ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkera vēlēšanas ieguvušas globālu nozīmi. Tās zināmā mērā ietekmēs arī Latviju. Kādā veidā? Tādā, ka no šī balsojuma būs atkarīga palīdzība Ukrainai un pretspars Putina agresīvajai politikai Eiropā.
ASV varas sistēmā tieši Pārstāvju palāta nosaka ASV nodokļu maksātāju naudas piešķiršanu tai vai citai programmai. Tajā skaitā palīdzību Ukrainai. Savukārt šīs palātas spīkers ir amatpersona, kura pieņem izšķirošo lēmumu, kurus likumprojektus virzīt balsojumam, bet kurus nolikt dziļāk atvilktnē. “Neatkarīgā” jau rakstīja par to, ka šā gada 3. oktobrī iepriekšējais ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkers Kevins Makartijs zaudēja savu krēslu pēc pretukrainiski noskaņotā kongresmeņa Meta Geca iniciatīvas.
Latviju šie amerikāņu politiķu savstarpējie ķīviņi var interesēt tikai no tā aspekta, kā tie ietekmē attieksmi pret Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu un palīdzības apjomu Ukrainai tās karā pret agresoru. Šobrīd ASV politiskā mašīna darbojas tikai ar to finanšu degvielu, kuru tai nodrošina dažas stundas pirms termiņa beigām (1. oktobrim) Kongresā pieņemtais pagaidu budžets 45 dienām (līdz 17. novembrim). No šī pagaidu budžeta pēc ASV Republikāņu partijas trampistu (MAGA) spārna iniciatīvas ir izslēgta jebkāda palīdzība Ukrainai.
Brīdī, kad ASV prezidents Džo Baidens parakstīja likumu par šo pagaidu budžetu, viņš žurnālistiem paskaidroja, ka esot panākta vienošanās ar Makartiju, ka jautājums par palīdzību Ukrainai tikšot atrunāts speciālā likumā, par kuru tikšot nobalsots tuvākajās dienās. Taču jau pēc dažām dienām amatu zaudēja pats Makartijs.
Jau otro nedēļu turpinās cīņas ap šo spīkera krēslu. Sākotnēji tika izvirzīti divi vērā ņemami kandidāti (fona kandidātus bez izredzēm tikt ievēlētiem pat nepieminēsim) - republikāņu vairākuma līderis Pārstāvju palātā Stīvs Skaliss un juridiskās komisijas vadītājs, dedzīgs trampists, radikāli labējās
“Freedom caucus” grupas līderis Džims Džordans. Ja pirmais skaitījās mēreni konservatīvs un samērā proukrainiski noskaņots, tad Džordans atklāti pieslējās “ne centu Ukrainai” nometnei.
Pēc 2022. gada Kongresa vēlēšanām republikāņu pārsvars Pārstāvju palātā ir ļoti trausls: 221 pret 212. Lai ievēlētu spīkeru, nepieciešamas 217 balsis. Tā kā politiskā tradīcija (ar retiem izņēmumiem) ir tāda, ka katra frakcija balso par savējo kandidātu un pret otras partijas kandidātu, tad gandrīz visiem republikāņiem, izņemot, maksimums, četrus, būtu jānobalso par savas partijas kandidātu, lai viņš iegūtu šo amatu.
Republikāņu frakcijas iekšējās balsošanas pirmajā kārtā aizpagājušajā piektdienā visvairāk balsu ieguva Skaliss. Džordans, kurš iekšējā balsojumā (tas ir aizklāts) ieguva mazāk balsu, demonstrējot it kā partejisku biedriskumu, publiski izteica atbalstu Skalisam, kas gan izrādījās politiska viltība. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Skalisam balsu nepietiek, jo viņš jau agrāk bija personiski sanaidojies ar bijušo spīkeru Makartiju. Makartijs pats un viņa politiskie draugi nebija gatavi balsot par Skalisu nekādā gadījumā. Pašam Skalisam ir zināmas veselības problēmas, kuras neļāva viņam ar 100% sparu mesties cīņā par šo amatu.
Toties 100% gatavība cīnīties par šo krēslu ir Džordanam. Turklāt burtiskā nozīmē dienu un nakti bez brīvdienām. Lai gan pašā sākumā vairāk nekā 50 republikāņu kongresmeņu stingi pateica, ka Džordanu nekādā gadījumā neatbalstīs, pats Džordans un viņa atbalstītāji uz šiem skeptiķiem 7/24 režīmā izdarīja smagu spiedienu. Tika piedraudēts darīt visu, lai viņi vairs netiktu izvirzīti no republikāņu partijas nākamajās vēlēšanās, lai viņi tiktu pasludināti par partijas principu grāvējiem un tās vienotības nodevējiem. Rezultātā nelokāmo kongresmeņu skaits, kuri par Džordanu teicās nebalsot, kusa kā sniegs pavasara saulē.
Vakar notika kārtējais, tagad jau atklātais balsojums, kurā katram no Pārstāvju palātas locekļiem bija skaļi, pieceļoties kājās, jāpasaka savs individuālais lēmums. Pirmajā balsošanas kārtā Džordanam balsis nepietika (par viņu nobalsoja 200, bet 20 viņa partijas biedri bija par citu kandidātu), bet atceroties, ka Makartijs savulaik tika ievēlēts pēc četru dienu maratona 15. kārtā, var prognozēt, ka beigu beigās Džordans tomēr tiks ievēlēts par Pārstāvju palātas spīkeru.
