Ceturtdienas vakarā pēc Vašingtonas laika ASV prezidents Džo Baidens uzrunāja nāciju tiešraidē no Baltā nama Ovālā kabineta, kam bija jāliecina par šīs runas īpašo nozīmīgumu.
Apskatnieku vidū valda gandrīz vai vienprātība, ka runa patiešām bijusi vēsturiska. Tās pilns teksts latviešu valodā pieejams šeit. Lai arī runas dramatisko efektu varbūt mazināja Baidena pārāk jau uzkrītošā teksta lasīšana no sufliera, tā tomēr bija arī emocionāli pietiekami piesātināta.
Grūti noliegt, ka runa bija nozīmīgs pagrieziena punkts pasaules politikā. Tika skaidri un nepārprotami apliecināts, ka ASV ir gatavas atgriezties līdzšinējās pasaules kārtības saglabāšanas sardzē un nežēlot resursus, pirmām kārtām finansiālos, lai šo kārtību uzturētu.
Formāli runa bija par prasību ASV Kongresam piešķirt palīdzību Ukrainai un Izraēlai vienā pakotnē 100 miljardu dolāru apmērā, taču šīs runas galvenā jēga bija ASV iedzīvotājiem, ASV nodokļu maksātājiem paskaidrot, kāpēc nepieciešamas tik plaši “atvērt maku”. ASV vēlētāju vidū, īpaši republikāņu vēlētāju vidū, pastiprinās izolacionisms. Kāpēc nauda jādod citiem? Mums pašiem tās hroniski trūkst.
Plaši izplatās (vai tiek apzināti izplatīti) stāsti, ka palīdzība Ukrainai tiekot industriālos apjomos izzagta, Ukrainas augstas amatpersonas ceļot vai pērkot dārgas villas ārzemēs, bet kā nesitams trumpja dūzis darbojas Kremļa propagandas cehos izštancētais mīts par Ukrainai nosūtīto ieroču tālākpārdošanu “Hamas” un to izmantošana pret Izraēlas civiliedzīvotājiem. Cēloņsakarību ķēdīte vienkārša: palīdzot Ukrainai, mēs it kā esam līdzvainīgi nevainīgu cilvēku ciešanās Izraēlā.
Ņemot vērā, ka šo propagandas blēņu stāstu galvenais adresāts ir cilvēki, kuri kartē ne tikai Ukrainu, bet pat Eiropu nevar atrast, šīs pasakas diemžēl atrod pietiekami daudz dzirdīgu ausu. Tāpēc Baidena runas galvenais uzdevums bija cilvēkiem saprotamā, cilvēcīgā valodā izskaidrot, ka šī palīdzība ir pašu amerikāņu interesēs. Kā teica Baidens: “Tās ir gudras investīcijas, kuras nesīs drošības dividendes vairākām paaudzēm.”
Vai Baidenam izdevās aizklaudzināties līdz ASV ierindas pilsoņu sirdīm? Rakstot šīs rindiņas, nav zināmi aptauju dati, kā šo runu uztvēruši skatītāji, taču no tīra PR viedokļa, pieminot izvarotās Ukraiņu sievietes un it īpaši vecākiem atņemtos un uz Krieviju aizvestos bērnu tūkstošus, nevar emocionāli netrāpīt.
Latvijas pilsoņus šajā Baidena runā visvairāk varēja ieinteresēt mūsu valsts pieminēšana. Ne katru dienu, runājot par globālām problēmām, ASV prezidents nosauc Latviju vārdā. Šoreiz Latvija tika nosaukta līdzās Lietuvai un Igaunijai, uzreiz pēc Polijas pieminēšanas. Jāatzīst, ka šī pieminēšana bija nedaudz, uzsveru, nedaudz, divdomīga.
Lai gan domāts bija pareizi, caurmēra ASV pilsonim, kurš maz ko zina par Latviju, par tās vēsturi un attiecībām ar Krieviju, varētu rasties ne tās precīzākās vai mums labvēlīgākās asociācijas. Varbūt es pārāk piesienos, tāpēc citēsim pilnībā šo Baidena runas fragmentu: “Tāpēc, ja mēs neapturēsim Putina apetīti Ukrainā, viņš neaprobežosies tikai ar Ukrainu. Putins jau ir draudējis Polijai, atgādinot, ka tās rietumu daļa ir Krievijas dāvana. Viens no viņa galvenajiem padomniekiem, bijušais Krievijas prezidents, ir nosaucis Igauniju, Latviju un Lietuvu par Krievijas Baltijas provincēm. Tās visas ir NATO sabiedrotās. NATO 75 gadus ir uzturējusi mieru Eiropā. Tas ir bijis Amerikas drošības stūrakmens. Un, ja Putins uzbruks NATO sabiedrotajiem, mēs aizstāvēsim katru NATO collu, kā to prasa šis līgums.”
Viss pareizi un it kā pat nepārprotami, taču daļai amerikāņu, kuri vāji zina vēsturi un ģeogrāfiju, patiešām šķiet, ka Baltijas valstis ir bijušās Krievijas provinces, kuras kaut kādu vēsturisko satricinājumu rezultātā (PSRS sabrukuma laikā) no Krievijas atdalījušās un tagad Krievija tās pašsaprotami grib atgūt. Kāpēc mums tur vēl baigi jāiejaucas? Baidens šo lēni no rietumnieku apziņas izzūdošo stāstu par PSRS kā lielo Krieviju, kaut labu gribēdams, atkal atsvaidzinājis.
Arī atgādinājums par Polijai uzdāvinātajām rietumu zemēm (bijušo Vācijas teritoriju) skan nedaudz divdomīgi. Gandrīz vai tā, ka no vēsturiskā taisnīguma viedokļa Putinam savā ziņā ir kaut kāda daļa taisnības. Vēlreiz atkārtoju, ka tā varbūt ir tikai mana piekasīšanās atsevišķiem vārdiem, jo idejiski runa bija tiešām spēcīga. Arī atgādinājums par gatavību aizstāvēt sabiedrotos šoreiz, kopējā kontekstā, izklausījās īpaši pārliecinošs.
Jāatzīmē šīs runas amerikāniskais vēstījums - mēs esam nozīmīgākā pasaules nācija, uz mums gulstas lielākā atbildība par pasaule notiekošo, un tāpēc mēs nedrīkstam stāvēt malā. Uz mums visi skatās, un mēs esam kā civilizācijas bāka.
Tas var patikt vai nepatikt, bet tā arī ir. Tāpēc varam būt priecīgi (un pateicīgi), ka ASV prezidents beidzot sāk (vai sola sākt) pildīt to funkciju, ko pasaule no viņa gaida: būt par kārtības nodrošinātāju šajā nestabilajā pasaulē. Respektīvi, izbeigt to mūžīgās samierināšanās politiku, kuru iesāka Baraks Obama, kura demonstratīvās neizlēmības dēļ (2013. gadā ignorējot paša nospraustās sarkanās līnijas pēc Bašara Asada ķīmisko ieroču lietošanas Sīrijā) Kremlis sajuta pasaules “policista” vājumu un tika ievārīta visa šī putra, kuru tagad ukraiņiem un citiem nākas izstrēbt.
Ja Baidenam šo jauno, stingro kursu izdosies noturēt un atkal nekāpties atpakaļ, kā ne reizi vien jau bijis agrāk, kad atradās viņa runu interpretētāji ar skaidrojumiem, ka prezidents esot ne tā saprasts, tad ir cerības visus šos Putinus, Kimus un viņu atdarinātājus iegrožot savos pašu izveidotajos krātiņos. Lai viņi tur pamazām savos mēslos slīkst.
