«Lēmums ECOFIN ir pozitīvs, Latvijā būs eiro! Ir pabeigta Latvijas integrācija Eiropā! Papildus stimuls izaugsmei, labklājībai, stabilitātei!» – tik priecīgi tvītoja finanšu ministrs Andris Vilks, saņemot «pozitīvo signālu» par Latvijas uzņemšanu eirozonā.
Tikko no Marsa nokrituši nezinīši, protams, varētu priecāties līdz ar galveno valsts naudas lādes pārzinātāju, jo – gavilē taču cilvēks, kurš tur roku uz valsts finanšu asinsrites! Savukārt mums, iezemiešiem, būtu tikai šāda jautājumu kopa: ja Latvijā ieviešamais eiro ir «papildus stimuls», tad kas ir pamata stimuls? Vai tāds te vispār ir? Vai šā pamata stimula vietā arī joprojām būs tikai tukša muldēšana?
Atbildes gaidīt ir visai bezjēdzīgi, jo mēs dzīvojam vienā kontinentā, valdība – gluži citā. Viņi nedzird, ko mēs jautājam. Viņi nedzird pat to, ko mēs kliedzam. Ja nevērtējam mūsu attiecības fiziska attāluma mērogos, varam vienīgi pateikt, ka valdībai un visai varnešu sugai ir absolūti vienalga, kādā sulā mēs te vārāmies. Tāda veselīga pašaizsardzība, kas izpaužas emocionālā, morālā un politiskā pofigisma paraugstundā, kura nemanāmi pāraug periodā līdz nākamajai priekšvēlēšanu kampaņai, kad šis pofigisms pēkšņi un brīnumaini pārtop lielās rūpēs par tautas un valsts «izaugsmi, labklājību un stabilitāti».
Vienkārši runājot, tā ir necieņa pret tautu. Kad dažādu apšaubāmu argumentu dēļ Saeima atdeva Krievijai mūsu zemi – Abreni, varnešiem pat prātā neienāca pajautāt tautai, ko tā domā par šo gļēvo varas aktu. Kad mūsu valdīklas nolēma likvidēt nacionālo valūtu – latu, kas ir viena no nacionālas, neatkarīgas valsts pazīmēm, neviens pat nepieļāva tādu domu – uzzināt, vai tauta to vēlas. Un ja nu nevēlas?! Tad, dies, nedod, neizpildīsim visādus solījumus Briselei un mums garām paskries labie amati dāsnajā Eirosavienībā, tad, kā mēdz teikt kaimiņvalsts lielkungs, mēs dabūsim tikai beigta ēzeļa ausis. Bet ausis mums nav vajadzīgas, tāpēc tautai nekas nav jāvaicā.
Necieņa pret tautu ir visaptveroša. Tieši tāda pati kā necieņa pret latu, kas divdesmit (!) gadus ir bijis ne tikai mūsu nacionālais lepnums, bet arī stabils maksāšanas līdzeklis. Tagad valdīklas sludina, ka atteikšanās no lata ir gudra tālredzība. Bet nevienam no mūsu grāmatvediskajiem vadoņiem diemžēl pat prātā nav ienācis, ka no lata vajadzētu vismaz ar cieņu atvadīties, pat ja tā dzīves laikā viņi nav vīžojuši tam atdot pienākošos godu. Kā atvadīties – lai paši izdomā! Bet tagad skan tikai nožēlojami sajūsmas spiedzieni par Eirosavienības attiecīgo institūciju laipno atļāvumu ieviest eiro. Nu, paldies atļāvējiem! Un vēl tikpat liels paldies par to, ka sabiedrības informēšanas kampaņai par eiro ieviešanu Latvijā ir paredzēts iztērēt 1,4 miljonus latu. Sakiet, lūdzu, vai šo naudu nevarētu izlietot lietderīgāk? Piemēram, slimu bērnu ārstēšanai vai citām vitāli neatliekamām vajadzībām? Nē, tam valstij naudas nav. Valstij varbūt ir, bet to vismaz pagaidām pārvalda Eirosavienībai pakļāvīgi vasaļi, un tas nozīmē – darīsim tā, kā liek Brisele. Tādi nu mums ir tie vadoņi: stingri savā ļenganajā pakļāvībā, nelokāmi kā vilka kauls mugurā.
Tagad šķiet, ka Latvijas latu šie vadoņi nekad nav cienījuši, drīzāk pat baidījušies no tā, jo nu milzu steigā tas jāsagriež, jāsasmalcina, jāpārkausē. Ir pat atrastas ārzemju kausētavas un smalcinātavas, kur ātrāk nogrūst nīsto nacionālo valūtu: ja nu kādam vēl sagribas to atjaunot?! Saprātīgus cilvēkus māc šaubas par šādas steigas nepieciešamību, un viņi rosina, ka nacionālo valūtu vajadzētu nevis iznīcināt, bet gan kaut kur novietot, to saglabājot. Ja nākotne, ņemot vērā eirozonas sistēmiskos riskus, nes tādas pārmaiņas, ka mums jāatgriežas pie savas valūtas, saglabāšana būtu tālredzīgāka: kalt un drukāt jaunu naudu būtu daudz dārgāk nekā turpināt izmantot veco. Taču šie aicinājumi neatrod dzirdīgas ausis.
Bet varbūt ausu nemaz nav? Izskatās, ka vispār nav nekādu atbilstošu orgānu, lai sajustu (saklausītu) to, kas virmo sabiedrībā. Protams, ir dažādi argumenti par labu eiro ieviešanai, un daudziem pat var ar vēsu prātu piekrist. Taču tā nožēlojamā iztapība, kādu demonstrē mūsu varneši, liecina par to, ka Eirosavienība ar tādiem pašiem panākumiem turpinās viņus locīt un žmaidzīt – savās, ES interesēs. Ne Latvijas interesēs. Ne latviešu tautas interesēs. Kas ar mums notiks? Varbūt to zina finanšu ministrs Andris Vilks? Varbūt premjers Valdis Dombrovskis? Varbūt kāds cits no tiem, kas pie varas un kas tik gudri rādās? Nacionālas valsts pazīmes cita pēc citas tiek noniecinātas. Kas notiks, kad visu pazaudēsim? Vilks viņu zina!