Vakara Ziņas

Lielai daļai cilvēku novembris saistās ne tikai ar Latvijas dzimšanas dienu. Ar teātra mākslu saistītiem ļaudīm ne mazāk svarīgs datums ir 23. novembris, kad pieminam leģendāro režisoru Eduardu Smiļģi un skatāmies «Spēlmaņu nakts» teātra balvu pasniegšanas ceremoniju. Tāpēc jo īpaši rodas vēlme uzzināt, ko šajā nemierīgajā laikā dara un jūt cilvēki, kuriem teātra māksla ir visa viņu dzīve. Viena no tādām personībām ir ilggadēja Latvijas Nacionālā teātra aktrise, kura arī bijusi viena no laimīgajām «Spēlmaņu nakts» balvas laureātēm nominācijās «Gada labākā aktrise» (1998/99) un «Gada labākā aktrise otrā plāna lomā» (2014/15 un 2018/19). Ar mākslinieci tiekamies pašā Rīgas sirdī – netālu no Raiņa pieminekļa. Neuzkrītoši noskatāmies, kā garām piemineklim dodas gājēji, un runājam par šī brīža izjūtām un izaicinājumiem, ar ko saskārusies Lolita Cauka.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Nupat klajā nākusi hiroloģes Maijas Irbītes grāmata «Hiromantijas rokasgrāmata katram». Kā Maija pati atzīst, tā ir viņas pirmā un vienīgā grāmata, citu vairs nebūšot. Viņa piebilst, ka izdevums ir domāts ikvienam interesentam kā rokasgrāmata. Ja cilvēks šos pamatus apgūst, var tālāk doties dažādos virzienos. «Hiromantijā galvenais – ir jābūt godīgam. Ko tu redzi, to arī saki. Protams, ir pazīmes, kuras liecina, ka viens cilvēks vieglāk visam tiek pāri, cits smagāk. Es parasti saku: varu jums izstāstīt, ko redzu rokās, bet pašam ir jādomā ar savu galvu. Varat pieņemt vai nepieņemt to, ko es saku. Varbūt turpmāk dzīvē noderēs kāda manis izteikta atziņa,» Maija ir atklāta.

Dziedātāja Beāte Zviedre stāsta, ka savus digitālos albumus pāršķirstījusi vai piecsimt reižu, līdz izvēlējusies fotogrāfiju, kura viņai izraisa vissiltākās jūtas, jo tajā iemūžinātā situācija un brīdis, kad no Valmieras uz Rīgu pārcēlās kaķenīte Pūka, dziedātājas dzīvi mainījis patiešām kardināli.

Irīna Abakoka kopā ar savu jaunāko meitu Lieni Beāti, kura palīdzēja piepildīt sapni par sanbernāru, audzina mīluli Belluči. Turklāt ģimene ir pārliecināta, ka satikšanās ar Belluči bija nejaušība, tomēr vienlaikus  plānota, jo domas mēdz īstenoties. Ir tikai jāsagaida īstais mirklis.

Ilze Liepa ir latviešu izcelsmes baletdejotāja, PSRS Tautas skatuves mākslinieka, Maskavas liela teātra solista Māra Liepas meita. Latvija lepojās, ka ir mums tāds talants! Māris Liepa bija spožs, un tikt uzaicinātam strādāt Maskavā tolaik skaitījās goda lieta. Tur laulībā ar krievu teātra un kino aktrisi Margaritu Žigunovu pasaulē nāca divi bērni – Andris un Ilze. Abi talantīgi baletdejotāji.

  Ja gribētu ticēt tauriņa efektam (koncepcija, kas paredz, ka maziem cēloņiem var būt liela ietekme – tauriņa spārnu vēziens vienā pasaules malā var izraisīt tornado otrā pasaules malā), tad šajā laikā prātā nāk Berta Pīpiņa. Kāpēc?

Jēkabpils novada Goda pilsoņa titulu šogad 18. novembrī saņēma Gundars Kalve. Tas pats, kuram prokuratūra cēla apsūdzību pēc diviem Krimināllikuma pantiem, proti, koku bojāšanu parkā un par kapa apgānīšanu, nolaupot (!) uz tā novietoto Otrā pasaules kara lielgabalu Jēkabpilī. Tas pats zemnieks, uzņēmējs un karavīrs, kurš brīvprātīgi karojis Ukrainā.

Losandželosā dzimušās zvaigznes filmogrāfija, apbalvojumi un nominācijas liek noelsties un apbrīnot cilvēka izvēles, kas strauji mainījušas dzīves ritējumu. Turklāt šodien, kad Holivuda ir pārbagāta ar jaunajiem kino censoņiem, viņš spēcīgi notur savas pozīcijas. Par to jāpateicas di Kaprio gēniem, kam bijusi liela nozīme. Arī neatlaidība un sīkstums lomu izvēlē nesis reiz tik ļoti kāroto uzvaru – finansiālu neatkarību, kā arī slavu un tās sekas. Šobrīd Leonardo di Kaprio pārliecinoši ir viens no veiksmīgākajiem savas jomas pārstāvjiem, kurš uz ekrāniem nebeidz pārsteigt.

