17. novembris kopš 1941. gada ir pasludināts par Starptautisko studentu dienu, tāpēc »Vakara Ziņas« ielūkojās jautros, nostalģiskos, nerātnos vai citādi atmiņā palikušos stāstos par studentu gadiem.
Atmiņu skices
- Ir sapnis, kas ik pa laikam atkārtojas. Ne tieši atkārtojas, bet tā sižets - ka ir pēdējā diena «kojās» un nevaru vien savākt visas mantas, nav arī transporta, ar ko tik daudz aizvest prom. Jādomā, kur salikt palikušo mantību, lai pēc tās vēlāk ierastos, jo nākamajā dienā jau istabiņu aizņems jaunie studenti.
- «Kopušku» pirmajā stāvā dzīvoja ārkārtīgi pedantisks, nikns un nedabiski nopietns pēdējā kursa students. Mums, skuķiem, spēlējot spēles, ļaunākais ķīlu izpirkšanas veids bija nakts vidū to nūģi pamodināt un nobučot.
- Bija pavasara laistīšanās tradīcija. No augšējā stāva loga iemest plēves maisiņu ar ūdeni apakšējā istabiņā u.tml. Reizēm laistījās arī ziemā, un gadījās, ka ūdens no trešā stāva notecēja līdz pirmajam stāvam, kur dzīvoja jauna pasniedzēja ģimenīte, un pasniedzējs nāca bārties. Trakākais, ka nākamajā dienā pie viņa eksāmens.
- Manā pirmajā studiju gadā pirmais mēnesis bija «studijas» Alsungas kartupeļu laukos - katru dienu astoņas stundas lasīt kartupeļus. Reiz brīvdienā gājām pārgājienā. Kādā piemājas tīrumā bija maza kartupeļu talka. Mēs, kam kartupeļu lasīšana jau bija līdz vēmienam noriebusies, pēkšņi nolēmām palīdzēt. Talka beidzās ātri, jo 20 studenti - tas ir ievērojams darbaspēks! Saimnieki laimīgi, mēs paši - apmierināti ar sevi.
- Pie lielās ieejas vienmēr bija liela kaudze ar veikalu reklāmām. Vienu nakti mums ienāca prātā tās reklāmas salīmēt ar «skoču» un aizlīmēt durvis dīdžeja istabai. Džeks no rīta atver durvis... bet tur priekšā «siena». Bija smieklīgi.
- Iļģuciema kopmītnes gāja ziemā vizināties no Dzegužkalna ar plēvēm. Komforta cienītāji pamanījās braukt uz kopmītņu gultu matračiem.
- Reiz lekcijas laikā ielikām kursa biedrenei somā kādu no lielajiem cilvēka skeleta kauliem. Var tikai iztēloties viņas pārsteigumu, sabiedriskajā transportā atverot somu un to tur atrodot. Vēsture klusē, vai piepildījās labākais no scenārijiem - pieminētais kauls izkrita no somas.
- Viens no lielākajiem gandarījumiem, kas sniedza apziņu, ka diena pavadīta jēdzīgi, bija nobastot fizkultūru un apmeklēt kādu no Rīgas kinoteātriem. Toreiz zinājām tos visus.
- Mums viens no ķīlu izpirkšanas veidiem bija braukšana ar bļodu pa trepēm. Vēl cits - iziet uz ielas un atzīties mīlestībā pirmajam pretimnācējam.
- «Kojās» Tālivalža ielā 1b, Rīgā, mitinājās kopīpašums - pelēks kaķis. Viņam noteikti bija daudz vārdu, bet mēs viņu saucām par Špionu. Savukārt Latvijas Universitātes ēdnīcai bija piešķirts vārds «riebums».
- Praksē uz Poliju ar vilcienu braucām laikā, kad visi no turienes veda sadzīves tehniku un pa vilciena eju varēja pārvietoties, lienot pāri ledusskapjiem, veļas mašīnām un citiem dārgumiem.
- Kopš studentu vienībā Naļčikas konservu rūpnīcā redzēju, kā top tomātu sula, nevaru to iedzert...
Eksāmeni un špikošana
Mūsdienu studenti izmanto modernas špikošanas metodes, bet arī tie, kuri mācījās pirms vairākām desmitgadēm, atzīst, ka pat bez tagadējām tehniskajām iespējām špikošanas tehnoloģijas nebija zemē metamas - no aprakstītām kājām un rokām, speciālām jostām un «labi apbruņotiem» ieloču svārkiem līdz gofrētu lenti atgādinošai vai vienkārši no burtnīcas izgrieztai grāmatiņai. Špikeru rakstīšana vienlaikus bija kā mācīšanās, un reizēm tie kalpoja tikai drošības izjūtai.
