VAKARA ZIŅAS. Krimināllieta Latvijā, kas ar savu nežēlību un banālo motīvu šokēja daudzus

Ungures lieta. Tā bija krimināllieta, kas gan ar savu nežēlību, gan banālo motīvu šokēja daudzus. Naktī uz 1956. gada 28. oktobri kādā dzīvoklī Laboratorijas ielā Rīgā notika slepkavība, kuras izpildītāja bija sieviete. Uz šo soli viņa virzījās mērķtiecīgi, ar iepriekšēju nodomu. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu Rita Aksenoka tolaik mācījusies Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursā, taču vēl aizvien labi atceras, kādu vētru šis gadījums sacēlis sabiedrībā.

Ja slepkava ir sieviete, cilvēki to uztver jutīgāk, saasinātāk. «Katram slepkavam ir savs «rokraksts». Slepkavas vīrieši rīkojas dažādi, savukārt slepkavas sievietes raksturo vairākas kopējas pazīmes,» skaidro Aksenoka. «Pirmkārt, sievietes ir daudzkārt nežēlīgākas. Tas izskaidrojams ar to, ka viņām piemīt mazāk fiziska spēka nekā vīriešiem. Otrkārt, sievietēm vairāk grūtību nekā vīriešiem sagādā līķa nobēdzināšana. Viņas to nevar iekraut mašīnas bagāžniekā un aizvest uz mežu, lai apraktu, tāpēc meklē citus variantus.»

Krimināllieta, par kuru stāstīsim šoreiz, precīzi atbilst Ritas Aksenokas minētajiem vērojumiem.

Satuvina burāšanas sports

1928. gadā dzimušais Rūdolfs Straupnieks praktizēja Rīgas pilsētas 3. poliklīnikā par zobu tehniķi, savukārt 1924. gadā dzimusī Dzidra Ungure kādu laiku strādāja artelī «Cīņa». Sieviete bija precējusies un audzināja mazgadīgu dēlu. Rita Aksenoka piebilst, ka tolaik viņas uzvārds figurēja vīriešu dzimtē, tātad «Ungurs», kaut gan padomju laikā šī tradīcija sieviešu uzvārdus rakstīt vīriešu dzimtē tika atcelta.

Straupnieks brīvajā laikā nodarbojās ar burāšanas sportu, viņš pat bijis jahtas kapteinis. Burāšana saistīja arī Unguri. 1947. gadā šis kopējais vaļasprieks viņus saveda kopā; izveidojās tuvas attiecības, kas ilgušas gandrīz desmit gadu, līdz… Līdz Straupnieks iepazinies ar citu sievieti, iepriekšējai mīļākajai likdams saprast, ka tā viņu vairs neinteresē. Ko darīja Ungure? Vispirms draudēja, taču, saprazdama, ka mīļākais slīd ārā no rokām, viņa nolēma spert kardinālus soļus. Ja nebūs man, lai netiek arī tai otrajai.

1956. gada 27. oktobrī Straupnieka dzīvoklī Sarkanarmijas ielā (kopš 1990. gada Bruņinieku iela) sapulcējās jautra kompānija, kurā bija arī Ungure. Pēc kopējas pasēdēšanas pieviltā sieviete Straupnieku pierunājusi atnākt tai līdzi uz viņas dzīvokli Grīziņkalnā, kur pasēdēšana, tagad gan divatā, turpinājusies. Kas īsti notika tālāk, par to vēsture klusē, taču Ungure vairākas reizes Straupniekam iedūrusi sirdī, kā rezultātā vīrietis nomiris. «Nolūkā slēpt nozieguma pēdas slepkava līķi sadalīja ar zāģi. Atdalīja galvu, rokas un kājas, ko pēc tam izmeta Lielupē un citās vietās, savukārt rumpi apraka savas mājas pagrabā,» atceras Rita Aksenoka. «Noziegumu atklāja aptuveni pēc gada.»

Bez vēsts pazudis

Tiem laikiem neierasti, taču par šo gadījumu lasāms laikrakstā «Rīgas Balss»: «(..) Rūdolfs Straupnieks toreiz kādā oktobra vakarā pazuda bez vēsts. Tikai šovasar [1958. gads] izmeklēšanas orgāni nāca uz pēdām kādam smagam noziegumam - noskaidrojās, ka pilsonis Straupnieks noslepkavots 1956. gada 27. oktobrī un viņa līķis sadalīts gabalos. (..) Iepriekšējā nopratināšanā Ungure atzinās, ka viņa noslepkavojusi Straupnieku aiz greizsirdības. Vakar Latvijas PSR Augstākajā tiesā sākās atklāts tiesas process pret apsūdzēto Dzidru Unguri.» (Avots: [bez aut.] Augstākajā tiesā. Tas notika 1956. gadā.// Rīgas Balss, Nr. 198; 22.08.1958.)

Ungure uzreiz nav atzinusies, kaut arī viņas dzīvoklī atrada asins pēdas. Sākotnēji sieviete vainu novēlusi uz kādu abiem ar Straupnieku kopēju paziņu Būmani, kurš nozieguma izdarīšanas brīdī arī it kā atradies viņas dzīvoklī. Būdams alkohola reibumā, Būmanis esot nodūris Straupnieku. Izmeklētājiem pajautāt šā vīrieša viedokli vairs nebija iespējams, jo 1958. gada pavasarī Būmanis nomira.

Versija neapstiprinājās. Ja būtu atzīta Būmaņa vaina, Unguri varētu apsūdzēt vienīgi nozieguma slēpšanā, neziņošanā. Rita Aksenoka atceras, ka Ungure slepkavībā atzinās, kad tika atrasts līķis, pareizāk sakot, kas no tā bija palicis pāri.

Augstākais soda mērs

Tiesa Ungurei piesprieda augstāko soda mēru - nāvessodu, taču, līdzīgi kā pārējām padomju Latvijas sievietēm slepkavām, tas tika aizvietots ar cietumsodu apžēlošanas kārtībā. «Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs izskatījis par slepkavību ar nāvi sodītās Dzidras Ungures apžēlošanas lūgumu. Nāves sods atvietots ar 25 gadiem brīvības atņemšanu.» (Avots: [bez aut.] Apžēlotā.// Rīgas Balss, Nr. 287; 08.12.1958.)

Straupnieku apbedīja Rīgas II Meža kapos, kur viņa māte savam traģiski bojā gājušajam dēlam uzlika melna granīta pieminekli. Ungure pēc soda izciešanas nodzīvoja garu mūžu. Tagad mirusi ir arī viņa.

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!