Bens Latkovskis / Viedokļi

Domāju, ka neesmu vienīgais, kurš pirmo 14. Saeimas sēdi vēroja ar mazliet dīvainām sajūtām – kaut kas nav tā kā ierasts – bet ilgāku laiku nevarēja saprast, kas tieši?

Pēc ziņas, ka četriem ļoti jau nu šaubīgas raudzes 13. Saeimas deputātiem piešķirta Egila Levita vārdā nosauktā medaļa, galvenais jautājums bija – kāpēc valsts prezidents atļāvies tā apkaunot savu vārdu? Kas viņu uz to pamudinājis?

Tie, kuri pašreizējo Latvijas valdības vadītāju Krišjāni Kariņu pazīst jau sen, būs ievērojuši, ka pēdējās nedēļās viņš ir stipri mainījies.

Anonsējot Krievijas diktatora Vladimira Putina gaidāmo runu “Valdaja kluba” sanāksmē, viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs solīja, ka tā būšot programmatiska. To lasīšot un pārlasīšot vēl un vēl, to mācīs bērniem skolās, un to pa vārdam analizēs vēsturnieki. Vai tā tas būs?

Viens no psiholoģijas pamatprincipiem ir – ja gribi kādam pateikt kaut ko kritisku, tad vispirms jāpasaka daži atzinīgi vārdi.

Ilgi gaidītais un līdz pat pēdējam brīdim oficiāli neizsludinātais Ķīnas komunistiskās partijas 20. kongress noslēdzās bez pārsteigumiem. Si Dziņpins tika atzīts par Ķīnas vadītāju līdz mūža galam.

Runas, ka Krievijas karaspēks un okupācijas pārvalde atstājot Hersonu, raisa minējumus – kas aiz tā visa slēpjas, jo informācijas par reālu, plaša mēroga Ukrainas armijas ofensīvu tikpat kā nav.

Šāds jautājums izvirzījās sociālajos tīklos pēc “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja vadītāja Nila Muižnieka uzstāšanās LTV raidījumā “Šodienas jautājums”, kur viņš uz citu jautājumu – vai var ticēt “Amnesty International” ziņojumam par Latvijas robežsargu pārkāpumiem uz Latvijas – Baltkrievijas robežas – atbildēja apstiprinoši.

Kreisi liberāli (sorosiski) tendētajam politiskās šķiras spārnam 14. Saeimas rezultāti ir izrādījušies katastrofālāki, nekā pirmajā brīdī varēja domāt. Tāpēc arī šī spītīgā nevēlēšanās veidot labēji centrisku valdību no trijiem politiskajiem spēkiem.

Gluži negaidīti politiskajā darba kārtībā izniris it kā šauri specifiskais transgenderisma un dzimummaiņas jautājums. Tieši izniris, jo šis darbības vārds vistrāpīgāk raksturo pēkšņo šā jautājuma aktualizāciju.

Kāds sašutis rīdzinieks raksta: “Uz ceļiem un ielām ir skaidri redzams, ka Ceļu satiksmes noteikumiem (CSN) ir rekomendējošs raksturs. Daudzos ir izveidojusies neaizskaramības sajūta, jo policijas uz ceļiem nav. Rīgā ir vietas, kur CSN tiek pārkāpti simtiem reižu dienā. Jācer, ka drīz Latvijā būs arī iekšlietu ministrs.”

Sociālos tīklus trešdien uzspridzināja kādas Astras C ieraksts tviterī, komentējot režisora Viestura Kairiša jauno filmu “Janvāris”: “Mums būtu jābeidz barikādes romantizēt kā baigo varoņdarbu, kas izšķīra mūsu nākotni, īpaši jau nu šobrīd, uz Ukrainas fona.”

Šobrīd notiekošo grūti nosaukt citādi kā vien par atsevišķu bezatbildīgu politikāņu vēlmi nopietnu valdības veidošanas procesu aizbīdīt pēc iespējas tālākā nākotnē un tā vietā bezjēdzīgi vilkt gumiju.

Jaunievēlētā Saeimas deputāte Jana Simanovska (“Progresīvie”) bērnu dzimumidentitātes un dzimummaiņas tēmai veltītajā LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” bez mazākās skatīšanās pār plecu uz koalīcijas veidošanas sarunām stingri stāvēja savas partijas pozīcijās.

Šī nedēļa iesākās ar jaunu kara eskalācijas līmeni. Krievija atmetusi pēdējos civilizētas valsts atribūtus, visā kailumā atsegusies kā terorisma valsts.

Nedēļu pēc vēlēšanām, kad norimušas pirmās emocijas un nosēdušās duļķes, var mierīgāk izvērtēt šo vēlēšanu rezultātus kopumā. Kādi ir secinājumi?

Šodien Krievijā diktatora, kara noziedznieka Vladimira Putina 70 gadu jubileja. Atšķirībā no Staļina 70 gadu jubilejas 1949. gadā un Brežņeva 70 gadu jubilejas 1976. gadā, kuras tika atzīmētas ar valstisku vērienu un ārzemju draugu (citu sociālistisko valstu līderu) klātbūtni, Putina jubileja tiek atzīmēta klusi un neuzkrītoši.

Vakar intervijā LTV “Rīta Panorāmā” premjers Krišjānis Kariņš strikti uzstāja, ka koalīcijā jāņem “Progresīvie”, bet ultimātu uzstādīšanā apvainoja citus: “No Nacionālās apvienības šobrīd drusku uz ultimatīvo virzienu velk, šis nav veids, kā var sadarboties.”

Lai arī Latvija skaidri deklarē savu piederību demokrātisko valstu blokam, laiku pa laikam izskan šaubas par demokrātisko principu sakņojuma dziļumu mūsu sabiedriskajā apziņā. Rodas jautājums par to, cik patiess un visaptverošs ir Latvijas sabiedrības atbalsts demokrātiskajām vērtībām.

Tagad, kad vēlēšanu maratons beidzies un Bordāna tā sauktā “Konservatīvo” partija ir tikusi vēlētāju izgāzta, bet Zuzāna/Jaunupa “Alkatībai/Par!” (oficiālais nosaukums “Attīstībai/Par!”) tā arī nespēja izlīst caur vēlēšanu adatas aci, laiks izvērtēt šo smago sakāvju cēloņus.

Ja 14. Saeimas vēlēšanas ar kaut ko ieies vēsturē, tad ar Latvijas politikā līdz šim nepieredzēti dramatisku kāda politiskā spēka balansēšanu uz 5% barjeras robežas. Līdz pat pēdējam brīdim šķita, ka pašiem balansētājiem viss beigsies laimīgi, bet vakar īsi pirms 19.00 situācija tomēr liecināja, ka pietrūkušas burtiski dažas balsis, kuras izšķīra “Attīstībai/Par!” likteni.

Rīgā patvērumu atradusī telekompānijas “Doždj” (“TVRain”) redakcija nekādi nevar noslēpt savu aizkaitinājumu par to, ka Baltijas valstis nekādi nevēlas nodalīt “labos”, pret Putina režīmu noskaņotos krievus no “sliktajiem” prokremliskajiem un visus liek vienā maisā.