VAKARA ZIŅAS. Inese un Imants kopā nodzīvoja 45 gadus un tikai tad oficiāli salaulājās... gaisa balonā

Ogres novada Taurupes pagasta iedzīvotāji Inese Pūra un Imants Vašķis ir cilvēki savā vietā un laikā. Abi ar neordināru domāšanu un aizrautīgu darbošanos. Dzīvojam taču tikai vienreiz, tad kāpēc šo laiku nepadarīt neaizmirstamu? Lūk, abi taurupieši kopā nodzīvoja 45 gadus un tikai tad oficiāli salaulājās... gaisa balonā.

Kristīne un Juris Fokusnieks

Inese ir dzimusi Ogrē, bet Imants - gandrīz no Teiču rezervāta, latgalietis. Esot īsts purva velns, no skata varot redzēt. «Kad sagājām kopā, īsti nebija kur dzīvot. Ilgi meklējām un interesanti šīs mājas atradām. Pagāja ziema, pienāca pavasaris. Vienu rītu paņēmu vietējo avīzi: re, māju pārdod Taurupē! Zvanu, ir! Izrādījās, ka avīze bija gadu veca, bet māja vēl nebija pārdota,» stāsta Imants.

«Iepazināmies 1973. gadā Ogrē, krogā. Inese tolaik strādāja par oficianti kafejnīcā «Kristīne», bet es braukāju pa bijušo «savienību» restorānvagonos. Inese sākumā nepateica savu īsto vārdu - esot Kristīne, jo viņai šis latviskais vārds ļoti patika. Bet es biju Juris Fokusnieks,» smej Imants. «Strādāju vilciena restorāna vagonā gan par oficiantu, gan direktoru un vēl citos amatos. Parasti firmas vilciena «Latvija» sastāvā bija viens restorāna vagons, un mēs bijām deviņu cilvēku brigāde. Mana dzīve ritēja uz riteņiem. Taču gribēju mācīties par jūrnieku. Aizbraucu uz Vecmīlgrāvi, pieteicos, bet allaž kaut kādi fokusi notiek. Atpakaļ braucot, nejauši izlasīju, ka vilciena restorāna vagonā vajag darbiniekus. Aizbraucu mājās tikai pārģērbties, pat bez sanitārās grāmatiņas - vakarā uz Maskavu prom. Sākumā visādus darbus darīju, pēc tam mācījos kursos un pamazām visus knifus apguvu,» klāsta Imants un teic, ka bijis kopā gan ar kosmonautiem, gan augsta ranga amatpersonām. Ja būtu pratis izmantot šos sakarus, tad pat nezinot, kur tagad varētu atrasties.

Imants esot krustu šķērsu izbraucis Vidusāziju, Kaukāzu, Karpatus. «Varētu par saviem piedzīvojumiem romānu sarakstīt, bet uz rakstīšanu man nav ķēriena,» atzīstas saimnieks un atklāj vēl kādu notikumu. Padomju armijā neesot dienējis nejaušības dēļ. Jau notikusi atvadu balle, agri no rīta bijis jādodas prom, bet Imants nokavējis un viņa vietā paņēmuši no perona kādu pavadītāju.

Pavisam cita pasaule

Inesei vienīgā apgūtā profesija ir oficiante, bet, kad sākuši dzimt bērni, strādājusi «apdrošinātājos», tomēr sirdslieta ir filmēšanās dažādās lomās daudzveidīgos kinoprojektos. Imantam šai nodarbei daudz laika nesanākot. «Ja naktī redzu, ka sieva nav gultā, tas nozīmē, ka atkal filmējas.» Inese Pūra dažādās nelielās lomās piedalījusies aptuveni 60 kinoprojektos un reklāmās. «Viss sākās ar mūsu precēšanos gaisa balonā 2016. gadā. Sievai no otrai radu pāra, kas arī toreiz salaulājās, dzimšanas diena ir 29. februārī, un ne katru gadu ir iespēja atzīmēt. Bija jubilejā paliela ballīte. Pirms tam feisbukā bija aicinājums pieteikties, meklēja cilvēkus filmas uzņemšanai. Safotografējāmies, mūs ar Imantu toreiz izvēlējās - vīrs bija vecais Dievs filmā «Baltu ciltis». Tā viss sākās,» Inese aizrautīgi stāsta. Reiz Tallinā, kur vajadzējis večiņas lomas atveidotāju, filmējusies kopā ar komiķi Jāni Jarānu, kurš ciemojies arī Taurupē un bijis sajūsmā par veco plīti.

«Kad filmējies, ir pavisam cita pasaule, kura jāizjūt pašam, izstāstīt nav iespējams. Filmējoties visas negācijas aiziet otrā plānā. Inese reiz pat no slimnīcas aizlaidās, kad bija jāfilmējas,» pasmej vīrs, bet Inese atzīst: «Ļoti interesanti, ka katrreiz vari iejusties dažādos tēlos. Man vismīļākā un vislabākā loma līdz šim bijusi ragana pie režisoriem brāļiem Ābelēm. Ļoti interesants bija Šveices projekts pagājušajā gadā pirms Ziemassvētkiem, kur atveidoju goblinu - man pielika matus, degunu, zodu, ausis, nagus,» sajūsminās sieviete un atzīst, ka pašai ļoti patīk pucēties smukās kleitās.

