Pēc šaušalīgā teroristiskā uzbrukuma Izraēlai daudzās Rietumeiropas, arī ASV un Austrālijas pilsētās notika plašas Palestīnas atbalsta demonstrācijas, pat savdabīgas “uzvaras” svinības. Daudziem Eiropā un pie mums tas šķita pārsteigums. Kā tad tā? Kā var atklāti svinēt un atbalstīt terorismu un civiliedzīvotāju masu slepkavības? Izrādās, var.
Ja uz mirkli atliekam malā visus “lielos stāstus” par multikulturālismu, par integrāciju un inkluzivitāti; tiklīdz aizmirstam par dažādības jeb diversitātes pozitīvo būtību iepretim ksenofobijas negatīvajai iedabai, tā viss nostājas savās vietās. Tad atliek konstatēt faktu, ka atsevišķām cilvēku grupām svinības un prieks par nogalinātajiem ebrejiem ir pašsaprotams.
Kāpēc gan lai ne tikai palestīnieši, bet arī citi arābi un islāmticīgie justu līdzi savam zvērīgākajam ienaidniekam - Izraēlai? Uz kāda pamata? Jā, konkrētas nežēlības var izraisīt tīri cilvēcisku empātiju, taču kopumā no tā ienaidnieka tēls - Izraēla - nekļūst šo cilvēku acīs simpātiskāks. Lai cik mēs sludinātu, ka cilvēks cilvēkam brālis un draugs, cilvēks primāri ir sociāla būtne ar savu grupas identitāti. Ja gribi izdzīvot, tad jāaizstāv savējie. Aizstāvot svešos, tu beigu beigās apdraudi gan sevi, gan savu kopienu.
Šajā sakāpinātajā gaisotnē nevēlos iedziļināties Izraēlas un Palestīnas konflikta dziļākajā būtībā. Tas šajā gadījumā ir fons, uz kura spilgtāk izgaismojas pati problēma. Dažādu kultūru sadursme konflikta situācijā. Pagaidām mūs šī konkrētā starpetniskā konflikta šķautnes tieši neskar. Nav mums tik lielas palestīniešu un viņu atbalstītāju diasporas, lai pa Rīgas ielām staigātu satracinātu cilvēku kolonnas, vicinot Palestīnas karogus.
Bet varbūt ir vērts kaut gara acīm šādus skatus iedomāties. Padomāt, ar kādiem nosacījumiem tie varētu realizēties. Un kas būtu jādara, lai tie nekad nerealizētos. Galvenie faktori ir divi. Pirmkārt, skaitliskais, un, otrkārt, attieksmes faktors. Cik liela sabiedrībā ir citai sadzīviskai kultūrai piederīgo daļa, un kāda pret to ir sabiedrības, līdz ar to arī varas attieksme?
Kā šie faktori savstarpēji korelē, mēs varējām redzēt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad daļa (nediskutēsim, cik liela) Latvijas etnisko krievu nostājās, maigi sakot, “neviennozīmīgās” pozīcijās. Šo savu prokremlisko nostāju viņi mēģināja demonstrēt 2022. gada 9. un 10. maijā pie pieminekļa Pārdaugavā. Latvijas sabiedrības attieksme pret šādiem izgājieniem bija skaidra un asa. Tika nekavējoties aktualizēts jautājums par attiecīgā pieminekļa nojaukšanu. Dažādiem prokremliskiem aktīvistiem tika izteikti stingri brīdinājumi: ja turpināsiet izvērst pretvalstiskas darbības, tad par to nāksies atbildēt. Šādas aktivitātes kļuva krietni retākas.
Taču nevajadzētu aizmirst, ka šī stingrā pozīcija latviešu sabiedrībā neguva vienbalsīgu atbalstu. Arī pie mums bija jau pieminēto “lielo stāstu” sludinātāji, kuri aktīvi iestājās pret šī monumenta nojaukšanu. Viss jau esot galvās, teica bēdīgi slavenais komunikāciju doktors Mārtiņš Kaprāns. Pieminekļa nojaukšana neko nemainīšot, tāpēc tas jāsaglabā. Un vispār, galvenais ir nevienu nekaitināt. Ja Latvijas politiskajā šķirā būtu uzvarējis šis Kaprāna viedoklis, tad nav šaubu, ka 2023. gadā pie pieminekļa jau pulcētos vēl lielāks skaits “uz Latvijas valsti dusmīgo” ar Krievijas karogiem ap pleciem.
