«Vispār jau man ir vienalga, kas notiek tajā aukstajā un nemīlīgajā zemē, kurā pat rupjās maizes nav, žēl, ka briti nespēj atmest savu tradicionalitāti un neatsakās no monarhijas, tā 21. gadsimtā izskatās smieklīga, un cilvēciņi, kas jūsmo un čurā biksēs, ieraugot viņus, ir infantili,» dusmīgi pauž kāds interneta vides apdzīvotājs, vērtēdams britu karaļnama priecīgo notikumu – Lielbritānijas troņmantnieka piedzimšanu.
Tiešām labi, ka rakstītājam ir atradies laiks, lai pastāstītu citiem lasītājiem, ka viņam «ir vienalga, kas notiek tajā aukstajā un nemīlīgajā zemē». Šādu attieksmes paudēju, kuriem nav žēl sava dārgā laika, lai parādītu tradicionālo riebumu pret visu, kas neatbilst viņu dzīves ierastajam ritumam un vērtībām, ir pietiekami daudz, jo vienmēr – vai tas būtu britu karaliskais pāris, prezidenta inaugurācija vai kāds lielisks koncerts – atradīsies «pretargumenti», kuru pamatā būs «a pie mums viss ir slikti».
Tas, ka pie mums ir daudz sliktumu, kuri jālabo, zinām itin labi. Bet tam, kāpēc briti un liela daļa pasaules gavilē par Keitas un Viljama puisīti, ir gluži cita jēga un būtība. Tradicionālā Lielbritānija, manuprāt, ir un paliek dziļi konservatīva savās izpausmēs un, jādomā, arī nākotnes redzējumos, un tas nevar būt nekas slikts vai apšaubāms. Kamēr pārējās Eiropas monarhijas tomēr ir vairāk vai mazāk modernizējušās, britu karaļnams palicis teju vai nemainīgs. Lūk, kaut vai šādi «sīkumi»: pēc troņmantnieka piedzimšanas princis Viljams zvana savai vecmāmiņai britu karalienei Elizabetei II. Kā nosaka likums, pirmā par troņmantnieka piedzimšanu uzzina tieši karaliene, pēc tam karaliene saņem dokumentu, kurā norādīts jaundzimušā dzimums, svars, garums, kā arī jaundzimušā un viņa mātes veselības stāvoklis. Brīdi pēc tam Londonā atskan lielgabalu zalves, 41 lielgabalu zalve Grīnparkā un 62 Londonas Tauera lielgabalu zalves. Pārējie par bērna nākšanu pasaulē uzzina nevis (ne tikai) no interneta, bet no saucēja nolasītā dokumenta, un saucējs ir tērpies viduslaikiem piemērotā apģērbā... Vecmodīgi, bet skaisti. Tā stabili un nesatricināmi. Tas viss varbūt var izsaukt labsirdīgu smaidu, bet tādas ir britu tradīcijas, tāpēc visnotaļ cienījamas savās īpatnajās, nemainīgajās izpausmēs.
Kāpēc britu troņmantnieka piedzimšana ir tik plaši apspriesta un sirsnīgi gaidīta? Skaidrojums faktiski ir viens: briti apliecina savu atbalstu konservatīvismam, tradicionālajām vērtībām, no kurām svarīgākā ir normāla ģimene, kas sastāv no sievietes un vīrieša. Grūti gan būtu iedomāties monarhiju, ko pārvaldītu divi netradicionāli orientēti īpatņi un kuru mantinieks būtu viņu adoptēts bērns... Par nožēlu šādas novirzes atbalstītājiem – kaut arī karaliene Elizabete II 17. jūlijā apstiprināja geju laulības legalizācijas likumu, diez vai savā karaliskajā ģimenē viņa vēlētos ieviest šādu praksi. Visdrīzāk, ka ne. Jo tādā gadījumā pārtrūktu karaliskā pēctecība un asinsradniecība, kas monarhijām ir tik svarīgi un neapejami aspekti.
Lūk, vēl viens interneta komentārs, kura autorei ar niku «ragana», manuprāt, piemīt ironija un veselīgs konservatīvisms: «Brīnos par šaurpierīšiem, kas nesaprot, ko nozīmē šīs ziņas [par britu troņmantnieku] izcelšana. Jaunā prinča piedzimšana ir britu nācijas ticības apliecinājums tradicionālām ģimenes vērtībām. Ja kādam tas nešķiet svarīgi, lai vicina savu varavīksnes karodziņu tālāk.» Protams, katrs var vicināt to, kas pašam tuvāks un mīļāks, žēl tikai, ka varavīksnes skaistumu ir prihvatizējusi tāda visai specifiska ļaužu kopa. Bet – par spīti visam – ierosinu vairāk priecāties par to, kas ir pozitīvs, tradicionāls un dzīvi apliecinošs: par to, ka mūsējie basketbolisti Tallinā izcīnīja sudraba medaļas, par to, ka mūsu koris Sōla starptautiskā koru konkursā Itālijā ieguva zelta un sudraba medaļas, par to, ka pasaulē nācis karaliskais mazulis, un, protams, par to, ka arī Latvijā – kaut arī lēnām – pieaug dzimstība. Vairāk prieka! – saka pati dzīve, jo tās vienreizējību un skaistumu izceļ cilvēki ar savu attieksmi pret to, tieši tāpat kā karaļa vērtību visvairāk parāda viņa svīta – vai tajā dominē cieņa un mīlestība pret savu valdnieku vai arī nicinājums un neapmierinātība.