Vakara Ziņas

Ogres novada Taurupes pagasta iedzīvotāji Inese Pūra un Imants Vašķis ir cilvēki savā vietā un laikā. Abi ar neordināru domāšanu un aizrautīgu darbošanos. Dzīvojam taču tikai vienreiz, tad kāpēc šo laiku nepadarīt neaizmirstamu? Lūk, abi taurupieši kopā nodzīvoja 45 gadus un tikai tad oficiāli salaulājās... gaisa balonā.

Viens no vissenākajiem slepkavības veidiem, nenoliedzami, ir noindēšana jeb nozāļošana. Bija laiki, kad tā pat tika uzskatīta par legālu rīcību. Indes izmantošanu ar mērķi atņemt dzīvību plaši lietoja, izpildot nāvessodu.

Dziedātāja un grupas «Triānas parks» mūziķe Agnese Rakovska (tagad – Rozniece) kopā ar savu mūzikas platformas «Zvaigznājs» komandu izveidojusi jaunu un nebijušu projektu «Zvaigznāja klase», ko plānots integrēt vispārizglītojošā virziena izglītības programmā, piedāvājot jaunu mācību metodi līdz šim esošajās mūzikas nodarbībās.

Viņš ir vēl no­slē­pu­mai­nāks ne­kā vis­kap­rī­zā­kā dī­va, ku­ra slēpj sa­vu ve­cu­mu tik meis­ta­rī­gi, ka pa­ti jau aiz­mir­su­si, ku­rā gad­sim­tā ir dzi­mu­si. Šā por­tre­tē­ju­ma va­ro­ņa – Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša – dzim­ša­nas da­tos trūkst dro­ši ap­stip­ri­nā­tas, pre­cī­zas in­for­mā­ci­jas, tā­pēc vi­ņa por­trets jā­li­pi­na ko­pā kā puz­le. Un ta­jā ne­trūkst bal­to plan­ku­mu.

Pirms 12. Saeimas vēlēšanām politisko ūdeni uzkūla vārdamāsas Janīnas Kursītes, no kurām viena sāka izmantot dubultuzvārdu Kursīte-Pakule. Taču vēlētāji sākumā varēja nezināt, ka viena Janīna Kursīte ir folkloriste un valodniece un startē no vienas partijas, bet otra Janīna Kursīte, uzņēmēja, agronome, psiholoģe, – no citas partijas.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem ASV tika izdota grāmata «Sleeping with the Enemy: Coco Chanel's Secret War» (Gultā ar ienaidnieku: Koko Šaneles slepenais karš) – par to, ka leģendārā dāma bijusi nacistu spiedze un kolaboracioniste.

Pateiktu vārdu ar cirvi neizcirtīsi, tāpēc norāde par Dobeli kā «kaut kādu čuhņu» sāka savu asprātīgo uzvaras gājienu, atklājot dobelnieku patriotismu un humora izjūtu. Nebūsim arī paši liekuļi un neizliksimies, ka šo vārdu neesam lietojuši, lai apzīmētu kādu nomali. Tomēr, ja dzimto vietu vai dzīvesvietu kāds cits dēvē tik nicīgā vārdā, lokālpatriotisms un pašcieņa gūst virsroku. Papētīsim nu, kas tā čuhņa ir un kā šis vārds cēlies.

Reizēm pēc kāda savdabīga atgadījuma, neparasta piedzīvojuma mēdzam teikt – vismaz būs ko mazbērniem pastāstīt. Patiesībā ne jau jebkurš no tādiem notikumiem būtu mazbērniem stāstāms, bet lasītājiem pastāstīt gan to var.

«Dzimšanas diena ir brīnišķīgi svētki, lai uzsistu sev uz pleca un pateiktu sev lielu paldies,» saka multimākslinieks Kašers (īstajā vārdā Kaspars Blūms-Blūmanis Miņins). 1. decembrī viņš svinēja savu 36. dzimšanas dienu.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Ungures lieta. Tā bija krimināllieta, kas gan ar savu nežēlību, gan banālo motīvu šokēja daudzus. Naktī uz 1956. gada 28. oktobri kādā dzīvoklī Laboratorijas ielā Rīgā notika slepkavība, kuras izpildītāja bija sieviete. Uz šo soli viņa virzījās mērķtiecīgi, ar iepriekšēju nodomu. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu Rita Aksenoka tolaik mācījusies Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursā, taču vēl aizvien labi atceras, kādu vētru šis gadījums sacēlis sabiedrībā.

Latvijas iedzīvotājas un iedzīvotāji ir nepārspējami rokdarbnieki, ko apliecina koprades projekts – adīšanas stafete «Šalle Latvijai». Tā mērķis bija gada laikā rokadīšanas un mašīnas adīšanas tehnikā radīt unikālu adījumu – šalli, kas atspoguļotu visas Latvijas adītāju prasmes, katra novada individuālo krāsu un rakstu izpratni. Tas izdevās!

