Sociālie tīkli tomēr ir viena noderīga lieta: tajos var apmainīties viedām domām, izklāt emocijas, izkratīt sašutumu, rast padomu, risināt psiholoģiskus uzdevumus... Nu, raugi, viens piemērs.
Gluži nesen kāds Saskaņas centra (SC) biedrs un Saeimas deputāts, uzvārdā Kabanovs, uzlika publisku mēslu čupu latviešu Dziesmu svētkiem, Nacionālo karavīru apvienības koristus nosaukdams par «Waffen SS 19. grenadieru divīzijas muzikālo vadu» un visādi citādi apņirgdams svētkus. Tviterā pa rokai gadījās cits SC biedrs un Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš, kuram pajautāju: «Jūs tāds taisnīgs cilvēks. Kā reaģēsiet uz partijas biedra Kabanova cūcībām attiecībā uz izteikumiem par Dziesmu svētkiem?» Elksniņa kungs atbildēja: «Tam, ko viņš teica, nepiekrītu. Man un manai ģimenei tie bij svētki.» Nu, jauki, ka svētki. Bet kā jūs reaģēsiet uz Kabanova prokremliskajām atraugām? Uz šo tincinājumu Eksniņa kungs atbildēja ar pretjautājumu: «Ko Jūs piedāvājat? Eksperimentēt un apmainīt viņu pret Vinetu Poriņu?»
Atklāti sakot, nesapratu šādas rokādes piedāvājumu. Acīmredzot Saskaņas centram nav tādu orgānu, ar kuriem novērtēt Kabanova ņirdzeklības, kaut gan jau izsenis dzird runājam, ka jautrais (uz kādu Saeimas komitejas sēdi deputāts bija ieradies visai jautrā fiziski emocionālā stāvoklī) un mākslinieciski aktīvais (ir vairākas Kabanova veidotas vēsturiski objektīvas filmas par Latvijas vēsturi) deputāts jau kādu laiku ir līdz brošai tiem pašiem SC vadoņiem, bet intensīvai viņa ārā mešanai neviens vēl nav īsti nogatavojies.
Tas, ka SC deputāti nereaģē, ir saprotams: savējās pļekas nesmird. Nu, vismaz jāizliekas, ka nesmird. Ja Kabanova pretlatviskais izlēciens šajos politiskā platuma grādos būtu vienīgais, neko jau mēs, lēnie un pacietīgie latvieši, neteiktu, taču šādi izlēcieni pēdējā laikā ir regulāri: krieviski iznākošā laikraksta Vesti segodņa interneta versijā nule varējām lasīt anonīmu paskvilu par ļergas dzeršanu 1991. gada barikādēs, kuras, izmantojot literāri mākslinieciskas paralēles, autors savienoja ar 2015. gadā gaidāmo eiropraidu, kas notikšot Rīgā, sak, varavīkšņainās cerības pārvērtīšoties latviski tautiskā praidā. Pirms tam varējām priecāties arī par to, cik smalki tas pats autors izņirgājies par Rīgas pils degšanu. Ilmārs Latkovskis (Nacionālā apvienība) masīvo antilatvisko kampaņu, ko veic Vesti segodņa, savā blogā nodēvēja par pretlatvisko riebumu.
Jā, šim vārdu savienojumam var piekrist. Taču ko par to saka viens no mūsu Saeimas atbildīgākajiem veidojumiem – Sabiedrības saliedētības komisija, kuru vada tas pats Ilmārs Latkovskis? Cik stingri jau ir saliedējusies mūsu sabiedrība? Vai esam cits citam cieši klāt kā zāģa zobi? Izskatās, ka vismaz pati komisija ir zāģa zobu līmenī: LR Saeimas oficiālajā mājaslapā iekš foto blakus sēž un stāv visi komisāri –Valdis Liepiņš (RP), Ainars Latkovskis (V), Dzintars Ābiķis (V), Ina Druviete (V), Jānis Dūklavs (ZZS), Aleksandrs Jakimovs (SC), Ingmārs Līdaka (ZZS), Ināra Mūrniece (NA), Vladimirs Reskājs (SC), Ivans Ribakovs (SC), Artūrs Rubiks (SC) un Jānis Upenieks (neatkarīgais deputāts).
Blakus Ilmāram Latkovskim – SC deputāte Irina Cvetkova, kas kaut kādā ASV «antifašistu» saietā nesen publiski apvainoja Latviju, norādot uz «neonacisma plaisām», kuras redzamas kā padomju simbolikas aizliegums, kā Pilsonības likumā noteiktais, ka valsts nācija ir latvieši un līvi, un tamlīdzīgas «fašistiskas» padarīšanas. Par šādu sabiedrības saliedēšanu Cvetkova dabūja pa muguru ar vieglu bērza viciņu: Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija nolēma, ka no Saeimas tribīnes tiek izteikts rakstveida brīdinājums, ko nopublicē Latvijas Vēstnesī. Tas esot visbargākais sods. Bet kā reaģēja Sabiedrības saliedētības komisijas locīklas? A nekā. Biedrene Cvetkova turpinās sēdēt blakus «nacionālistiskās partijas» priekšstāvim Latkovskim, vāvuļojot par «nacistiem» un šķeļot Latvijas sabiedrību arvien vairāk. To pašu neko darīs arī pārējie komisāri, draudzīgi rokās sadodoties «naciķiem», «mērenajiem» un «antifašistiem».
Tad kam ir vajadzīga šāda komisija, kas nespēj reaģēt uz dažu deputātu šovinistiskajām cūcībām? Likumi neļauj? Nu tad mainiet tos likumus! Lai dažādi kabanovi un cvetkovas, Latvijas nīšanā sacenzdamies, beidzot ieņem savu godam nopelnīto vietu. Tur, politiskajos getliņos, viņi varēs plikšķināt cits citam pa plecu un priecāties, ka savējie nesmird. Kā tad smirdēs, ja Latvijas un latviešu noniecināšana tādiem šķiet kā šanelis numur pieci vai vismaz trīskāršais odekolons? Bet varbūt viņi ir savējie ne tikai getliņos, bet arī Saeimā un – nebaidīsimies šo vārdu – dažādās komisijās? Protams, tad nav brīnums, ka viņus tā saudzē: savējie jau nesmird…