VAKARA ZIŅAS. Staigājošs mākslas darbs. Barbaras Dzērves-Ozoliņas āriene liek atskatīties
Mākslinieces un kreatīvā satura menedžeres Barbaras Dzērves-Ozoliņas āriene liek atskatīties. Abstraktie tetovējumi, kas ievij visu viņas ķermeni, izskatās kā mežģīnes, tikai uz ādas. Viņa tic, ka katrā cilvēkā ir liesmiņa, kas dzen uz priekšu, palīdzot sasniegt visu, ko dzīves ceļojumā kārojas.
Sāp, bet ir vērts
Skatoties uz Barbaru, ir sajūta, ka viņa ir mākslas darbs. Arī pašai šāda doma piezagusies. «Es jūtos kā staigājošs mākslas darbs. Ideja un pārliecība, ka man būs tetovējumi, radās bērnībā, kad redzēju tētim tos uz rokas un domāju - tas nu gan ir vienreizēji, uzzīmē kaut ko, un tas uz ādas sēdēs visu mūžu. Man jau toreiz patika zīmēt, bieži sev ar marķieri vai pildspalvu zīmēju «tetovējumus». Nevarēju sagaidīt, kad būšu pietiekami veca, lai tos varētu dabūt pa īstam.
Protams, ka tetovēšana ir sāpīga, bet tā ir daļa no procesa un ilgst salīdzinoši īsu laiku. Zinu, ka citiem grūti saprast, kāpēc darīt sev sāpes, darīt sev pāri. Katram tetovējumam ir savs sagatavošanās laiks. Citi top dienas laikā, citiem idejas tapšana aizņem mēnešus. Emīls Salmiņš ir lielisks mākslinieks, kurš uztaisījis visus manus augšējās ķermeņa daļas tetovējumus. Es bieži viņam izstāstu dažus fragmentus, ko gribētu iekļaut dizainā, un viņš izveido tādu, par kuru labāku pati nespētu pat iedomāties. Man ir tetovējumi gan ar stāstiem un nozīmi, gan bez, jo man šķiet, ka ne visiem ir jābūt kādai padziļinātai nozīmei. Gadās, ka vienkārši patika dizains. Pats tapšanas process jau rada stāstu vai arī marķē kādu konkrētu posmu cilvēka dzīvē. Piemēram, uz kreisās rokas ir uztetovēta dzērve, jo mans uzvārds ir Dzērve. Uz muguras ir skeleta tetovējums, jo man tie vienmēr patikuši. Savukārt visa labā roka ir notetovēta Halovīna tematikā, jo esmu dzimusi Halovīna laikā.»
Nesteidzies pieaugt
«Bērnībā man bija aktīva iztēle. Ideju bija daudz, un tās, protams, bieži mainījās - gribēju kļūt par dziedātāju, dejotāju, zoodārza īpašnieci, mākslinieci, fotogrāfi vai tetovētāju. Tad pienāca tāds vecums, kad nevarēju sagaidīt, kad pieaugšu, kad man būs savs dzīvoklis, pašai savs ritms, nebūšu atkarīga no citiem. Man bieži teica - nesteidzies pieaugt, un tam es piekrītu, bet vienmēr gribēju būt patstāvīga, un vecāki ļāva man tādai būt. Taču tikai tad, kad sāku dzīvot viena, es sāku patiesi pilnveidoties. Man ļoti patika pašai veidot savus noteikumus, pēc kuriem arī dzīvoju. Es varu teikt, ka mazā Barbara, kurai bija lieli sapņi, ļoti lepojas ar mani šobrīd, jo zinu, ka gandrīz viss, ko gribēju, ir pašas spēkiem īstenots.»
Taujājot, vai kreatīvās sirds īpašniece ir ieskauta veiksmes apskāvienos, atbilde skan: «Es domāju, ka varbūt ir mistiskie veiksmes momenti, bet veiksme noteikti nedefinē mūs kā cilvēkus. Katrs pats veidojam savu veiksmi. Es teiktu, ka man ir ļoti paveicies, īpaši ar visu, kas man ir, es to novērtēju, katru mazāko lietiņu. Arī brīžus, kurus uzskatu par neveiksmīgiem, jo, pateicoties tiem, meklēju skaidrojumu un mācībstundas. Turklāt pašam ir jābūt atbildīgam par sevi un jāsoļo tālāk dzīvē neatkarīgi no veiksmēm un neveiksmēm.»
