Leģendas un zirņu mizas
«Laikam jau nomirs dabīgā nāvē,» atceros, kā pērn, stāvēdams blakus ugunskuram, kas bija iedegts pie Saeimas nama, noteica kāds kungs, acīmredzot domādams par ikgadējiem janvāra pasākumiem, kas tiek rīkoti, pieminot Latvijas neatkarības aizstāvju barikādes – vienu no unikālākajiem notikumiem Eiropas jaunāko laiku vēsturē.
Runātāja pesimismam tobrīd varēja piekrist: interese par piemiņas pasākumiem gadu no gada dila kā bezcerīgs diloņa slimnieks. Gar ugunskuriem klīda daži ziņkārīgie, bija arī tādi, kuriem vienkārši gribējās uzēst putru, ko, atceroties barikādes, vārīja lielos armijas katlos. Protams, bija arī daži no tiem cilvēkiem, kuri patiešām 1991. gada janvārī sargāja Augstākās Padomes, Ministru Padomes un Latvijas Televīzijas ēkas. Jā, tie bija vieni un tie paši, kas gadu no gada, kā nevīstošu uzticību apliecinādami, tikās ar saviem viendomātājiem un draugiem pie karstajiem, bet visai mazapmeklētajiem ugunskuriem. It kā meklēdami atbildes uz jautājumiem, kas nav sniegti visus šos garos gadus pēc brīnišķīgās, Latvijas pavasari apliecinošās Atmodas...
Nākamziem apritēs tikai 25 gadi kopš leģendārajām barikāžu dienām. Tās nav gluži nogrimušas aizmirstībā, tikai iekļuvušas tādā kā pelēkajā zonā: visi it kā zina par barikādēm, taču tās lielākajai daļai cilvēku šķiet tikpat svarīgas kā, piemēram, Kauguru nemieri 1802. gadā Burtnieku apkaimē. Jā, nu, bija, nu un tad? Kas mums no tā? Ir izaugusi pēcbarikāžu paaudze, kam faktiski neviens nav stāstījis, kā tad toreiz – 1991. gada janvārī – īsti bija un kāpēc tā bija. Tie, kas būvēja barikādes, atradās tajās dienu un nakti, tie, kas, laiku pa laikam iedzerdami šņabi un apēzdami māmiņu atnestās sviestmaizes, tīri un vientiesīgi ticēja, ka spēs izturēt omoniešu bruņutransportieru triecienu, ja tāds nāks, šodien vairs nesaprotas ar tiem, kas barikāžu fenomenu uzlūko ar dilstošas intereses un augošas garlaicības acīm.
Un pēdējie, taisnību sakot, nav vainojami šajā acīmredzamajā nodilumā. Divdesmit piecu gadu laikā nedz parlamenta, nedz valdības gudrinieki nav sapratuši, ka vēsture ir jāuztur dzīva, pretējā gadījumā tā pārvēršas neauglīgos praulos. Cik daudz mācību grāmatās ir rakstīts par Latvijas Tautas fronti, barikādēm, augusta puču? Viena lappuse, pusotra? Cik bieži skolotāji, pašu uzņēmības mudināti, stāsta saviem audzēkņiem par pieredzēto, aicina uz skolām cilvēkus, lai viņi pastāsta, ko šīs barikādes nozīmēja – toreiz, kad blakus draudīgi elpoja Padomju Savienības militāristi un viņu vietējie pakalpiņi? Vai ir grūti saprast, ka bez valstiski atbalstītas vēstures mācību programmas, kurā iekļauti mūsu tautas patiesākie, tīrākie stāsti, nav iespējams izveidot paaudzi, kam Latvija nozīmē ko vairāk par teritoriju, kurā diesvienzin kādas nejaušības dēļ gadījies piedzimt?
Pajautājiet, kāpēc franči no savas 1789. gada revolūcijas radīja Lielo franču revolūciju, radīja spožu un cilvēku prātos paliekošu teiku, radīja stāstu par Apgaismību un Brīvību, kaut arī šī revolūcija bija asiņaina un pat necilvēcīga... Un tomēr franči izveidoja savu neapstrīdamo un cēlo vēstures traktējumu, kas dzīvs joprojām, jo tam stabili jābalsta visa šodienas ētisko vērtību sistēma. Pajautājiet krievu ideologiem, kāpēc viņiem bija nepieciešams glorificēt savu «lielā tēvijas kara» uzvaru, kuras spožumam kājas slīdēja nevainīgu cilvēku asinīs un melu dubļos. Nebija jau ko citu slavināt, nebija citu pietiekami noderīgu stāstu, kuru liecinieki vēl dzīvi un kuri tos var pataisīt par leģendām. Toties jānoņem cepure šo ideologu priekšā: tas ir talantīgi paveikts darbs, «varoņu» un «lielās uzvaras» slavināšana nu ir teju vai katra rosijaņina pielūgsmes priekšmets.
Vai tie nebūtu atdarināšanas vērti piemēri – ne jau satura, bet entuziasma un pārliecības ziņā? Ir tautas, kas prot savus stāstus padarīt par leģendām, un ir arī tādas tautas, kam labpatīk patiesas leģendas padarīt par zirņu mizām. Mums nevajadzētu būt šādu tautu vidū. Var jau, saldi smīnot, nogānīt gan Tautas fronti, gan barikādes, aplipinot to visu ar tekstu «čekistu veidojums» un piemiņu padarot par Neko. Un tad vairs nebūs tālu līdz krievu filmā Durak (muļķis – krievu val.) dzirdētajam tekstam: «Mēs dzīvojam kā cūkas un nosprāgstam kā cūkas, jo mēs cits citam esam nekas.» Varbūt jau esam bīstami tuvu šai situācijai?