, ieskaitot deputātus un valdības locīklas, sinhroni nopūtās atvieglojuma sajūtā, kad atklājās, ka Maskavas bandītiski putiniskais motoformējums Nakts vilki nebija izteikuši vēlmi doties uz Berlīni caur Latviju. Bet Krievzemes vilkiem brauciens uz Berlīni kā piražoks ar kāpostiem: tieši Berlīnē jānosvin «lielās uzvaras» 70. gadadiena. Kur gan citur? Jāparāda taču tiem fričiem, kas te saimnieks un uzvarētājs.

Ik reizi, kad tiek nosaukti cilvēki, kas svētku reizē saņems Triju Zvaigžņu ordeni, uzsprāgst neizpratnes un sašutuma pildīta Molotova kokteiļpudele, radīdama troksni un dūmu aizsegu, kurā paslēpjas allaž klusējošie un komentārus nesniedzošie Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula locekļi. Pasaulē ir tikai trīs neizskaidrojamas lietas: Tā Kunga ceļi, SAB gribas izpaudumi par pielaižu neizsniegšanu un Ordeņa kapitula lēmumi. Šoreiz mēģināsim pievērsties pēdējiem, kas atvēzējušies piešķirt ordeņus un goda zīmes 4. maijā, LR Neatkarības atjaunošanas dienā. Apbalvojumus pasniegs aizejošais Valsts prezidents Andris Bērziņš.