«Esmu tikai pāris reizes grimēts. Biju režisora Viestura Kairiša filmā «Pilsēta pie upes», un meitenes teica: «Ej uz laukumu, mēs vēl tevi sabojāsim!»,» pasmej bārdainis. Filmā «Zeme, kur dzied» bārdu viņam pagarināja, un tā bijusi vai pirmā reize, kad viņa izskats uzlabots. Inese papildina: «Ne jau velti Gundars Āboliņš gribēja ar tevi kopā fotografēties. Laikam baltās, garās bārdas dēļ. Gundars pat atzina, ka Imants ir labāks savā dabīgajā bārdainajā izskatā nekā grimētāju pārveidots.» Imants vērtē, ka filma «Baltu ciltis» bijusi kronis visam. Galu galā, dieviņš - kur vēl augstāk?

Viņu mājās «Stiprie» uzņemta īsfilma «Matildes ceļvedis ekotūrismā», kas atrodama «YouTube» dzīlēs. «Man nekad nav bijis sapnis kļūt par aktrisi, pat skolas laikā neesmu piedalījusies dramatiskajā pulciņā. Bet kā citādi ar saviem sešiem vīriešiem būtu tikusi galā? Tas ir treniņš!» salīdzina Inese.

Kā pie karaļiem

«Mums ir pieci dēli, Imantam vēl divas meitas un arī viens mazmazdēls. Mazbērni mums ir desmit, mazākajam pieci gadi, bet vecākajam - 25. Imanta 60. dzimšanas dienā piedzima mazmeita, mūsu dvīņi ir dzimuši 24. februārī, un šajā datumā arī viena mazmeita ienāca šai pasaulē. Bērniem tagad ir pašiem sava dzīve un bieži nesanāk paciemoties. Viens dēls mīt Vācijā, esam pie viņa viesojušies. Vienreiz pat uz Jaungadu braucām, Imants Salaveča tērpā, par ko vācieši bija stāvā sajūsmā,» stāsta Inese.

Runājot par ģimenes dzīvi, Imants ķircina, ka Ineses pārbaudījums bija 45 gadi, tikai tad abi oficiāli apprecējušies. Izturējusi tomēr pārbaudi! Inese savukārt attrauc - kamēr vīram nesagādājusi sirmu bārdu, tikmēr neesot precējusi. «Ar precēšanos bija tā. Man mājās nāca Latgales puses avīzes, un reiz izlasīju, ka Jēkabpilī notiks festivāls, būs Ginesa rekords - 25 baloni un precēsies 50 jaunie pāri. 23. janvārī man ir dzimšanas diena, atbrauca ciemos māsas meita ar dzīvesdraugu, kuri arī 15 gadus dzīvoja kopā, bet nebija sareģistrējušies. Es ierosināju: vajag pieteikties! Kopīgi nobildējāmies mūsmājās, un radiniece ar draugu arī tika uz precēšanos gaisa balonā,» atceras Imants.

Inese izstāsta, ka oficiālās kāzas norisinājās 2016. gada 14. februārī: «Viss notika Jēkabpils otrā krastā. Mūs sasēdināja autobusā, policija brauca pa priekšu, mūs izvizināja pa pilsētu, skaļi taurējot. Pavisam bija desmit autobusi. Otrā krastā sanākušajiem cilvēku pūļiem nevarēja pat cauri izbraukt. Šis gaisa balona pasākums reizē bija Latvijas Ginesa rekords, jo tāds notikums pasaulē vēl nebija bijis. Pāri bija no dažādām valstīm.» Inese joprojām sajūsminās, teikdama, ka tā tikai pie karaļiem notiek, bijis fantastiski.

«Katrā gaisa balonā atradās arī dzimtsarakstu nodaļas darbinieks, kurš reģistrēja laulības. Mēs bijām lielajā, sešpadsmitvietīgajā balonā, kurā atradās arī filmēšanas kamera, visu pasākumu filmēja. Tanī dienā gan nepacēlāmies gaisā ļoti augstu, jo bija slikti laikapstākļi, Ginesa rekordu neieskaitīja. Izrādījās, ka Ķīnā otrā rītā bija reportāža: ko tie trakie latvieši dara? Viņi pārspēšot letiņus,» saka Imants, bet Inese papildina: «Mēs bijām vecākais pāris. Ceturtajā maijā notika otrs lidojums no Rundāles pils, kad tiešām pacēlāmies gaisā - tās bija kā atkāzas. Laidāmies pāri pilij, redzējām skaistos dārzus no augšas.»