Jāieklausās sevī
«Būt pašam nozīmē būt patiesam savai pamatidentitātei. Netēlot to, kas tu neesi, lai izpatiktu citiem. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi iet un darīt visu, lai piepildītu sevi un būtu pats. Protams, ne vienmēr cilvēks zina, kas viņš ir un ko grib. Tas ir garš dzīves ceļojums - iepazīt sevi. Domāju, ka daudzi izjūt spiedienu radīt autentisku tēlu, bet tas nav nepieciešams, jo katrs esam unikāls. Vienkārši ir jāieklausās sevī un savās vēlmēs. Pat tad, ja tas nozīmē notetovēt savu ķermeni, - dari! Gribas ģērbties spilgtās drēbēs, krāsot matus trakās krāsās - dari! Es zinu, ka citiem ir bail no tā, ko padomās citi, un arī tā var dzīvot, apspiežot sevi, cenšoties izpatikt citiem. Bet ir jāļauj būt sev. Tā ir tava dzīve; ja tu esi laimīgs, tad arī citi tev apkārt būs laimīgi. Protams, būs cilvēki ar savu viedokli, bet tas ir viņu viedoklis un nekas cits. Pieļauju, ka šī pārliecība ir arī no tā, kā mani audzināja mamma un tētis, bet es jau sen jutu, ka mani nekas neapstādinās, ja kaut ko gribēšu un būšu par to pārliecināta. Es nesauktu sevi par drosmīgu. Varbūt tā citiem izskatās, bet es vienkārši eju pa dzīvi, piepildot savus sapņus un neļaujot citiem, kuriem nav nekas labs sakāms, to ietekmēt.»
Nekas nestāv uz vietas
«Piekrītu, ka ir nepieciešama attīstība. Es arī domāju, ka visam ir kustība, plūsma. Itin nekas nestāv uz vietas. Koki aug un krīt, mākoņi debesīs slīd, vējš pūš, puķes aug - visam ir sava kustība un attīstība. Arī cilvēks attīstās un kustas. Fakts, ka mēs piedzimstam, izaugam un novecojam, jau ir attīstība. Visa mūsu evolūcija ir viena liela attīstīšanās.
Runājot par karjeru. Ir cilvēki, kuriem patīk strādāt to pašu darbu visu mūžu. Ja tur ir komforts, tad tas rada drošības izjūtu un padara cilvēku laimīgu, un kāpēc gan ne! Ne visiem ir jāskrien pakaļ sapnim. Taču, ja patīk nepārtraukti attīstīties - mācīties, radīt, strādāt, tad tas ir jādara. Katram jādara tas, ko sirds kāro. Attīstība pati par sevi ir ļoti vērtīga, un es to atbalstu, taču, kad to prasa no katra cilvēka, tas rada milzīgu spiedienu tiem, kuri nezina, ko grib darīt. Tāpēc jāsaprot, ka mēs esam dažādi un ne visiem dzīvē būs vienāds ātrums, sapņi un vēlmes. Tāpat ne vienmēr vajag buldozerēt ar simt kilometriem stundā. Dažreiz ir jāļauj sev pasēdēt, pačīkstēt, paraudāt. Tas pat palīdz. Protams, visam ir limits un balanss. Nevar sēdēt un čīkstēt visu dzīvi, bet arī man ir brīži, kad nevaru, un tad es nevaru. Ir labi sev dot laiku «pabesīties», jo varbūt jau nākamajā dienā visa enerģija būs atgriezusies un atkal būs spēja skriet.»
Sapņu ir daudz
Tiem, kas baidās sapņot un darīt, Barbara iesaka nebaidīties. «Viegli teikt, bet baidīties nevajag. Noteikti nevajag baidīties sapņot. Zinu, ka ir cilvēki, kuriem iestāstīts nesapņot, lai nesaceras un lai būtu kontrolējamas viņu ekspektācijas par dzīvi un kā to dzīvot. Bet sapņot vajag un, ja liekas, ka kaut ko gribas darīt, tad jādara. Ja grib, tad var visu. Man pašai sapņu ir daudz, un es zinu, ka tos piepildīšu. Viens no tiem noteikti ir pabeigt iesāktos mākslas darbus uz savas ādas. Tas prasīs daudz laika, bet ir vērts.
