Līdz asarām aizkustina latviešu tautas jūtīgums un kaunīgums.
Nu, varbūt ne visi, bet vismaz daļa tautas ir apveltīta ar šiem emocionāli trauslajiem dvēseles stīgojumiem. Gluži nesen sociālie tīkli bija uztūkuši no kauna, kādu nācies pārdzīvot mūsu poliglotiskajiem un intelektuālajiem tautiešiem, kas, ausīm nošļūkot, klausījās, kā Valsts prezidents Andris Bērziņš Amerikas Savienotajās Valstīs, tiekoties ar Baraku Obamu, runā angliski. Ar galvu zemē esot bijis jālien, cik švaka izklausījusies mūsu prezidenta angļu valoda.
Zieda laistīšana
Atzīšos, ka sapriecājos: lūk, ko nozīmē veiksmīgas reformas izglītības laukā, visi mums tagad angļu valodas speciālisti, un ikvienam ir iespēja nospīdēt kādā svešvalodu olimpiādē, tāpēc – riktīgi jāatspārda tas prezidents, kurš nav iemācījies pat Zambezi kreisā krasta cilts slengu, nemaz nerunājot par angļu valodu. Lieki skaidrot, ka pēc tādas spārdīšanas mūsu nacionālā pašapziņa, intelekta līmenis un inteliģentais patoss pieaug trīskārtīgi.
Vēl nebija izplēnējis dziļais kauns par Valsts prezidenta angļu valodas zināšanām, kad jūtīgajai latvju tautas daļai tika pamests nākamais kaunēšanās kauls, kurā iegrauzties ar dzelžainu sakodienu. Nu, protams, jūs uzminējāt – tā bija galīgi nekompetentā un pilnīgi nekulturālā kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende, kas nešpetnā veidā bija ķērusies klāt svētumam – Operas direktoram Andrejam Žagaram. Un atkal parādījās «dziļais kauns» – šoreiz par kultūras ministri. Kaunu definēja cilvēku kopa, ko interneta mediji nodēvēja par «inteliģences ziedu», bet šā zieda laistīšanu aktīvi uzņēmās advokāts Aldis Gobzems.
Kas tad bija tā kauna pamatā? Ai, kauna pamatā bija dziļais kauns par to, ka ministre no kultūras neko nesaprot. «Visiem Latvijas māksliniekiem, kuri savā jomā kaut ko ir sasnieguši, kultūras ministre liekas katastrofa – līdz šim viņas aktivitātes vienkārši izskatījās anekdotiskas, bet tagad tas jau kļūst bīstami,» Gobzemu papildināja lumpenu jautājuma speciālists un snobiskas augstprātības meistars režisors Alvis Hermanis. Bet kas tieši bīstami? Šādu jautājumu uzdošana pati par sevi ir bīstama, tāpēc labāk paklusēt.
Spārdīšanas meistars
Sākumā, protams, tas šķita savādi – kāda gan daļa advokāta kungam gar rakstnieku, dramaturgu un teātra režisoru radošo sāpi par antikulturālo nozares ministri? Bet tad viss noskaidrojās: Gobzema kungs vienkārši ir pašaizliedzīgs un nesavtīgs latvju kultūras aizstāvis, kurš bez jebkādas pakaļējās domas metas cīņā ar tumsonīgajiem stagnātiem, kas apsēduši tautas garīgo druvu. Viņš, tālrādē drosmīgi saukdams: «Mēs nepieļausim!», aizsūtīja dusmīgu vēstuli Nacionālajai apvienībai, kas, protams, kļūdaini bija atļāvusies norādīt, ka neredz pamatu ministres JaunzemesGrendes atsaukšanai no amata. Vēstulē bija rakstīts: «Es Jūs aicinu būt konstruktīviem un pierādīt dzīvē, ka Jums vairāk par visu rūp mūsu valsts kultūra!» Kuram tad nerūp... Visvairāk rūp Gobzema kungam, kurš kategoriski noliedz, ka visas viņa «kulturālās aktivitātes» patiesībā ir priekšlaicīga gatavošanās nākamā gada Saeimas vēlēšanām. Ak, Gobzema kungs, tas par agru! Jo vēlētāji gada laikā, nedod, die’s, piemirsīs čaklā ministres atspārdītājpulciņa vadītāja aktivitātes...
Bet atspārdīšana notika, ievērojot visus vajadzīgos kanonus. Visa pamatā – «kultūras cilvēku» kauns par nekulturālo ministri, kas nesaprot, kādu šaizi viņa uztaisa, palaižot vējā Andreju Žagaru, kas 17 gadu gluži kā tāds kalnu ērglis ir plivinājies virs savas privātoperas ērti iekārtotās ligzdas. «Nekulturālā ministre» nezin kādēļ metās virsū mūsu ērglim ar kaut kādiem stulbiem pārmetumiem: regulāri budžeta pārtēriņi, nodokļu parādi, ārkārtas dotācijas, ilgstoša prombūtne, neprasme sarunāties ar māksliniekiem utt. Nu kā var tik sīkmanīgi piekasīties, ja galvenais ir māksla!