Vajadzēja uzzināt pretinieku (pasniedzēju) vājās vietas un tad «spiest» uz tām. Bija pasniedzēji, par kuriem zināms - meitene eksāmenu noliks, ja ieradīsies īsos svārciņos un caurspīdīgā blūzītē, bet pie sieviešu dzimuma mocītājas vēlams ierasties pēc iespējas lietišķākā apģērbā. Daži pasniedzēji eksāmena laikā centīgi lasīja avīzi vai vispār ik pa brīdim pameta telpu. Kādu varēja iežēlināt uz apmierinošu atzīmi, ja studentam mistiskā kārtā no atbildamā temata izdevās nokļūt līdz mācībspēka iemīļotajam tematam un pierādīt savas zināšanas vismaz tajā tēmā.
Lielu izgāšanos varēja piedzīvot, ja katra eksāmena biļete bija sarakstīta uz tāda paša izmēra lapas, kā var rakstīt, gatavojoties atbildēt eksāmenā. Tas vēl nekas, ja eksāmenā tukšo lapu izdevies veiksmīgi samainīt ar špikeri. Var gadīties, ka pasniedzējs pamana, ka students jau uzrakstījis (it kā) atbildi, pasauc pie sevis, paņem lapu apskatīt un liek sākt stāstīt. Taču students nav vēl paspējis izlasīt, ko stāstīs...
No studentu pierakstu kladēm
Atsevišķs un garš stāsts būtu pasniedzēju smieklīgie izteicieni un studentu komentāri lekcijās. Ieskatam tikai daži studentu pierakstītie teicieni.
Topošo juristu komentāri lekcijās:
- smaida tā, it kā kāds viņu te gaidītu;
- šodien viņš neizskatās pēc tāda, kura dēļ būtu jāpieceļas;
- visas nelaimes sākas no sievietes? Nu jā, arī viņš;
- Mašas (te un turpmāk - pasniedzēju iesaukas) pamatpretruna - saka, ka ir cītīgi jāstrādā, nevis jāpļāpā, bet pati pļāpā tālāk;
- Kloķis teica - sadalīja līķi gabalos un āliņģī noslīcināja. Vai tad līķi var noslīcināt?;
- Patriarhs dievina slepkavas. Viņš teica, ka dzīvību var atņemt tikai Dievs;
- Patriarhs laikam aizsnaudās, savu lekciju klausīdamies;
- racionālais kodols kontroldarbos būs atkarīgs no tā sastādītāja: ja Špiks - ir, bet to nav iespējams atrast. Ja Fundamentālais - nejauši var trāpīties atrast. Ja Strašuns - nevajag meklēt, jo tāda tur nav;
- klausoties Induļa paskaidrojumus, jābrīnās, ka vispār kāda fotogrāfija ir uzņemta un izgatavota, bet medicīnas lekcijās - ka ir sastopams vēl kāds vesels cilvēks.
No juristu lekciju pierakstiem:
- kas uz Temīdas svariem vairāk uzliek, tam labāk;
- diez kādā pesimismā varētu piekrist šai domai;
- čalošana kā vispārējs šī kursa juristu eksistences veids;
- kukuļņemšana - visiem labi, neviens nesūdzas;
- ja mirušais pilsonis nav reģistrējies, viņu sauc pie administratīvās atbildības;
- latvieši kā suņuks - vai nu iežmiedz asti kājstarpē, vai tūlīt ķeras pie rīkles;
- katra no pusēm grib pierādīt, ka mirusi pirmā;
- ja asiņo lielā artērija, būs sarkani visi griesti un sienas, ja venozā asiņošana - tikai grīda;
- ja iekrīt juristi, tad viņi parasti rīkojas vismuļķīgāk;
- noslepkavo un mantu paņem par piemiņu, kāda tur laupīšana, vai ne?;
- protokolā nedrīkst rakstīt «es esot gājis»;
- viens sita daudzreiz un no sirds, otrs tikai pabukņīja;
- ceļa zīmes darbojas tur, kur tās tiek apsargātas;
- kolektīva atbildība ir pilnīga bezatbildība;
- kratīšanas laikā nekas netika atrasts, bet bija pazudušas vairākas vērtslietas.
Ar laiku atmiņā paliek tikai labākais, un laikam tādēļ, lai kā gājis studiju laikos, gribas ik pa laikam atkārtot: «Tas bija skaisti!»
*******
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!