Tagad būtiskākais jautājums ir: vai Džordana ievēlēšana nozīmēs katastrofu Ukrainai? Gribētos domāt, ka nē. Pirmkārt, cilvēka nonākšana amatā maina ne tikai viņa retoriku, bet arī rīcību. Ja agrāk viņš varēja teikt, ko grib, tad tagad katram solim būs daudz lielāks svars un atbildība. Otrkārt, politiskā mašinērija ir ārkārtīgi komplicēts mehānisms, kurš kā ceļa rullis viegli pārbrauc viena cilvēka iegribām. Šī mašinērija jeb tā dēvētā “deep state” (dziļā valsts) darbojas gandrīz kā neatkarīgs organisms. Tā kā palīdzību Ukrainai joprojām atbalsta abu partiju vairākums, izņemot MAGA grupu, ir pamats cerēt, ka gan jau kaut kādā veidā izdosies atrast veidus, kā turpināt palīdzību Ukrainai.
Šeit, protams, var rasties jautājums: kāpēc trampisti ir dedzīgi Izraēlas atbalstītāji, bet vienlaikus tik kūtri, maigi sakot, attiecībā pret atbalstu Ukrainai. Vai tad abi šie demokrātijas un Rietumu ienaidnieku upuri nav vienādi cietēji un abi nav pelnījuši Rietumu galvenās valsts atbalstu?
Latvijas publiskajā telpā Ukrainas un Izraēlas situācijas bieži tiek zīmētas kā visai līdzīgas. Abām šīm valstīm uzbrukuši mūsdienu civilizācijas vērtību ienaidnieki (Ukrainai 19. gadsimta priekšstatos par pasaules kārtību dzīvojošais Putins, bet Izraēlai vēl dziļākos viduslaikos dzīvojošais “Hamas”), un tāpēc visiem “labu gribošajiem” cilvēkiem jābūt līdzīgam redzējumam uz abiem šiem bruņotajiem konfliktiem.
Patiesībā Ukrainas un Izraēlas gadījumi ir visai atšķirīgi. Galvenā atšķirība ir izpratnē vai pat sajūtās, kura puse konfliktā ir “lielā”, bet kura “mazā” un ko aizstāvēt: stipros vai vājos. Ukraina nepārprotami ir mazais Dāvids pret lielo Goliātu (Krieviju). Izraēlas gadījumā tik viennozīmīgi teikt, kurš “lielais”, kurš “mazais”, nevar.
Var jau izveidot konstrukciju, kurā “mazā” Izraēla aizstāvas pret “milzīgo” arābu pasauli, kura plešas no Indijas okeāna līdz Atlantijas okeānam, taču šī konstrukcija tikai formāli atbilst patiesībai. Realitātē visi lieliski saprot, ka Izraēlas un “Hamas” un visas Palestīnas pašpārvaldes militārā kapacitāte ir absolūti nesalīdzināma.
Izraēlai nav nekādu militāru šķēršļu noslaucīt no zemes virsmas visu Gazas sektoru ar tā vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju. Uz to “milzīgā” arābu pasaule neko daudz vairāk kā “asu nosodījumu cionistu militāristiem” neizteiks. Palestīnai savas armijas nav, atšķirībā no Ukrainas, kurai ir sava, nebūt ne vāja regulārā armija. Palestīnas pašpārvaldei (nejaukt ar “Hamas”) pat ieroču nav. Nekādu. Jasira Arafāta mauzolejā Ramallāhā stāv goda sardze militāros tērpos, bet ar automātiem, kuriem aptverē nav patronu. Automātiskie ieroči tur ir aizliegti.
Arī pati Izraēla nevēlas sevi pielīdzināt Ukrainai vai iztēlot sevi par baigo upuri. Šī pozicionēšanās, kuru pusi vairāk atbalsti - stipros, bagātos un dzīvē daudz ko sasniegušos vai arī vājos, nabagos un neveiksminiekus - pamatā arī nosaka ikviena cilvēka vietu politiskajā spektrā. Līdz ar to ASV (arī citu valstu) labējie nešaubīgi nostājas Izraēlas pusē, bet Ukrainas/Krievijas gadījumā izjūt zināmu disonansi. No vienas puses, Putins ir ļaunuma iemiesojums, stipras ASV ienaidnieks, bet, no otras puses, šķiriski tuvs, “mačo tipa” līderis, iepretim “mīkstčaulīgajiem” kreisajiem. Līdz ar to dažādi iegansti, kāpēc neatbalstīt Ukrainu (mums pašiem naudas trūkst, bet viņi visu mūsu palīdzību izzog, pārvērš villās un jahtās), atrod dzirdīgas ausis ASV trampistu spārnā.
Šo attieksmi vēl pastiprina paša Trampa un viņa fanu kluba biedru pārliecība, ka tieši Ukraina un tās prezidents Volodimirs Zelenskis ir “vainīgi” gan pie tā, ka pret Trampu kā prezidentu tika ierosināta atstādināšanas procedūra, gan pie tā, ka Baidens sēž Baltajā namā, bet viņa dēls Hanters joprojām staigā brīvībā. Šo iemeslu dēļ atbalsts Ukrainai ASV labējo spārnā ir salīdzinoši neliels un politiķi ar Džima Džordana uzskatiem var pretendēt uz augstākajiem amatiem ASV Kongresā.
