VAKARA ZIŅAS. Maksliniece Ieva Anže: Skaudrākais skolotājs – tu pats vakar

Ieva Anže sevi dēvē par keramikas entuziasti, kura attīsta savu zīmolu «A Ceramics». Godīgums ir viņas vērtību skalas augšpusē, bet lielākās bailes ir pazust visās pasaules taisnībās un nezināt savu. Māksliniece cer, ka kādu dienu pasaulē būs mazāk netaisnības, jo tā diemžēl mēdz skart pat visspēcīgākos.

Uzņēmējdarbība ir prieks, asaras un brīvība

Ieva bērnībā sapņoja par savu kafejnīcu, bet dzīve aizveda līdz mākslai. «Visu savu mūžu esmu bijusi ar diezgan plašu radošo pasauli. Cik sevi atceros, vienmēr esmu darbojusies radoši gan ikdienā, gan ieviesusi to pēc iespējas vairāk savā profesionālajā darbībā. Esmu mācījusies gan mākslas, gan mūzikas skolās, tāpēc māksla manī ir jau no bērnības kā neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Bez tās man grūti iedomāties savu ikdienu, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka arī savu profesionālo darbību esmu uzsākusi tieši radošajā nozarē - amatniecībā. Uzņēmējdarbība ir mana ikdiena, asaras, prieki un, galu galā, radošā brīvība. Taču tā ir liela atbildība un arī iespēja atstāt aiz sevis kaut ko skaistu un noderīgu nākamajām paaudzēm. Es apzinos, ka katru dienu mācos. Visvairāk māls man ir iemācījis pacietību. Patlaban esmu vairāk izzinājusi par biznesa tehnisko pasauli un sapratusi, ka spēja deleģēt pienākumus ir viena no panākumu atslēgām. Kādreiz visu centos darīt pati, bet tagad mācos uzticēties citiem un vienlaikus no viņiem daudz mācos.»

Miera osta - lauki

Tieši lauki bija viens no impulsiem, kas Ievai palīdzēja nonākt līdz savam zīmolam. «Kādu laiku es dzīvoju Rīgā, lai saprastu, ka ļoti vēlos savu telpu un vietu, kur spētu būt brīva no dažādajiem pilsētas uzstādījumiem. Vēlējos, lai mana ikdiena tiktu pakārtota tuvāk dabas likumiem, nevis pilsētas nemitīgajai steigai. Pati esmu no Baldones, kas ir neliela pilsēta, tāpēc man vienmēr patikusi dzīve mazpilsētā. Esmu ļoti noslogota, tāpēc pašlaik nav atšķirības, vai esmu pilsētā vai laukos, kas ir Gulbenes pusē, Lejasciemā. Ja ir savs uzņēmums, tad tur tiek pavadīts daudz laika un dienas ir piepildītas. Siltākā laikā ir daudz darba arī pie mājas, jo kopā ar vīru esam izvēlējušies ne to vieglāko ceļu. Mēs atjaunojam 120 gadu vecu māju, tāpēc šī darbošanās piešķir ikdienai lielāku jēgu. Man ļoti patīk redzēt tūlītēju rezultātu ikdienišķās lietās. Laukos īpaši var sajust arī gadalaiku mainību, un brieži pie mājas loga jau liekas ikdienišķa parādība.

Dzīve laukos ir privilēģija, jo pāris kilometru attālumā esmu gan pilsētas kņadā, gan relaksētā klusumā. Es esmu cilvēks, kam izteikti vajadzīgs atjaunot savas enerģijas rezerves, kas nozīmē būt prom no cilvēkiem. Man ļoti patīk cilvēki, bet es ļoti daudz atdodu savu enerģiju, tāpēc ik pa laikam man tā ir jāatjauno vietā, kur cilvēku ir mazāk, lai atgrieztos ar jaunu enerģijas devu. Mājas noteikti ir mana miera osta, un nevaru būt priecīgāka, ka tās atrodas, kā paši smejamies, meža vidū un kalna galā. Domāju, ka mūsdienās fiziskajai dzīvesvietai nav lielas nozīmes, jo viss ir viegli sasniedzams gan ar internetu, gan ar auto. Man dzīve laukos liekas kā privilēģija un luksusa prece, kas mūsdienu steidzīgajā un stresainajā pasaulē ir oāze.»

Darbošanās dod enerģiju

«Patlaban vēlos, lai ātrāk būtu gatava mana darbnīca. Gribu laist «A Ceramics» plašāk pasaulē. Tāpat vēlos, lai pasaulē būtu mazāk netaisnības, un parādīt to, ka, atmetot bailes un aizspriedumus, paveras daudzi ceļi. Pati arī saprotu, ka nekad neesmu stāvējusi uz vietas, un lielākais dzinulis ir mana labsajūta. Es tiešām jūtos fiziski slikti, ja neko nedaru. Darbošanās dod enerģiju, man tā ir pat egoistiska lieta, jo jūtos noderīga.