Daudzus no Latvijā dzimušajiem un pasaulē savu nospiedumu atstājušos mēs joprojām atceramies, par citiem esam piemirsuši, bet, pateicoties viņiem visiem, pasaulē izskan arī Latvijas vārds.

17. novembris kopš 1941. gada ir pasludināts par Starptautisko studentu dienu, tāpēc »Vakara Ziņas« ielūkojās jautros, nostalģiskos, nerātnos vai citādi atmiņā palikušos stāstos par studentu gadiem.

Aptuveni trešā daļa Latvijas iedzīvotāju pētījumu un konsultāciju kompānijas «Kantar TNS» veiktajā aptaujā norādījuši, ka viņiem nav sava latviešu tautastērpa, bet viņi tādu sev vēlētos. Savukārt vairāk nekā puse jeb 60 procenti iedzīvotāju ir norādījuši, ka viņiem nav sava latviešu tautastērpa un viņi tādu sev arī nevēlas. Tautastērps ir vien sešiem procentiem Latvijas iedzīvotāju. Bet kas ir tautastērps?

Pagājusī Simjūda diena, ko svešmēlē dēvē par Halovīnu, atgādināja par pigoriem, kas saistīti ar zīlēšanu un garu saukšanu. Oi, jau mūsu senčiem bijuši visdažādākie ticējumi pūrā un zināmi visādi zīlēšanas paņēmieni, tāpēc interese par to ir bijusi un laikam arī būs. Cita lieta, kā pret to izturamies.

Lielbritānijas olimpiskais čempions Toms Deilijs ir sajūsminājis gan savus sportu mīlošos fanus, gan tos, kuri viņa nesportisko hobiju ieraudzīja pirmoreiz. Skatoties sieviešu sinhronās daiļlēkšanas finālu Tokijas olimpiskajās spēlēs, sportists... adīja. Viņš atzinies, ka tādā veidā mazina spriedzi pirms sacensībām.

«Mums ģimenē ir tradīcija, ka jubilārs tiek modināts ar dziesmu un dāvaniņu. Mājinieki cenšas pamosties agrāk, sapulcējas un dzied «Daudz baltu dieniņu» vai «Sveiks lai dzīvo»,» atklāj aktrise, runas pedagoģe, grāmatu autore un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) asociētā profesore Zane Daudziņa. Viņai dzimšanas diena bija 6. novembrī.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

10 lietu, kas raksturo mūziķi Kārli Auzānu.

Kristīnes Ilziņas stāstu krājums «Es neliecināšu pret jums» daudziem lasītājiem ļaus vai liks justies kā astoņdesmitajos. Kādam tas būs bijis saldās jaunības laiks, citam – dziļa bērnība, vēl kādam – brieduma gadi, bet atmiņas taču saglabājušās.

Mākslinieces un kreatīvā satura menedžeres Barbaras Dzērves-Ozoliņas āriene liek atskatīties. Abstraktie tetovējumi, kas ievij visu viņas ķermeni, izskatās kā mežģīnes, tikai uz ādas. Viņa tic, ka katrā cilvēkā ir liesmiņa, kas dzen uz priekšu, palīdzot sasniegt visu, ko dzīves ceļojumā kārojas.

Gadu desmitiem mūsu valsts trešā lielākā pilsēta Liepāja bija iemantojusi kūrorta slavu, un šim statusam tā arī atbilda gan piejūras klimata, gan veselības atgūšanas iespēju dēļ. Pilsētas parkā atradās ļoti iecienīta sanatorija, kurp ik gadu devās cilvēki no tuvienes un tālienes, lai atpūstos un arī atbrīvotos no kādas kaites.

Sāksim ar to, ka Valmieras novada pašvaldība sākusi arheoloģisko izpēti dabas liegumā un svētvietā «Zilaiskalns». 1998. gadā Zilamkalnam piešķirts valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss «Zilais kalns ar Upurakmeni – kulta vieta un viduslaiku kapsēta», savukārt 2006. gadā ar Kocēnu pagasta domes lēmumu kalnam tika piešķirts vietējās svētvietas statuss. Pašlaik, veicot arheoloģisko priekšizpēti plānotajai jauna skatu torņa būvniecībai Zilākalnā, SIA «Arheoloģiskā izpēte» arheologi atraduši sešus cilvēku apbedījumus, kas saistāmi ar 16.–17. gadsimta kapsētu. Cilvēku kauli uzieti arī iepriekš. Zilākalnā līdz 18. gadsimtam ir apbedīti mirušie. Tie guldīti ar kājām uz austrumiem, kas liecina par tā laika apbedīšanas tradīcijām.  

1979. gada 2. jūlijs bija parasta vasaras diena. Netālu no Saulkrastiem pa mežu pastaigājās un lasīja ogas apmēram 20 bērnu no pionieru nometnes. Viņu vidū bija gan vietējie – latvieši, gan atbraucēji no citām PSRS republikām. Vienā mirklī viss sagriezās kājām gaisā – pavisam parastā vasaras diena kādai ģimenei no Tālajiem Ziemeļiem, kuras mazgadīgā meita bija atbraukusi uz Latviju, lai piedalītos pionieru nometnē, kļuva par traģiskāko dzīvē.