Pēc Krievijas plaša mēroga uzbrukuma Ukrainai 2022. gada 24. februārī daudzi Rietumu politiķi bija spiesti atzīt: jā, jums bija taisnība. Jūs, austrumeiropieši, jau sen mūs brīdinājāt par to, kas ir Putins, krievu impēriskais šovinisms, bet mēs Rietumos šos brīdinājumus neņēmām par pilnu.
Tagad, kad pasaulei atklājās “Hamas” teroristu pastrādātās zvērības, varētu domāt, ka ikvienam “normālam” cilvēkam būtu šīs zvērības jānosoda. Vismaz jāslēpj kaut mazākais atbalsts šiem asinsdarbiem, nemaz nerunājot par prieku. Taču notiek daudziem negaidītais. Tūkstošiem cilvēku atklāti gavilē par teroristu uzbrukumiem Izraēlas civiliedzīvotājiem un viņu noziegumiem. Daudzās Rietumu pilsētās un universitāšu pilsētiņās bez
liekas kautrības ik dienas turpinās plašas antiizraēlas demonstrācijas, tiek vicināti Palestīnas karogi. Kā tas iespējams?
Ne velti vārdu “normāls” liku pēdiņās, jo mūslaiku kreiso diskursā arī pati norma tās agrākajā izpratnē tiek dekonstruēta. Tās vietā stājas jaunas “normas”. Atšķirībā no 1917. gada Krievijā, kad jaunie “pareizības” standarti tika ieviesti ārkārtīgi strauji, tagad tie tiek implementēti lēni un pakāpeniski.
Šajā jaunajā normālībā dažādu kultūru, sadzīvisko ieražu līdzāspastāvēšana skaitās ne vien normāla, bet pat vēlama un veicināma. Lai nerastos tumsonīgi aizspriedumi, tiek veidotas diversitātes ministrijas kā Kanādā vai tieslietu ministrijas apakšstruktūras kā Apvienotajā Karalistē. Pašā ES diversitātes veicināšana ir viens no tā saucamajiem ES pīlāriem. Šogad maijs tika pasludināts par ES diversitātes mēnesi, kura ietvaros notika 369 dažādi dāsni finansēti pasākumi.
Šo diversitātes veicināšanas mēnesi pieminu, lai iezīmētu sabiedriskās domas fonu. Līdz šim ikviens, kaut mazākais mēģinājums apšaubīt diversitātes pozitīvo iedabu tika apzīmogots ar “far right” vai “alt-right” birku. Tātad galēji labējiem vai alternatīviem uzskatiem. Attiecīgi ietonētiem nicīgā vai nievīgā intonācijā. Savukārt diversitāte jeb dažādība tika a priori uzskatīta kā kaut kas labs, progresīvs, uz kuru jātiecas saulainās nākotnes vārdā.
Tad nu tagad šī “saulainā nākotne” ir pienākusi. Ko šī izslavētā un pārslavētā diversitāte nozīmē praksē, mēs redzam šajās demonstrācijās, kurās agresīvi noskaņoti cilvēki ne tikai vicina karogus, bet arī atklāti provocē. Kā Sidnejā, kur pūlis sūtīja ebrejus uz gāzes kamerām, vai Londonā, kur aicināja izvarot ebreju sievietes. Nebūs lieki norādīt, ka Eiropā šīs demonstrācijas notiek pārsvarā tajās pašās vietās, kur vēl maijā svinīgi tika noturēti šie 369 diversitāti veicinošie pasākumi.
Šeit obligāti nepieciešama paskaidrojoša atkāpe, lai nerastos lieki pārpratumi. Esmu pats personīgi bijis gan Izraēlā, gan Palestīnā (Palestīnas pašpārvaldes kontrolētajā teritorijā otrpus sienas). Uzskatu, ka labi orientējos turienes politiskajā problemātikā. Abām pusēm tur ir sava taisnība, un kādu pārliecināt par pretējo ir gandrīz neiespējami. To visu lieliski saprotu un šeit nevēlos no malas spriedelēt, kurai pusei šīs taisnības
vairāk. Nav runa par to. Ir runa par nenoliedzamām zvērībām, kuras veica no Gazas sektora Izraēlā iebrukušie “Hamas” teroristi. Šiem necilvēciskajiem noziegumiem nav attaisnojuma, neatkarīgi no tā, kādu politiku pret palestīniešiem līdz šim ir īstenojusi Izraēla.