Ar to gribu teikt, ka pat samērā lielu “citādi domājošo” skaitu var noturēt valstiski pieņemamā rāmī, ja ir stingra valsts un sabiedrības pozīcija. Diemžēl Latvijai un latviešiem ar šo stingro pozīciju vienmēr ir bijušas lielas problēmas. Jau pirms 100 gadiem Kārlis Skalbe rakstīja: “Rīga ir kā internacionālais gada tirgus, kur tikai svešinieki uzreiz jūtas kā mājās. Viņi katrs runā savā valodā, un tikai latvietim vajag visas tās saprast.”
Nupat lielu sabiedrības sašutumu izpelnījās 300 000 eiro vērtais “pētījums” par ““Wolt” un “Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi”. Pētījums vēl nav noslēdzies, bet no tiem materiāliem, kas jau tagad kļuvuši publiski pieejami, var secināt, ka šajā “kultūrsocioloģiskajā analīzē” latviešu valodas apguves jautājumi netiek apskatīti. Tiek gandrīz vai a priori pieņemts, ka piegādes darbinieki/ārzemnieki latviski nerunā un šo valodu pat nemācās. Pietiek, ja prot angliski.
Pats nesen biju iegājis kādā šaurmas tirgotavā. Aiz letes bija divi. Viens pieņēma pasūtījumu, otrs grieza gaļu un lika to šaurmā. Uz manu “Labdien” atbildēja: “Hai.” Mani centieni izdarīt pasūtījumu latviski bija nesekmīgi. Uz viņu angliski uzdoto jautājumu, kādu šaurmu vēlos: mazo, vidējo vai lielo, atbilde latviski palika viņiem nesaprotama. Gan vienam, gan otram. Pat iemācīties saprast trīs vārdus - mazs, vidējs, liels - izrādās, par grūtu. Kāpēc? Ja var angliski.
Patiesības labad, kad gāju prom, pasūtījuma pieņēmējs smaidot pateica latviski paldies. Man radās iespaids, ka viņš pats bija nedaudz pārsteigts par manu uzstājīgo vēlmi runāt latviski. Pieļauju, ka liela daļa vainas par to, ka migranti nemācās latviešu valodu, jāuzņemas pašiem latviešiem, kuri pie pirmās izdevības labprāt pāriet uz citām valodām un ar nelatviska izskata cilvēkiem pat nemēģina runāt latviski.
Skatoties uz reportāžām no Londonas, Amsterdamas, pat kādreiz tik mierīgajiem Helsinkiem un citām Rietumu pilsētām ar līksmojošajiem palestīniešu terorisma atbalstītājiem (nav svarīgi, tieši ar kādiem saukļiem viņi šos karogus tagad vicina), kļūst skaidri redzamas šīs kultūru sajaukšanās blaknes. Tās ir tās pašas, no kuras nāk Zviedrijas lavīnveidīgais bandītisma uzliesmojums, arvien nedrošākā vide Vācijā un citur, kur iebraucēju īpatsvars pārsniedz noteiktu slieksni. Latvijā iebraucēji no citiem kontinentiem pagaidām vēl savas pretenzijas neizsaka un demonstrācijās neiet, bet atslēgas vārds šeit ir - pagaidām. Kurā brīdī šo iebraucēju kvantitāte pāraugs jau citā uzvedības kvalitātē, neviens nevar paredzēt.
No šī aspekta interesants varētu būt iekšlietu sistēmas pētījums par “Latvijas policijas darbinieku gatavību un vēlmi iejaukties citas kultūras migrantu savstarpējos konfliktos”. Ņemot vērā Beļģijas policijas pieredzi, kuri baidās pat ieiet Briseles Molenbekas rajona kvartālos, visticamāk, arī mūsu policisti no mūsu “Wolt” piegāžu darbinieku konfliktu risināšanas labprāt izvairās. Pat tagad, kad tie ir tikai velosipēdisti ar lielām pārtikas kastēm uz muguras.
Kas notiks, kad, tāpat kā citur Eiropā, daudzi no viņiem atklās, ka izdevīgāk naudu pelnīt, šajās kastēs pārvadājot aizliegtās apdullinošās vielas, bail pat domāt. Tāpēc vienīgais veids, kā šos nākotnes konfliktus nepieļaut, ir valsts varas stingra demonstrācija un jebkuru potenciālo konfliktu izravēšana jau iedīglī. Tas attiecas pilnīgi uz visiem konfliktiem. Lieliem un maziem. Tiklīdz valsts vara nodemonstrē gļēvulību, tā viss. Spēle ir zaudēta. Agrāk vai vēlāk.