Brīvības kārā un spītīgā reāliste Una Drīliņa uzaugusi, studējusi un strādājusi Latvijā, bet gandrīz pusgadu par savām mājām sauc Islandi. Latviete strādā IT nozarē par automatizēto testu inženieri Islandes bankā «Islandsbanki». Viņa lolo un audzina kaķi Mišelu un suni Brīzi, par ko būs šis stāsts. Una saka – ceļš no Latvijas līdz Islandei bija emocionāli smagākais, ko jebkad bija piedzīvojusi, jo Islandē ir strikti noteikumi dzīvnieku importam. Taču šī pieredze viņai nostiprinājusi nicinājumu pret tiem, kas atstāj savus mīluļus un aizbrauc. Una dzīvo ar pārliecību: ja esi uzņēmies rūpes par dzīvnieku, tad dari to līdz brīdim, kad debesis viņu paņem

«Man bieži uznāk tas, ka es cilvēkiem varu pateikt sejā, ko es par viņiem domāju, un ļoti aizvainot viņus. Tas mans stulbais paradums,» kādā intervijā teikusi kosmētikas veikala īpašniece Olga Kambala.

Viens no latviešu farmaceitu vecākās paaudzes pārstāvjiem ir Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļas profesors, farmācijas goda doktors Jānis Kupcis (01.03.1871.–29.04.1936.).

Ieva Anže sevi dēvē par keramikas entuziasti, kura attīsta savu zīmolu «A Ceramics». Godīgums ir viņas vērtību skalas augšpusē, bet lielākās bailes ir pazust visās pasaules taisnībās un nezināt savu. Māksliniece cer, ka kādu dienu pasaulē būs mazāk netaisnības, jo tā diemžēl mēdz skart pat visspēcīgākos.

Nesen feisbukā tika publiskota ziņa – šā gada pavasarī (1. aprīlī) ievērojamā latviešu izcelsmes amerikāņu gleznotāja Raimonda Staprāna glezna «Zilā laiva» 8. Kalifornijas mākslinieku izsolē Losandželosā nosolīta par 87 500 dolāru (ap 85 000 eiro). 1994. gadā tapušo Staprāna (1926) darbu izsolei «Made in California: Contemporary Art» piedāvājis izsoļu nams «Bonhams». 

Mirdza Zīverei vissvarīgākās ir vispārcilvēciskas lietas – godīgums un, protams, ģimene. «Tāpēc, pirms trīsdesmit gadiem pārtraucot aktīvās skatuves gaitas, es absolūti nejūtos kaut ko zaudējusi vai ziedojusi, jo radošo darbu gan režijā, gan producēšanā man nav trūcis, turklāt dzīvē ir dažādi posmi, kas jāizdzīvo, un es gribēju šo laiku veltīt ģimenei un bērniem,» kādā brīdī intervijā teic dziedātāja. 

 Aktierim Andrim Bulim pašreiz ir daudz citu radošu projektu, piemēram, kopā ar kolēģi Gintu Grāveli izveidotā programma, ar kuru abi apceļo Latviju.

«Vispār šim laikam un laikmetam ir visas krāsas. Ir ļoti daudz kas, par ko jāsmejas, bieži vien – rūgti; ir arī patiesa drāma un traģēdija, kā tagad redzam. Kas tad cits ir tas drausmīgais karš, ja ne visīstākā cilvēces traģēdija?» teic izcilais režisors Edmunds Freibergs, kurš «Spēlmaņu naktī», kad tiks svinēta arī režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas diena, saņems balvu par mūža ieguldījumu. Savukārt, ja viņam būtu jāiestudē izrāde par pašreiz pasaulē notiekošo, visticamāk, tā būtu traģikomēdija, jo tas esot viens no viņa mīļākajiem žanriem. «Taču tas varētu būt arī farss, jo pašreiz ir ļoti daudz šādu situāciju,» spriež režisors.

Pienāca pagājušā gadsimta 80. gadu otrā puse, gaisā vējoja pārmaiņas, un kāds nesen pilngadību sasniedzis puisis vārdā Genādijs Večirko ļoti alka piedzīvojumus. Puisim bezgala laimējās, jo arī viņa draugam Viktoram Sviridovam bija uz mata tādas intereses. Taču bez alkām dzīvot viņam piemita nenovērtējama dzīves pieredze, jo savos 22 gados Viktoram bija arī cietuma pieredze. Viņš saistībā ar zādzībām tur paguvis pabūt jau divas reizes. Balakovas pilsētā pie Volgas upes, kur abi toreiz dzīvoja, absolūta garlaicība. Arī strādāt negribējās ne vienam, ne otram, tāpēc puiši nolēma aizbraukt «viesizrādēs» uz Rīgu. Domāts, darīts. Gena paņēma sava tēva moskviču, un – aidā! – piedzīvojumi varēja sākties.