Tas, ka, neraugoties uz šīm zvērībām, daudzi tūkstoši izgāja ielās, faktiski atbalstot “Hamas” rīcību, liecina par to, ka priekšstats, ka visi cilvēki jau savā dziļākajā būtībā ir līdzīgi un domā gandrīz vai vienādi, ir maldīgs. Jāatceras arī, ka tie demonstranti, kuri vicina palestīniešu karogus, ir tikai aisberga redzamā daļa. Cik ir šo terora aktu atbalstītāju, kuri par tiem klusu priecājas savās virtuvēs, varam tikai minēt.
Ne velti simtgadīgais (100 gadu dzimšanas dienu viņš atzīmēja šā gada 27. maijā) pasaules diplomātijas patriarhs Henrijs Kisindžers nupat intervijā Matiasam Dofneram “WeltTV” bija spiests atzīt: “Tā bija rupja kļūda ielaist [Eiropā] tik daudz cilvēku ar pilnīgi atšķirīgu kultūru, reliģiju un pasaules redzējumu, jo rezultātā šajās valstīs veidojās spēcīgas [no pamatkultūras atšķirīgas] ietekmes grupas.”
To jau gadu desmitiem Rietumiem stāstījām mēs un citi austrumeiropieši, kuri visus kreiso “labumus” savulaik bija izbaudījuši jeb, pareizāk sakot, izcietuši uz savas ādas. Taču, tieši tāpat kā stāstot par Krieviju un Putinu, mums neticēja. Tas vēl būtu maigi teikts, jo esmu bijis daudzos žurnālistu semināros Briselē, Strasbūrā un citur, kur bieži sanāca diskusijas ar Rietumeiropas lielo valstu pārstāvjiem (īpaši vācu un franču). Pēdējie no pašiedomātā “morālā pauguriņa” virsotnes atļāvās žēlīgi pamācīt “atpalikušos” austrumeiropiešus, ka tie nekā nesaprotot no patiesām “mūsdienu” vērtībām.
Visas šīs vērtības balstījās uz vienu centrālo ideju: neviens indivīds nedrīkstot ciest kaut kādu grupu interešu vārdā. Latvijas gadījumā tas būtu: neviens cilvēks (krievs, nepilsonis, vienalga kurš) nedrīkst izjust nekādu diskomfortu mistisko Latvijas valsts vai latviešu tautas interešu vārdā. Jebkuri mēģinājumi norādīt, ka Francijā vai Vācijā nekādas atlaides franču vai vācu valodas nepratējiem netiek dotas, tiek noraidīti ar vārdiem (pēc jēgas, ne burtiski): tas ir kaut kas pavisam cits. Tur esot pavisam cits vēsturiskais fons.
Tagad, kad daudzi, ne tikai Kisindžers, ir paši savām acīm ieraudzījuši, ar kādām domām galvā, ar kādu izpratni par cilvēcību dzīvo tūkstošiem (vai drīzāk miljoniem) cilvēku tepat kaimiņos blakus kvartālā, jācer, ka vismaz šajā aspektā sabiedriskā doma mainīsies. Skaidrs, ka dedzīgi Marksa mācības sekotāji un līdzjutēji diez vai mainīs savu pārliecību, bet sabiedrisko domu kopumā nosaka ne jau viņi. To nosaka ideoloģiski amorfais vairākums. Kā visi, tā arī mēs. Kisindžers, protams, sen vairs nav politiskās “pareizības” vēja rādītājs, bet viņa svaru nevajadzētu nenovērtēt. Īpaši gadījumos, kad viņš pauž acīmredzamas, grūti noliedzamas patiesības.
Kaut vai aiz cieņas pret nevainīgajiem “Hamas” teroristu upuriem, Rietumiem vajadzētu aizdomāties par to, par ko runā Kisindžers. Beidzot jābeidz mānīt pašiem sevi, cenšoties sev iestāstīt, ka liela daudzuma citas kultūras, citas reliģijas, citas valodas un, galvenais, cita domāšanas veida cilvēku iepludināšana esošajā kultūrtelpā ir kaut kas pozitīvs, veicināms un atbalstāms. Jāsaprot, ka tas ir bīstami, sabiedrības pamatus graujoši, sociālo drošību apdraudoši un ilgtermiņā katastrofāli.
