Pienāca pagājušā gadsimta 80. gadu otrā puse, gaisā vējoja pārmaiņas, un kāds nesen pilngadību sasniedzis puisis vārdā Genādijs Večirko ļoti alka piedzīvojumus. Puisim bezgala laimējās, jo arī viņa draugam Viktoram Sviridovam bija uz mata tādas intereses. Taču bez alkām dzīvot viņam piemita nenovērtējama dzīves pieredze, jo savos 22 gados Viktoram bija arī cietuma pieredze. Viņš saistībā ar zādzībām tur paguvis pabūt jau divas reizes. Balakovas pilsētā pie Volgas upes, kur abi toreiz dzīvoja, absolūta garlaicība. Arī strādāt negribējās ne vienam, ne otram, tāpēc puiši nolēma aizbraukt «viesizrādēs» uz Rīgu. Domāts, darīts. Gena paņēma sava tēva moskviču, un – aidā! – piedzīvojumi varēja sākties.
Ierodoties Latvijas galvaspilsētā Rīgā, Večirko un Sviridovam no Saratovas apgabala uzsmaidīja veiksme, proti, viņi iepazinās ar savu vienaudzi Valdi Justu, kurš arī varēja lepoties ar sodāmību. Kopējas intereses stiprina draudzību, kopēji plāni tāpat. Iespējams, Valdis bija zinošāks, uz kuru dzīvokli doties, lai tiktu pie naudas. Tā arī notika. Kādā rudens naktī ar viltus palīdzību divi jauni neģēļi iekļuva kādas sievietes dzīvoklī, viens sāka viņu sist ar montāžas atslēgu, otrs pārgrieza telefona vadus. «Sieviete pārbīlī apklusa un tikai skatījās, kā tika ņemtas viņas mantas. Gan laulības gredzens, sintētiskais kažoks, gan ziemas mētelis, ādas virsjaka, gan lietusmētelis, gan… Vēl un vēl… Abi puiši aizgāja, rokās turot smagās somas.» (Avots: Ziemelis E. Rotaļlieta.// Cīņa, Nr. 125., 14.06.1990.) Kopējā šo mantu vērtība varēja būt pāris tūkstoši. Mantas, protams, nekavējoties tika pārdotas, lai dabūtu naudu un beidzot varētu, kā saka, doties lielajā dzīvē.
Pirmā epizode Rīgā bija izdevusies nevainojami, tāpēc pavisam drīz tai sekoja otrā, trešā un ceturtā. Vienīgais misēklis bija Genādijs Večirko, kurš pēc Viktora un Valda ieskata šīm puišu spēlēm nederēja. To saprata arī viņš pats, tāpēc bez ierunām atgriezās dzimtajā Balakovā.
Lai būtu ātrāk un vieglāk, abi noziedznieki nolēma nevis aplaupīt dzīvokļus, bet «pārkvalificēties» uz taksometru vadītājiem. Kad naudas bija daudz, viņi godīgi samaksāja par pakalpojumu un pat neskopojās ar dzeramnaudu, taču, kad tās nebija, viss notika pēc iepriekš izstrādātas shēmas, kas, šķiet, darbojās nevainojami. Vispirms Valdis un Viktors apstādināja taksometru, šoferim liekot braukt uz Vīlandes ielu, kas pagājušā gadsimta 80. gados vēl nesa baltkrievu literāta Jankas Kupalas vārdu. Piebraukuši pie 8. vai 13. numura nama, «kad mašīna [..] apstājās, tas, kurš sēdēja aiz muguras, pavēlēja: «Izslēgt motoru! Rokas uz stūres! Naudu, vērtslietas, ātri!...» Šoferis tūlīt pie pakauša sajuta pistoles vēso stobru. Noklakšķēja ieroča aizslēgs.» (Avots: Ziemelis E. Rotaļlieta.// Cīņa, Nr. 125., 14.06.1990.) Kā vienu no pirmajām lietām noziedznieki piesavinājās nelaimīgā šofera laulības gredzenu un, ja tas šķita kaut cik vērtīgs, rokaspulksteni. Pēc tam pieprasīja naudasmaku un vienmēr iztaustīja šofera bikšu un jakas kabatas, meklējot ko vērtīgu. Parasti gan tajās nekā ievērības cienīga nebija, taču vienreiz laimējās - Viktors ar Valdi atrada krājkases grāmatiņu, pat divas! Prieks par atradumu gan ilga īsu brīdi, jo uz vienas no tām bija noguldīti 10 rubļi, uz otras - veseli 15. Noziedznieki neaizmirsa ieskatīties automašīnas cimdu nodalījumā priekšējā panelī, arī tur dažkārt var atrast ko derīgu.
Vienā no šādām reizēm Viktors un Valdis gandrīz «iekrita». Tieši vissvarīgākajā momentā, kad viens no viņiem šoferim pie galvas turēja pistoli, netālu no notikuma vietas parādījās kārtībsargs. Tas mazliet samulsināja, taču pavisam nedaudz. Brašuļi šoferim lika pabraukt nedaudz tālāk, līdz Ausekļa ielai, lai iesākto novestu līdz galam.
Pēc vērienīgas uzdzīves un veiksmīgi notikušām «operācijām» Rīgā puišiem sāka kļūt par šauru. Tādēļ tika izlemts ar vilcienu braukt uz Maskavu. Ceļojuma sākums bija daudzsološs, tikai beigas… Beigās abi attapās 1. izmeklēšanas izolatorā. Noziedznieki bija tikuši līdz Rēzeknei, kad tiesībsargājošo iestāžu darbinieki tos palūdza izkāpt no vagona. Kā atklājās, ierocis, kas tika izmantots taksometru šoferu aplaupīšanā, nebija īsts. Pistoli Viktors iegādājies Rīgas Centrāltirgū, taču Valdis, jau gaidīdams tiesu, izmeklētājiem nebeidza atgādināt, ka noziegumu izdarīšanas brīdī nekāda ieroča nav bijis - tā taču spēļu pistole! Spēļmantiņa! Kā iespējams kādu sodīt, ja šis kāds pabaida ar spēļmantiņu?
Pratināšanu laikā atklājās, cik atšķirīgi savā būtībā ir abi draugi. «Sviridovs godīgi atzinās, bet Justs turējās pretī rokām un kājām. Viņš neko neesot darījis, neko neesot ņēmis, nedz arī ko redzējis. Liecības došot tikai tiesā. Tāpat centās izvairīties no konfrontācijas ar cietušajiem. Esot smagi slims. Un arī diagnozi pateica priekšā - «vaļēja čūla». Tāpat caur savu draugu Māri Zalesku centās iespaidot cietušos un lieciniekus ar uzpirkšanu, iebiedēšanu un pierunāšanu.» (Avots: Ziemelis E. Rotaļlieta.// Cīņa, Nr. 125., 14.06.1990.)
Tiesa Viktoram Sviridovam piesprieda deviņus gadus ilgu cietumsodu, bet Valdim Justam tikai sešus gadus nebrīvē.