Tā ar to jauno gadu notiek. Vispirms ar tādām cerībām sagaidām. Tad nāk janvāris ar ierasto cenu šoku. Par to šoreiz, taisnības labad jāsaka, parūpējās ne jau brašie politiķi vien. Apkures aprēķins par decembri, nudien bija šedevrs, īsts Rembrants, – mēneša notikums janvārī! Nemūžam nespēšu saprast, kā, piemēram, manas pilsētas Ogres centrālapkures virtuozi spēja uztaisīt tādu kalkulāciju, pēc kuras iznāk, ka par viena standarta padomju laikos būvēta trīsistabu dzīvokļa apsildīšanu nieka trīsdesmit dienu garumā jāsamaksā vairāk nekā par klāt pievestu malkas lērumu, ar kuru varētu apsildīt tādas pašas kvadratūras māju visu ziemu. Saprotu, ir jau visiem jāpelna, bet tā govs no pārmērīgas slaukšanas vai nu nobeigsies, vai maus un badīties. Un tad, kas zina, varbūt atkal kārtības nodrošināšanai vajadzēs izsaukt nežēlastībā kritušās grieķu alfabēta burtu vārdos nosauktās specvienības. Tā tu, cilvēks, skaties uz janvāra cenām un rēķiniem, un brīnies – kurš te ir idiots – tu pats, vai, Vonnegūta vārdiem runājot, mirkļa struktūra tāda, un pat nemani, ka februāris jau klāt un kļūst aizvien jautrāk.
Varētu atstāt šīs cenu padarīšanas kolēģiem no ekonomikas nodaļas, tomēr, sasodīta būšana, tās, nešpetnās, sit pa kultūras maciņu, ka grab vien. Dievs vien zina, cik, piemēram, izmaksās Latvenergo pasāžas ar elektroenerģijas tarifiem. Varu iedomāties, kādās šausmās uz šiem prognozētajiem reizrēķiniem, kas pēc sava iespaidīguma atgādina arhaiska aritmometra un logaritmu lineāla krustojumu, skatās gan tie, kam jāizgaismo lielās teātru ēkas, lai apmeklētāji pustumsā nenolauztu kaklu, gan tie, kam rūp muzeja ekspozīciju apgaismojums kaut kur nomaļā Latvijas pagastā. Var jau te ar putām uz lūpām klāstīt par šikajām elektrību taupošajām spuldzēm, kuras maksā tik, cik divdesmit parastās, bet pamēģiniet veikalā nopirkt lampiņu, kas atbilst vecās labās simtvatnieces spožumam. Nupat apgāju divas saimniecības preču lielnoliktavas, bet nudien neatradu. Labi sēdēsim pustumsā, lasīsim vecas grāmatas, oftalmologi par jaunu klientu pieplūdumu noteikti priecāsies.
Viena no februāra pirmās nedēļas svarīgajām tēmām, kas skar gan kultūru, gan valsts attīstības nākotni, ir saistīta ar Latvijas Universitāti. Tajā sākusies 69. zinātniskā konference un plenārsēdes nosaukums bija skaists kā Purvīša glezna – Augstākā izglītība un zinātne kā Latvijas attīstības resurss. Par izglītības kvalitāti jārunā, citādi nudien, 1. marts pienāks, un Latvenergo tarifu struktūru spēs izkalkulēt vien fizmatu beidzējs ar sarkano teicamnieka diplomu kabatā.
Ir ļoti grūti saprast, uz kuru galu virzāmies, klanoties Eiropas vējiem tā, ka piere pret grīdu būkšķ. Tikai, ja negribam kļūt par lēta eiropeiska paskata nekvalificēta darbaspēka galvenajiem eksportētājiem uz pārtikušajām rietumvalstīm, ir jābeidz graut Latvijas izglītības sistēma un zinātne. Viņas, rietumvalstis, var saprast. Tās, šķiet, pamatīgi saķēpājušās ar savu aizkustinošo toleranci pret visu rasu un reliģiju pārstāvjiem, kas tur īpaši bija gaidīti periodā, kad vietējie aiz labas dzīves vairs negribēja strādāt par atkritumu izvedējiem. Tagad nu izrādās, ka importēto šinderu pēcteči, lai gan būdami neprātā lojāli pret savām jaunajām mītnes zemēm, laiku pa laikam tomēr mēdz spridzināt lidmašīnas, metro līnijas un autobusus, uzspļaujot uz Eiropas vērtībām. Skaidrs, ka mūsu darbaspēks šajā ziņā ir noteikti izdevīgāks un nespirinās pat tad, kad tam siksnu savelk ap kaklu. Bet vai tas ir mūsu gaišais mērķis, uz kuru būtu vērts virzīties? Varbūt nevajadzētu klausīt visus tos labos rietumu onkuļus un tantes, kas te iesaka vienkāršot izglītības lietas un aizklapēt pārdesmit augstskolu, un kādu simtiņu mazo skolu, jo Latvijai to esot par daudz. Iespējams šis padoms tiek dots, vienīgi tāpēc, lai viņu bērni bez problēmām varētu kļūt par priekšniekiem mūsu bērniem.
Nezinu, kā jums, bet man riebjas, ka mūsu tauta tiek dzīta vispārējas debilizācijas virzienā. Turklāt šī debilizācija mums visiem jau sen sit pa kabatu. Elementārs piemērs. Kamēr vidusskolā tika pasniegta ķīmija, kurā mācīja, ka naftas rektifikācijas procesā pie zemākas temperatūras pirmā izdalās nekvalitatīvā dīzeļdegviela, un tikai tad, pie krietni augstākām ražošanas izmaksām sāk tecēt arī benzīns, neviens degvielas uzpildes stacijas boss nevarēja pat iedomāties uzlikt dīzeļdegvielai augstāku cenu nekā benzīnam. Viņu vienkārši par cūku nosauktu. Gadus desmit to skolās vairs nemāca. Rezultāts tagad ir redzams gan benzīntankos, gan sabiedriskā transporta cenās.