Vēl liela motivācija ir iegūtās zināšanas, cilvēki un enerģija, kas virmo visam pa vidu. Man prieks, ka arī es iedvesmoju citus darboties vairāk, jo mūsos ir daudz potenciāla, kuru var «izraut» ārā tikai ar darīšanu. Runājot par vieglāko savā izvēlētajā ceļā, man tā noteikti ir radošā puse un darbošanās, idejas, projekti un realizācija. Toties grūtākais ir tehniskā puse, lai visu varu īstenot uzņēmējdarbības formā. Ļoti daudz mācos, jo ideju pārvērst par biznesu nav vienkārši, tas prasa darbu un mācīšanos, kas man ļoti, ļoti patīk.

Bet man ir žēl, ka visiem ir tikai tās 24 stundas. Ir dienas, kad cieš kāda no manām sociālajām lomām: kādu dienu tā ir mamma, kura nav veltījusi daudz laika saviem bērniem, citu dienu tā ir sieva, kura ir nogurusi un gaida, ka šodien viņai pagatavos vakariņas, un ir dienas, kad no tā cieš mans bizness, jo ģimene ir prasījusi vairāk enerģijas un laika. Tas viss ir nemitīgā svaru kausu kustībā, bet tur jau ir dzīves sāls, vismaz man, jo ir apgrūtinoši ieņemt tikai ģimenes cilvēka lomu un aizmirst par savu potenciālu. Tajā pašā laikā neesmu biznesa haizivs, kurai nav vajadzīga ģimene, bet gan tikai un vienīgi karjera. Man patīk būt pa vidu un naudu pelnīt ar to, ko patiesi mīlu, un tikai ar to, kam ir vērts dažreiz «nogriezt» laiku ģimenei.»

Īstais brīdis ir šodiena

«Es vienmēr ievēroju senu latviešu teicienu, ka darbs dara darītāju. Iet un darīt - tieši tik vienkārši. Es īpaši neticu mūzām, jo arī tās atlido tikai tad, kad sāc kaut ko darīt. Protams, ir slinkās un asaru dienas, bet dzīvē tā notiek pilnīgi visās sfērās. Turklāt tās ir reizes, kad patiesībā tiek krāti spēki tām «varu» dienām.» Mākslinieces lielākais atbalsts ir ģimene, vīrs un vīzija, kā redz un jūt gan sevi, gan mīļos nākotnē. «Man nav viens konkrēts dzīves skolotājs, jo visi manā ceļā satiktie cilvēki māca. No katra var mācīties, un ne velti tieši šie cilvēki mums ir iedoti; kāds uz konkrētu mirkli, kāds uz visu dzīvi. Liels skolotājs esi tu pats vakardienā. Liela motivācija, ka kaut ko iemācies no savām kļūdām un jo īpaši veiksmēm. Manās acīs veiksme noteikti ir svarīga, ja ne pati svarīgākā. Tāpēc, ka tieši attīstībā ir jābūt visam - gan veiksmei, gan mirdzošām acīm, gan spītam, gan drosmei, un ne bez iemesla veiksmi nosaucu pirmo. Vai es esmu veiksmīga? Man tā gribētos domāt. Taču man veiksme nav nākusi bez manas uzdrošināšanās. Un vēl tas, ka galvenais ir nebaidīties. Nebaidīties mēģināt un darīt. Ja neizdodas ar pirmo reizi, nebaidīties mēģināt vērt citas durvis. Par šo man ir paldies jāsaka savai mammai, kura vienmēr teikusi: kas ir sliktākais, kas var notikt? Galvenais ir šo sajūtu ienest sevī un nebaidīties, jo no bailēm nav nekādas jēgas. Tās ir destruktīvas jūtas, kas nogalina potenciālu. Atmetiet tās kaut pa druskai katru dienu! Zinu, ko saku, jo man pašai, protams, ir bijis bail, bet pēc katra spertā soļa sava sapņa īstenošanā tās pamazām atkāpjas, un paliek tikai stiprākais. Un tikai tu pats izlem - tas esi tu vai tavas bailes. Pārējais viss būs, jo tu esi tik stiprs, cik stiprs ir tavs gars. Turklāt lielākā vērtība tavai brīvībai ir runāt, darīt šodien un, galu galā, priecāties, jo īstais brīdis ir šodien!»

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!