Īpašās kartupeļu pankūkas

Neizsakāma vārdos ir abu viesmīlība - viņu mājās jūties kā mīļš, sengaidīts draugs. Mūsu viesošanās reizē saimniece cienastam galdā cēla kūpošas, tikko no karstas pannas nākušas kartupeļu pankūkas ar pašgatavotu lāceņu ievārījumu. Bezgala gardas un sātīgas. «Mēs šīs pankūkas gatavojam citādi. Tās ir kartupeļu pankūkas, kurām klāt nav pilnīgi nekas - ne milti, ne olas, vienīgi bišķiņ sāls. Imants ir kartupeļu pankūku meistars, viņam ir īpašs priekšauts ar šo titulu. Mūsmājās nekad nav bijušas problēmas ar gatavošanu, visi to dara,» savējos paslavē Inese, bet Imants teic: «Es uzaugu ģimenē, kurā nebija tā, ka gatavo tikai sieviete, bet vīrietis noskatās un neko nezina. Man arī tagad nav problēmu ar gatavošanu, praktiski viss ir pašu izaudzēts.»

Saimnieki liek galdā pašgatavotu upeņu un rabarberu liķieri, lepodamies, ka pašu vajadzībām topot dažādi saldi brūvējumi un esot ar savām receptēm iekļuvuši pat Signes Meirānes grāmatā. «Tagad vislabprātāk gatavojam liķieri no lācenēm, protams, ja iespējams tās dabūt. Bet vispār top dzērieni pilnīgi no visa, gan no meža ogām, gan no tām, kuras mums izaug dārzā. Vienubrīd arī vīnu darījām. Bet daudz bija sagatavots, stāvēja pagrabā, nebija kas bauda,» smejas Imants.

Laimīgi savos džungļos

«Uz šīm mājām atnācām 1977. gada 26. aprīlī, trīs dienas pēc Jurģiem. «Stipro» mājas ir no trīsdesmitajiem gadiem. Saimniekam bijis uzvārds Stiprais, pirmais saimnieks bijis jūrnieks,» zina stāstīt tagadējais māju saimnieks. Pašiem iestādīti ap 600 upeņu krūmu, ap 1000 cidoniju stādu, savā laikā divu hektāru platībā augušas zemenes, tagad ir nedaudz mazāk. Zemē ap māju izaug viss pašu vajadzībām - bietes, burkāni, kartupeļi, citi dārzeņi. Saimnieki izrakuši arī astoņus dīķus. Savulaik bijusi ļoti plaša saimniecība - 50 aitu, pārsimt vistu un ragulopi.

Vasarās un rudeņos Inese un Imants lasa sēnes. Imants uzsver, ka viņš lasot tikai trīs «zortes»: baravikas, apšu kundziņus un gailenes. Inese šīs meža veltes sagriež, sacep un saldētavā iekšā. «Pavasaris mums sākas ar zemenēm, šķirņu gan nav daudz, tikai divas trīs. Lielākā šo ogu raža bija ap pustonnu dienā, iztirgojām. Savulaik no zemenēm arī vīns ir darīts. Tagad top ievārījums un sīrups saldējumam,» pastāsta taurupietis.

Inese piebilst - ja ļoti vajagot, arī adot un tamborējot. «Smejos, ka vienreiz dzīvē visiem savējiem esmu noadījusi zeķes. Agrā jaunībā Imantam tapa džemperis. Ja vajag, kaut ko uzšuju, bet tagad jau visu var nopirkt veikalā.» «Ļoti reti kaut ko plānojam. Vienu gadu Jaungada svētkos izdomājām, ka ne šmorēsim, ne cepsim. Pagrabā āboli ir, konfektes arī. Uztaisījām svētku paciņas un braukājām apkārt. Vispirms uz Suntažiem pie mācītāja, tad pie bērniem un draugiem. Visi bija pārsteigti - bijām tērpušies Sniegbaltītes un Salaveča kostīmos. Cilvēkus var pārsteigt praktiski ne ar ko,» domā Inese, bet Imants dalās ar pārdomām: «Lielākā daļa cilvēku dzīvo tikai materiālajā pasaulē. Latvija ir fantastiska zeme. Kur vēl pasaulē tāda ir? Ārzemēs varbūt par daudz viss safrizēts un sakārtots. Kāpēc pasaulē cīnāmies par ekoloģiju, par zaļo dzīvesveidu? Tajā pašā laikā nenormāli frizējam pagalmus. Mēs resursus tērējam, bet vai zemei to vajag? Cik veikalos ir patiesi labu preču? Mēsli saražoti tonnu tonnām. Kādreiz bija vienkārši ēdieni, piemēram, zirnīši, pupiņas un putras. Vai nevaram pie tā atgriezties? Kā bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā? Piederēja zemīte, pats biju sev kungs. Ja vēlējos šodien graķīti ieraut, to arī izdarīju. Taču, ja kaut kas bija jāpaveic - izdarīju. Tagad skrienam kā traki, ņemam bankās dārgus kredītus. Kas pēc tam? Atkal jāskrien darbos, jo aizņemtā nauda jāatdod ar uzviju. Kam tas viss? Lai nopirktu krutu mašīnu? To bleķa kasti, kuru katru brīdi vari sasist? Manuprāt, tik labi, kā tagad Latvijā, nekad iepriekš neesam dzīvojuši. Tikai jāzina, ko vēlamies. Ja pietiek ar to, kas ir, tad esi priecīgs un laimīgs. Es esmu laimīgs savos laukos, džungļos. Te allaž ir ko darīt.»