Tāpēc – Grende, atkāpies! «Grende, atkāpies!» – tiek radīta «tautas masu» kustība, kuras priekšgalā ir tas pats Aldis Gobzems. Rodas arī interneta vietne, kur var parakstīties pret ministri. Mīlīši, esiet aktīvi, izveidojiet novados un pagastos savas parakstītavas, lai arī provinces protestētāji var izpildīties vajadzīgajā virzienā! Lūk, arī acumirklīgs rūpals piedzimst, kā saukts: meituškas uzstiepj mugurā tējkrekliņus ar uzrakstu Grende, atkāpies! un dodas uz Operu – tas ir tik inteliģenti un radoši. Tāds ķinītis, ka prieks! Vēl tikai popkorna tūtas un kolas pudeles ar tādiem pašiem uzrakstiem, un visi, kam kultūras aizsardzība ir kā dienišķā kotlete, varēs doties taisnīgā krusta karā pret visa ļaunuma kvintesenci – kultūras ministri. Varēs turpināt «aizstāvēt kultūru”» parakstu vāktuvēs un sociālajos tīklos, kas skaidri atklāj daža laba «dzejnieka» vai «mākslas kritiķa» tiešām bagāto jūtu dzīvi, skaisto latviešu valodu un prasmi iedziļināties kultūrproblēmas būtībā.
Kārtējie lietussargi
Bet kaut kas jau neiet, kā vajag: izrādās, kultūrcilvēki naidā un nicinājumā nav vienoti kā zāģa zobi. Te Operas solists Aleksandrs Poļakovs savā atklātajā vēstulē atgādina par Kunga (iespējams, ar to viņš domā Andreju Žagaru) «neaizskaramību» un naudaskāri, te Latgales koncertzāles Gors vadība iestājas par Žanetu JaunzemiGrendi kā kultūras ministri, apgalvojot, ka ar viņu «izveidojusies laba sadarbība», turklāt ministre «izprot kultūras nozīmi reģionu attīstībā». Te Siguldas Operas svētku rīkotājs Dainis Kalns krasi nostājas ministres pusē, te trīs mākslas augstskolas – Latvijas Mākslas akadēmija, Mūzikas akadēmija un Kultūras akadēmija – vienojas atziņā, ka ministre «ir sevi apliecinājusi kultūras politikas un kultūrizglītības pārvaldības jomā», uzsverot, ka «īpaši svarīgs no kultūrizglītības nākotnes viedokļa ir izstrādātais kultūrpolitikas pamatnostādņu dokuments Radošā Latvija, kurā pirmo reizi Latvijas Republikas vēsturē politikas plānošanas dokumenta ietvaros ir identificētas izglītības, radošuma un kultūrizglītības attiecības, kā arī iezīmēta visu līmeņu kultūrizglītības attīstība». Te ministres padomniece Ieva Līne uz Alda Gobzema telefona zvaniem neatbild pienācīgā pieklājībā, te...
Par to pēdējo – mazliet vairāk. Izrādās, Ieva Līne iet savas ministres pēdās: viņa neizrāda vajadzīgo uzmanību „«kultūrcilvēkam» Gobzemam, jo telefoniski nesarunājas ar viņu tad, kad cīnītājam tas visvairāk vajadzīgs. Un tad viņš kultūriski sāk braukt virsū Ievai Līnei, sūtīdams īsziņas. Ievērojot Gobzema kunga stilu un pareizrakstību, citēju: «Mes publiskosim ari Jusu vardu, kadas melu zinas Jus gatavojat.» Nākamā: «Un padomajiet, ko Jus pati savai tautai nodariet, kaa sobrid rikojaties.» Nākamā, jau draudošāka: «Mes publiskosim visu, ko zinam par Jusu gaitam. Tapec atzvaniet.» Kad Ieva Līne tomēr «neatzvanīja», Gobzems pielika punktu: «Es publiskosu visu, kaa par nodoklu maksataju naudu Jus rikojaties.»
Jācer, ka Gobzema kungs pildīs solījumu un publiskos Ievas Līnes neģēlīgos nolūkus, kas saistās, pirmkārt, ar nodokļu maksātāju naudu. Otrkārt, Gobzema kungs noteikti mums pačukstēs, cik viņam izmaksājusi interneta portālos ievietotā reklāma, kas aicina «nomainīt Grendi». Treškārt, Gobzema kungs droši vien jau ir sapratis, ka kultūras cilvēku manipulatīva izmantošana priekšvēlēšanu kampaņā ir visai nesmuka padarīšana, kam nav nekāda sakara ar rūpi par kultūras procesiem.
Ap Operu sakultās putas nav tik viegli noskalojamas, jo sava vaina (laikus nenovērsa šo situāciju!) jāuzņemas ministrei, savukārt Žagaram jānokāpj no pierastās varas snobiskajiem augstumiem. Bet skumjākais ir tas, ka politiskajās manipulācijās ierautais «inteliģences zieds», piedodiet, maz atgādina to gara un sirds inteliģenci, kas bija dzīva, dzirkstoša un Latviju no dubļiem paceļoša Atmodas laikā. Tagad vien jānoraugās kārtējā «lietussargu revolūcijā», kuru pa šļakstošām personīgas ieinteresētības peļķēm vada un virza dažādu rangu provokāciju meistari. Lūk, par to tiešām kauns.