Runājot par karjeru, bieži domāju par to, ka gribu atgriezties pie savas mākslinieka puses, lai radītu darbus, par kuriem sen sapņoju. Kopš absolvēju Latvijas Mākslas akadēmiju, kreatīvajā lauciņā ir bijis liels klusums, jo jutu, ka biju iztukšota pa studiju gadiem. Toties tagad vēlme kaut ko radīt lēnām sākusi atgriezties. Man ir daudz ko sacīt. Un es to gribu tulkot pasaulei caur mākslu, ko radu.»
Dzīves lielākā dāvana - savējie
«Dzīve pati par sevi ir viens liels skolotājs, bet mani lielākie skolotāji un elki ir mani vecāki. Mamma ir spēcīga un bezgala gudra sieviete, un arī ļoti mīloša un jauka. Es teiktu, ka viņa ir arī mana labākā draudzene. Viņa man mācīja, kā izrunāt emocijas, kā ar tām tikt galā, kā rūpēties par sevi un citiem, kā atbalstīt, kā baudīt dzīvi. Tētis ir ārkārtīgi talantīgs, harismātisks, pārliecināts un stiprs vīrietis. Viņš ir bijis mans lielais iedvesmas avots mākslā. Viņš man daudz iemācīja - gan kā darboties ar kameru, ar dažādām programmām, kā apiet dažādas sarežģītas situācijas. Viņš mācīja, ka ir jābūt stiprai brīžos, kad nav viegli, bet vajag. Kā netolerēt, kad kāds kāpj uz galvas. Kā nostādīt sevi un parādīt pasaulei, ka tu zini, kas esi, un ka zini, ko dari. Būšu mūžīgi pateicīga un laimīga, ka man ir tik forši vecāki un ka viņi mani uzaudzināja par to cilvēku, kas esmu šodien.
Iedvesmu smeļos dažādos avotos. Varbūt izklausīsies saldi, bet lielākais iedvesmas un spēka avots, bez šaubām, ir mans vīrs. Es pat nezinu, kā lai vārdos raksturo to, cik lielisks cilvēks viņš ir un kā man ir paveicies. Viņš vienmēr ir blakus it visā, vienmēr paturēs man rociņu, vienmēr palīdzēs, vienmēr uzmundrinās. Mums abiem ir lieliska plūsma un pat telepātija. Bez sarunāšanās zinām, ko otrs domā. Man patīk teikt, ka viņš ir mans «partner in crime» jeb partneris «noziegumos» - vienmēr uzjautrina un pacilā brīžos, kad jūtos sašļukusi vai nespējīga tikt ar kaut ko galā. Kad man ir ideja, kad vēlos kaut ko darīt, viņš vienmēr mani atbalstīs un palīdzēs izlemt sarežģītas lietas. Protams, ja viņam vajag atbalstu, tad es vienmēr esmu blakus. Esam lielisks duets.»
Reti apstājamies, lai novērtētu
«Mana lielākā atziņa: nekas dzīvē nav pašsaprotams. Tā nāk no manas mammas, un es ļoti piekrītu. Mēs dzīvojam savā ritmā un bieži aizmirstam, ka pat visvienkāršākajām lietām ir vērtība. Kaut vai tas, ka varam elpot, kustēties, ka mums ir jumts virs galvas, tīrs ūdens no krāna, dakšiņa, ar ko paēst, drēbes, ko uzvilkt, tuvinieki, kurus satikt. Visam ir vērtība, un nekas nav pats par sevi saprotams. Vienu dienu viss var būt, bet nākamajā nekā, tāpēc ir jānovērtē viss. Tikai tad, kad sāk uzskaitīt un novērtēt visas mazās lietiņas, tu sāc saprast, cik patiesībā daudz tev ir un cik viss ir labi. Mēs vienmēr tiecamies uz priekšu, pēc nākamās lietas, bet diemžēl reti apstājamies novērtēt to, kas jau ir. Protams, ir bailes no nezināmā. To var tulkot dažādi, bet tas arī nozīmē, ka ir bailes no tā, ko nevaru ietekmēt. Šķiet pilnīgi muļķīgi baidīties no kaut kā, ko nevar kontrolēt, un tas vienkārši būtu jāakceptē, bet tas nav viegli. Tajā pašā laikā šīs bailes un domas mani fascinē, pat varu teikt, ka tās iedvesmo. Galvenais katru dienu dzīvot pilnīgi, jo nekad nevar zināt, ko nākotne nesīs.»
***
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!